Sākotnējā kopā ir sociālā formācija, vai drīzāk sociālās formācijas; rases, klases, kontinenti, tautas, karaļvalstis, suverenitātes; Žanna d'Arka un Lielais mongolis, Luters un acteku čūska. Pēdējā kopā ir tikai tētis, mamma un es. Tāpēc par Edipu kā vēlmi pēc ražošanas mums jāsaka : viņš ir beigās, nevis sākumā. Bet tas nepavisam nav tāpat. Mēs esam redzējuši, ka ražošanas vēlme bija ražošanas robeža, kas vienmēr ir kavēta kapitālistiskajā formācijā: ķermenis bez orgāniem deteritorializētās sabiedrības robežās, tuksnesis pie pilsētas vārtiem... Bet tieši tas ir steidzami, ir svarīgi, lai robeža tiktu pārvietota, lai tā tiktu padarīta nekaitīga un pārietu, šķietami pārietu pašas sociālās formācijas ietvaros. Šizofrēnija jeb vēlmju ražošana ir robeža starp molāro organizāciju un vēlmju molekulāro daudzkārtību; šai deteritorializācijas robežai tagad ir jāpāriet molārās organizācijas ietvaros, lai tā tiktu piemērota mākslīgai un pakļāvīgai teritorialitātei. Tad mēs saprotam, ko Edips domā : viņš pārceļ robežu, viņš to internalizē. Drīzāk neirotiķu tauta, nevis viens veiksmīgs, neautistisks šizofrēniķis. Nesalīdzināms sabiedriskuma instruments, Edips ir Eiropas cilvēka galīgā pakļāvīgā un privātā teritorialitāte. (Turklāt pārvietotā, uzburtā robeža iet Edipa iekšienē, starp viņa diviem poliem.)
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs