Citāti ...

[LvSnor]

Tātad, kādas ir attiecības starp šizoanalīzi un politiku, no vienas puses, un psihoanalīzi, no otras puses? Viss griežas ap vēlmju mašīnām un vēlmju ražošanu. Šizoanalīze kā tāda neuzdod problēmu par sabiedrības būtību, kurai jārodas no revolūcijas; tā nepretendē uz derīgumu pašai revolūcijai. Ņemot vērā sabiedrību, tā tikai jautā, kādu vietu tā atvēl vēlmju ražošanai, kādu virzošo lomu tajā spēlē vēlme, kādās formās notiek vēlmju ražošanas režīma un sociālās ražošanas režīma saskaņošana, jo tā jebkurā gadījumā ir viena un tā pati ražošana, bet divos dažādos režīmos ja tāpēc šajā sabiedrībā kā pilnā ķermenī pastāv iespēja pāriet no vienas puses uz otru, tas ir, no puses, kurā ir organizēti sociālās ražošanas molārie ansambļi, uz šo otru, ne mazāk kolektīvo pusi, kurā veidojas vēlmju ražošanas molekulārie daudzkārtņi, vai šāda sabiedrība var un cik lielā mērā atbalstīt varas maiņu, kas padara vēlmju ražošanu pakļauj sociālo ražošanu, tomēr to neiznīcina, jo tā ir tā pati ražošana, ņemot vērā režīma atšķirības, — ja pastāv un kā notiek subjektu grupu veidošanās utt. Un, ja mums saka, ka mēs pieprasām slavenās tiesības uz slinkumu vai uz neproduktivitāti, vai uz sapņu un fantāziju radīšanu, mēs atkal esam ļoti laimīgi, jo neesam pārstājuši apgalvot pretējo un ka vēlmju ražošana radīja realitāti, un šai vēlmei bija maz sakara ar fantāzijām un sapņiem. Pretēji Reiham, šizoanalīze neizdara nekādu atšķirību starp politisko ekonomiju un libidinālo ekonomiju. Tā tikai jautā, kādi ir mehāniskie, sociālie un tehniskie sabiedrības rādītāji, kas atveras uz vēlmju mašīnām, kas ieiet šo daļu, zobratu un dzinēju sastāvā, tikpat lielā mērā, cik tās liek šīm mašīnām ieiet savās daļās, zobratos un dzinējos. Visi zina, ka šizo ir mašīna; visi šizo tā saka, ne tikai mazais Džoijs. Jautājums ir par to, vai šizofrēniķi ir dzīvās mirušā darba mašīnas, kas pēc tam tiek pretstatīta kapitālismā organizētā dzīvā darba mirušajām mašīnām. Vai, gluži pretēji, vai vēlmju, tehniskās un sociālās mašīnas ir apvienotas šizofrēniskā ražošanas procesā, kuram turpmāk vairs nav jāražo šizofrēniķi. Kad Moda Mannoni savā Vēstulē mācītājiem raksta: "Viens no šiem pusaudžiem, kas atzīts par mācībām nederīgu, diezgan godprātīgi apmeklē 9.klasi ar nosacījumu, ka viņš apgūst mehāniku. Mehānika viņu fascinē. Mehāniķis bija viņa labākais aprūpētājs. Ja mēs atņemsim viņam mehāniku, viņš atkal kļūs šizofrēniķis." Viņa negrasās slavēt ergoterapiju vai sociālās adaptācijas tikumus. Viņa iezīmē punktu, kur sociālā mašīna, tehniskā mašīna, vēlmju mašīna cieši savienojas un komunicē savus režīmus. Viņa jautā, vai šī sabiedrība uz to ir spējīga, un ko tas nozīmē, ja tā uz to nav spējīga. Un tā patiešām ir sociālo, tehnisko, zinātnisko, māksliniecisko mašīnu nozīme, kad tās ir revolucionāras: veidot vēlmju mašīnas, kuru rādītājs tās jau ir savā režīmā, vienlaikus ar vēlmju mašīnām veidojot tās, režīmā, kas ir viņu pašu un kā vēlmju pozīcija.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari