https://www.lsm.lv/raksts/kultura/litera...i.a637309/
Cenzūra padomju Latvijā un tās seku ietekme šodien. Saruna ar literatūrzinātnieku Raimondu Briedi
Vakar, 13:36
Literatūra
Autori: Edgars Raginskis (Latvijas Radio 3 "Klasika", LTV kultūras redakcija)
Turpmāk reizi mēnesī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā skanēs cenzūras pētnieka, filosofijas zinātņu doktora Edgara Raginska autorraidījums "Ce*zūra", kurā ar dažādu mākslas un kultūras jomu ekspertiem tiks pārrunāti dažādi 20. un 21. gadsimta mākslas cenzūras aspekti Latvijā. Pirmā raidījuma viesis – pētījuma "Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā" autors, literatūrzinātnieks Raimonds Briedis
Raidījuma sarunās apspriesti vērojumi par cenzūru un vārda brīvību 20. gadsimta represīvā režīma žņaugtajā Latvijā, pagātnes notikumu kritiskas izvērtēšanas nepieciešamība un padomju cenzūras sekas, kuras piedzīvojam šodien.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Pētniecība kā atriebība laikmetam.
Cenzūras neētiskums.
Vēstures falsifikācija ar pastāvošās ideoloģijas transformāciju.
Nezināmi spēles noteikumi un autoru mijiedarbība ar cenzūru.
Atrast savu pozīciju, neiznīcinot sevi.
Cenzūras ietekme uz mākslas darba aktualitāti.
Pētniecība kā atriebība laikmetam
Savu vēlmi pievērsties literatūras cenzūrai Latvijas PSR literatūrzinātnieks Raimonds Briedis formulējis kā "sava veida atriebību laikmetam".
"Es esmu audzis laikā, kurā nemitīgi ir darbojusies cenzūra. Ne tikai kā pašcenzūra, ne tikai kā sabiedrības cenzūra, kas ir raksturīga katram laikam, bet tā bija konkrēta iestāde, par kuru publiski neviens nezināja.
Iestāde, kurā caurskatīja visus tekstus, kurus es esmu lasījis, kura pieļāva vai nepieļāva tekstus, kurus es varēju lasīt," Briedis norādīja uz PSRS cenzūras institūciju – Galveno literatūras pārvaldi –, kuras ideoloģiskajai kontrolei tika pakļauta visa Latvijas PSR izdotā literatūra.
Deviņdesmitajos gados, kad Latvijas Valsts arhīvā pirmo reizi publiski pieejama kļuva daļa no Galvenās literatūras pārvaldes dokumentiem, Raimonds Briedis nolēma pievērsties latviešu prozas tekstu cenzūras pētniecībai padomju gados. Pētījumā liela uzmanība pievērsta tam, kā cenzūras iestāžu iejaukšanās prozas tekstos maina to sākotnējo nozīmi, iegūstot varas diskursam nepieciešamos aspektus.
Cenzūras neētiskums
Padomju cenzēšanas institūciju darbību Briedis raksturo kā ārkārtīgi neētisku procesu, kas atstājis nozīmīgas sekas līdz pat mūsdienām.
"Šis neētiskums – nespēja brīvi runāt, taisnības, lai kas tā taisnība būtu, neteikšana, [..] melu izplatīšana, kas ļoti spēcīgi ietekmē cilvēkus, – es domāju, mūsdienās tā ir ārkārtīgi liela problēma. Es domāju, ka tas, kas šobrīd notiek Krievijā, parāda, ka padomju laiks bija vēl neētiskāks, nekā mēs par to domājam. [..]
Tas, ko cenzūra un cenzēšanas process ir nodarījis pašā Krievijā, ir vārdos grūti aprakstāms," pauda Briedis.
Viņš norādīja, ka ir daudz autoru, kuri ir pētījuši un dokumentējuši Krievijas cenzoru darbu, tā ietekmi un sekas, un cik šausminoši ir apzināties, ka uz pašu Krieviju un tās sabiedrību vairākās paaudzēs šāda pētniecība neatstāj nekādu iespaidu.
Vēstures falsifikācija ar pastāvošās ideoloģijas transformāciju
Viena no biedējošākajām atklāsmēm, kas izgaismojas, pētot cenzūru, ir tas, cik relatīvi īss laika posms nepieciešams, lai varas institūcijas ar mērķētām darbībām ietekmētu sabiedrības spēju atcerēties nacionālās identitātes veidojošus notikumus, kas risinājušiem salīdzinoši nesen. Briedis uzsver, ka padomju laika cenzūra, kuras ietekmi pieredzējušas vairākas paaudzes, veido traumētu kolektīvo vēsturisko atmiņu.
Lai uzturētu vēsturisko atmiņu, tiek izmantoti dažādi tēli, stereotipi un ideoloģija. Padomju laikā Latvijā turpināja izmantot ideoloģiju, kas iepriekš bija pastāvējusi, to transformējot un veidojot vēsturisko faktu falsifikāciju.
"Šiem transformatoriem būtiskākais vienmēr ir norādīt, ka tie, kuri falsificē vēsturi, ir citi. Lielākais zaglis vienmēr kliedz par citiem, ka viņi ir zagļi.
