Tādā veidā mākslas darbam vajadzētu būt ierakstītam starp diviem Edipa poliem, problēmu un risinājumu, neirozi un sublimāciju, vēlmi un patiesību vienu regresīvu, saskaņā ar kuru tas rosina un pārdala neatrisinātos bērnības konfliktus, otru perspektīvu, ar kuru tas izgudro jauna risinājuma veidus, kas attiecas uz cilvēka nākotni. Tā ir iekšēja pievēršanās darbam, kas to veido, kā teikts, kā "kultūras objektu". No šī viedokļa vairs nav nekāda iemesla piemērot psihoanalīzi mākslas darbam, jo tieši pats mākslas darbs veido veiksmīgu psihoanalīzi, cildenu "pārnesi" ar priekšzīmīgām kolektīvām virtualitātēm. Atskan liekulīgs brīdinājums: nedaudz neirozes nāk par labu mākslas darbam, labs materiāls, bet ne psihoze, it īpaši ne psihoze; mēs atšķiram neirotisko aspektu, kas, iespējams, ir radošs, un psihotisko aspektu, kas ir atsvešinošs un destruktīvs... It kā lielās balsis, kas prata panākt izrāvienu gramatikā un sintaksē un padarīt visu valodu par vēlmi, nerunātu par psihozes dziļumiem un neparādītu mums izteikti
psihotisku revolucionāru izzušanas punktu.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
psihotisku revolucionāru izzušanas punktu.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs