Kad Reihs nosoda veidu, kādā psihoanalīze nodod sevi sociālās represijas dienestā, viņš vēl netiek pietiekami tālu, jo viņš neredz ... neredz, ka saikne starp psihoanalīzi un kapitālismu nav tikai ideoloģiska, ka tā ir bezgalīgi ciešāka, stingrāka; un ka psihoanalīze ir tieši atkarīga no ekonomiskā mehānisma (tātad tās attiecības ar naudu), ar kura palīdzību atšifrētās vēlmju plūsmas, kā tās tiek uztvertas kapitālisma aksiomātikā, obligāti jāreducē uz ģimenes jomu, kur šīs aksiomātikas pielietojums: Edips kā kapitālistiskās patēriņa pēdējais vārds, zīžot tēti-mammu, tiekot apspiestam un triangulētam uz dīvāna, " tā tas ir ... ". Ne mazāk kā birokrātiskais vai militārais aparāts, psihoanalīze ir mehānisms pievienotās vērtības absorbēšanai; un tas tā nav no ārpuses, ārēji, bet tās formu un pašu mērķi iezīmē šī funkcija sociālā. Ne jau perverss, ne pat ne autists izbēg no psihoanalīzes, bet gan visa psihoanalīze, kas ir gigantiska perversija, narkotika, radikāls pārrāvums ar realitāti, sākot ar vēlmju realitāti, narcismu, monstrozu autismu: specifisko autismu un kapitāla mašīnas iekšējo perversiju. Galu galā psihoanalīze vairs nemēra sevi ne ar vienu realitāti, vairs neatveras uz nekādu ārpasauli, bet pati kļūst par realitātes pārbaudi un savas
pārbaudes garantu, realitāti kā trūkumu, uz kuru tiek reducēts ārējais un iekšējais, aiziešana un ierašanās: psihoanalīze indekss, bez jebkādas citas atsauces, kā vien pati sevi vai "analītisko situāciju".
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
pārbaudes garantu, realitāti kā trūkumu, uz kuru tiek reducēts ārējais un iekšējais, aiziešana un ierašanās: psihoanalīze indekss, bez jebkādas citas atsauces, kā vien pati sevi vai "analītisko situāciju".
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs