Tie, kas mūs līdz šim ir izlasījuši, iespējams, varēs mums izteikt daudz kritikas punktu: pārāk liela ticība mākslas un pat zinātnes tīrajam potenciālam; šķiru un šķiru cīņas lomas noliegšana vai noniecināšana; vēlmju iracionalisma atbalstīšana; revolucionāra identificēšana ar šizofrēniju; iekrišana visos šajos labi zināmajos, pārāk labi zināmajos slazdos. Tā būtu slikta lasāmviela, un mēs nezinām, kas ir labāk – slikta
lasāmviela vai nekāda lasīšana. Un, protams, ir arī citi, daudz nopietnāki kritikas punkti, par kuriem mēs neesam domājuši. Bet, runājot par iepriekšējiem, mēs vispirms sakām, ka mākslai un zinātnei piemīt
revolucionārs potenciāls un nekas vairāk, un ka...
Šī iespējamība parādās vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs sev mazāk jautājam, ko tās nozīmē no apzīmētāju vai apzīmētāja viedokļa, kas obligāti rezervēts speciālistiem; bet gan tās nonāk socius plūsmās, kas arvien vairāk tiek dekodētas un deterritorializētas, jutīgas pret ikvienu, kas piespiež sociālo aksiomātiku kļūt arvien sarežģītākai, piesātinātākai, līdz brīdim, kad mākslinieks un zinātnieks var būt apņēmības pilni pievienoties objektīvai revolucionārai situācijai, reaģējot uz būtībā nekompetentas un galvenokārt kastrējošas Valsts autoritāro plānošanu (jo Valsts uzspiež īsti māksliniecisku Edipu, īsti zinātnisku Edipu).
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
lasāmviela vai nekāda lasīšana. Un, protams, ir arī citi, daudz nopietnāki kritikas punkti, par kuriem mēs neesam domājuši. Bet, runājot par iepriekšējiem, mēs vispirms sakām, ka mākslai un zinātnei piemīt
revolucionārs potenciāls un nekas vairāk, un ka...
Šī iespējamība parādās vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs sev mazāk jautājam, ko tās nozīmē no apzīmētāju vai apzīmētāja viedokļa, kas obligāti rezervēts speciālistiem; bet gan tās nonāk socius plūsmās, kas arvien vairāk tiek dekodētas un deterritorializētas, jutīgas pret ikvienu, kas piespiež sociālo aksiomātiku kļūt arvien sarežģītākai, piesātinātākai, līdz brīdim, kad mākslinieks un zinātnieks var būt apņēmības pilni pievienoties objektīvai revolucionārai situācijai, reaģējot uz būtībā nekompetentas un galvenokārt kastrējošas Valsts autoritāro plānošanu (jo Valsts uzspiež īsti māksliniecisku Edipu, īsti zinātnisku Edipu).
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs