Kā tāda tā ir pietiekama, lai aizpildītu kapitālistiskās imanences lauku. Un patiešām, ar buržuāziju notiek kaut kas jauns: baudas kā mērķa izzušana, jauna saiknes koncepcija, saskaņā ar kuru vienīgais mērķis ir abstrakta bagātība, un tās realizācija citās formās, nevis patēriņa formā. Despotiskā valsts vispārinātā verdzība nozīmēja vismaz kungus un antiražošanas aparātu, kas atšķiras no ražošanas sfēras. Bet buržuāziskais imanences lauks, ko definē dekodētu plūsmu savienojums, jebkādas transcendences vai ārējo robežu noliegums, antiražošanas izplūšana pašā ražošanā, nodibina nesalīdzināmu verdzību, nepieredzētu pakļaušanu: vairs nav pat saimnieka, tagad tikai vergi komandē vergus, vairs nav nepieciešams apgrūtināt dzīvnieku no ārpuses, tas apgrūtina sevi pats. Ne jau tāpēc, ka cilvēks jebkad būtu tehniskās mašīnas vergs; bet gan kā sociālās mašīnas vergs, buržuāziskais rāda piemēru, viņš absorbē pievienoto vērtību mērķiem, kuriem kopumā nav nekāda sakara ar viņa baudu: vairāk paverdzināts nekā pēdējais no vergiem, izsalkušās mašīnas pirmais kalps, kapitāla reprodukcijas zvērs, bezgalīgā parāda internetizācija. Arī es esmu vergs, tādi ir saimnieka jaunie vārdi. "Kapitālists ir cienījams tikai tiktāl, ciktāl viņš ir kapitāla radīts "
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs