Šizoanalīzes tēze ir vienkārša: vēlme ir mašīna, mašīnu sintēze, mehānisks iekārtojums, vēlēšanās pēc mašīnām. Vēlme pieder pie ražošanas kārtības, visa ražošana ir gan vēlēšanās, gan sociāla. Tāpēc mēs pārmetam psihoanalīzei, ka tā ir sagrāvusi šo ražošanas kārtību, ka tā ir to pārvērtusi reprezentācijā. Tālu no psihoanalīzes nekaunības, šī ideja... neapzinātas reprezentācijas jau no paša sākuma iezīmē tās neveiksmi vai atteikšanos: zemapziņa, kas vairs neražo, bet ir apmierināta ar ticību ... zemapziņa tic Edipam, tā tic kastrācijai, likumam ... Bez šaubām, psihoanalītiķis ir pirmais, kas saka, ka ticība, stingri ņemot, nav zemapziņas akts; tā vienmēr ir priekšapziņa, kas tic.
Vai mums nevajadzētu pat teikt, ka tieši psihoanalītiķis tic, psihoanalītiķis mūsos? Vai ticība varētu būt ietekme uz apzinātu materiālu, ko neapzinātā reprezentācija īsteno attālināti? Bet, otrādi, kas gan ir reducējis zemapziņu līdz šim reprezentācijas stāvoklim, ja ne vispirms uzskatu sistēma, kas aizstāta ar ražošanu? Patiesībā tajā pašā laikā sociālā ražošana tiek atsvešināta it kā autonomos uzskatos, un vēlmju ražošana tiek novirzīta it kā neapzinātās reprezentācijās. Un tas ir tas pats gadījums, kad mums ir redzēta ģimene, kas veic šo divkāršo operāciju – sagroza, izkropļo un noved strupceļā vēlmju sociālo ražošanu. Arī saikne starp reprezentāciju pārliecību un ģimeni nav nejauša, ģimenes reprezentācija pieder pie reprezentācijas būtības. Taču ražošana tam netiek apspiesta, tā turpinās.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
Vai mums nevajadzētu pat teikt, ka tieši psihoanalītiķis tic, psihoanalītiķis mūsos? Vai ticība varētu būt ietekme uz apzinātu materiālu, ko neapzinātā reprezentācija īsteno attālināti? Bet, otrādi, kas gan ir reducējis zemapziņu līdz šim reprezentācijas stāvoklim, ja ne vispirms uzskatu sistēma, kas aizstāta ar ražošanu? Patiesībā tajā pašā laikā sociālā ražošana tiek atsvešināta it kā autonomos uzskatos, un vēlmju ražošana tiek novirzīta it kā neapzinātās reprezentācijās. Un tas ir tas pats gadījums, kad mums ir redzēta ģimene, kas veic šo divkāršo operāciju – sagroza, izkropļo un noved strupceļā vēlmju sociālo ražošanu. Arī saikne starp reprezentāciju pārliecību un ģimeni nav nejauša, ģimenes reprezentācija pieder pie reprezentācijas būtības. Taču ražošana tam netiek apspiesta, tā turpinās.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs