Šizofrēniķis zina, kā aiziet: viņš aiziešanu ir padarījis par kaut ko tik vienkāršu kā piedzimšanu un miršanu. Taču tajā pašā laikā viņa ceļojums ir dīvainā kārtā savā vietā. Viņš nerunā par citu pasauli, viņš nav no citas pasaules: pat pārvietojoties telpā, tas ir intensīvs ceļojums ap vēlmju mašīnu, kas šeit ceļas un paliek. Jo tieši šeit atrodas mūsu pasaules radītais tuksnesis, kā arī jaunā zeme un dūcošā mašīna, ap kuru riņķo šizofrēniķi, planētas jaunai saulei. Šie vēlmju cilvēki (vai varbūt viņi vēl neeksistē) ir kā Zaratustra. Viņi piedzīvo neticamas ciešanas, reiboni un slimības. Viņiem ir savi spoki. Viņiem ir jāizgudro katrs žests no jauna. Taču šāds cilvēks parādās kā brīvs, bezatbildīgs, vientuļš un priecīgs cilvēks, beidzot spējīgs pateikt un izdarīt kaut ko vienkāršu savā vārdā, neprasot atļauju, vēlme, kurai nekā netrūkst, plūsma, kas šķērso barjeras un kodus, vārds, kas vairs neapzīmē nevienu sevi. Viņš vienkārši ir pārstājis baidīties kļūt traks. Viņš redz sevi kā cildenu slimību, kas viņu vairs neskars.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs