Vienmēr pastāv sociālā apspiešana, bet apspiešanas aparāts mainās, jo īpaši atkarībā no tā, kāda loma ir pārstāvim, uz kuru tā iedarbojas. Iespējams, šajā ziņā primitīvie kodi tieši tajā brīdī, kad tie tiek īstenoti ar maksimālu modrību un paplašināšanos uz vēlmju plūsmām, ieķēdot tās nežēlības sistēmā, saglabā bezgalīgi lielāku afinitāti ar vēlmju mašīnām nekā kapitālistiskā aksiomātiska, kas tomēr atbrīvo dekodētās plūsmas. Tas ir tāpēc, ka vēlme vēl nav iesprostota, vēl nav ievietota strupceļu kopumā, plūsmas nav zaudējušas neko no savas polivokalitātes, un vienkāršais, kas attēlots attēlojumā, vēl nav ieņēmis pārstāvja vietu. Lai katrā gadījumā novērtētu represīvā aparāta būtību un tā ietekmi uz vēlmes radīšanu, ir jāņem vērā ne tikai attēlojuma elementi, kā tie ir organizēti dziļumā, bet arī veids, kā pats attēlojums ir organizēts uz virsmas, uz sabiedrības ieraksta virsmas.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs