Lielās sabiedriskuma formas neaizkavē bēgšanu, kas tās aizved prom, un tikai pretojas paranoiskai investīcijai kā "bēgšanai no bēgšanas". Bet, no otras puses, šizofrēniskā bēgšana pati par sevi nesastāv tikai attālināties no sociālā, dzīvot malā: tas liek sociālajam bēgt ar daudzajiem caurumiem, kas to grauž un caururbj, vienmēr tiešā saskarē ar to, visur izvietojot molekulāros lādiņus, kas liks lēkt tam, kam jālec, krist tam, kam jākrīt, bēgt no tā, kam jābēg, katrā brīdī nodrošinot šizofrēnijas kā procesa pārvēršanos par efektīvi revolucionāru spēku. Jo kas gan ir šizofrēniķis, ja ne pirmkārt tas, kurš vairs nespēj izturēt " visu to", naudu, akciju tirgu, nāves spēkus, teica Ņižinskis, vērtības, morāli, dzimteni, reliģiju un privātās pārliecības? No šizofrēniķa līdz revolucionāram ir tikai visa atšķirība starp to, kurš bēg, un to, kurš zina, kā likt bēgt no tā, no kā viņš bēg, pārplēšot netīru cauruli, radot plūdus, atbrīvojot plūsmu, pāršķeļot šķelšanos. Šizofrēniķis nav revolucionārs, bet šizofrēnisks process (kura šizo ir tikai pārtraukums vai turpinājums tukšumā) ir revolūcijas potenciāls.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs