Žila Delēza simtgade

[LvSnor]

Pieņemsim, ka neesmu šo sacerējumu „auditorija”, kaut gan nespētu tā uzreiz pateikt, ko tas īsti nozīmē – vai to, ka meklēju sava laikmeta (savas pieredzes tajā) kopējās jēgas (ne tikai sadzīves „kašķu” un „kurš kuru mīlē” ietvaros), vai tas, ka pūlos iegrimt katra tēla psiholoģijā (atsevišķos gadījumos, jo sevišķi manas jaunības darbos, arī tajā jomā, kas drīzāk aptver psihoanalīzes jēdzieniskā teritorijas un mākslinieciski liek meklēt sirreālās izteiksmes formas, kā tradicionāli psihoanalīzē – meklējam bērnības atmiņas, analizējam sapņus utt.) un ka man ir svarīgi gadsimta beigu teorētiski nosacījumi, ko izvirzījuši „mana laika” būtiskie teorētiķi – Rolāns Barts, Žils Delēzs, Fēlikss Gvatari (pēdējā autora psihoanalīze, paša dēvēta kā „šizoanalīze” pēc Lakāna izvirzītās „šķeltās personības” psiholoģijas tālāka izvērsuma) un citiem autoriem.

Andris Zeibots "Lugu recenzēšanas teorētiskās bāzes galvenie instrumenti"