Mūsdienu Krievija, kas visiem pārmet vēstures falsifikāciju, neatceras, kā vēsture tika interpretēta pirms pieciem gadiem," norādīja literatūrzinātnieks Raimonds Briedis.
Sabiedrības "īso atmiņu" cenzūras ietekmē un tai sekojošās darbības lielā mērā nosaka bailes, uzsvēra Briedis: "Es saprotu, kādā veidā baiļu dēļ, lai paglābtu sevi vai citus, kāds dara to, kas ir jādara, nevis to, ko viņš vēlētos darīt."
Nezināmi spēles noteikumi un autoru mijiedarbība ar cenzūru
Padomju laika cenzūru raksturo anonimitāte – nav zināms cenzors, nav konkrētas instrukcijas par to, kas īsti tiek aizliegts. Tā ir apzināta cenzūras institūciju darbība, kas ideju par aizliegto un atļauto uztur sabiedrības apziņas telpā. Šāda vide ir ārkārtīgi labvēlīga pašcenzūras attīstībai, kas, protams, ietekmē gan pašus autorus, gan lasītājus.
"Piecdesmito gadu sākumā iznāk ārkārtīgi maz oriģināldarbu. Tas parāda to, ka autori vienkārši nezina, ko īsti darīt.
[..] Piecdesmitajos gados ir viens gads, kurā neiznāk neviens oriģināldzejoļu krājums, kas ir pilnīgi neiedomājami, jo nekad tā nav bijis. Tas, manuprāt, parāda to, ka autori ir pietiekoši apmulsuši un, lai kā viņi gribētu izkalpoties, viņi īsti nevar pakalpot, jo tas, kā viņi pakalpo, nav vajadzīgs," Briedis raksturoja laikmetu, kuram daudzi autori nav spējuši adaptēties.
Atrast savu pozīciju, neiznīcinot sevi
Padomju laiku piedzīvojušajām paaudzēm ir tendence cenzūras radītās sabiedrības traumas pārnest uz 21. gadsimtu. To veicina arī sava veida demokrātijas pieredzes trūkums, jo Latvijas teritorijā tā piedzīvota salīdzinoši īsu laika posmu.
"Cilvēki padomju laikā ir spiesti lavierēt. Par spīti visiem ierobežojumiem, kaut kāda demokrātija sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados kultūras telpā izveidojās. Mēģinājums atrast savu pozīciju, neiznīcinot sevi. Tad, kad vara mainījās, protams, šī [stratēģija] – neiznīcinot sevi – atmaksājās. [..]
Tajā pašā laikā tā lavierējošā pozīcija turpinās, jo tā ir izstrādāta stratēģija, kura ir veidojusies gandrīz ilgāk nekā demokrātijas stratēģija.
[..] Šobrīd [dzīves] aktīvajā posmā ir padomju laika vēlīnā paaudze. Viņi strādā ar to instrumentāriju, pie kāda viņi ir pieraduši, – pieredzes atbrīvošanu un nedrošību [uz kaut ko paļauties]," skaidroja Briedis.
Cenzūras ietekme uz mākslas darba aktualitāti
Ir daudzi poststrukturālisti, kas uzskata, ka cenzūra ir produktīvs spēks, jo, cilvēkiem kaut ko aizliedzot, viņi atrod iespējas, kā izpausties citos veidos. Attiecinot to uz padomju laika cenzūru, veidojas situācija, kurā 21. gadsimta auditorija, lasot, piemēram, septiņdesmito gadu prozu vai dzeju, iespējams, nesapratīs tajā iekļautos dažādas nozīmes slāņus.
"Ja tagad lasīsim, piemēram, 13. gadsimta sonetus, mēs arī nesapratīsim visus līmeņus, kas tajos ir ierakstīti. [..] Tādā veidā varam ieraudzīt, cik ātri literatūra tiek aizmirsta un cik īsam laikam tā bijusi paredzēta.
Autori, kuri kādā brīdī ir lasīti, šajā brīdī vairs nav aktuāli. Šobrīd šo procesu ieraugām pēc ļoti īsas laika distances. Brīžiem man ir žēl, ka tā notiek, bet es saprotu, ka tā vienkārši notiek," secinājis Briedis, uzsverot mākslas nežēlību pret pašu autoru, ja viņš spiests to radīt, pakļaujoties cenzūras grožiem.
Cenzūra padomju Latvijā un tās seku ietekme šodien. Saruna ar literatūrzinātnieku Raimondu Briedi
Vakar, 13:36
Literatūra
Autori: Edgars Raginskis (Latvijas Radio 3 "Klasika", LTV kultūras redakcija)
Turpmāk reizi mēnesī Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā skanēs cenzūras pētnieka, filosofijas zinātņu doktora Edgara Raginska autorraidījums "Ce*zūra", kurā ar dažādu mākslas un kultūras jomu ekspertiem tiks pārrunāti dažādi 20. un 21. gadsimta mākslas cenzūras aspekti Latvijā. Pirmā raidījuma viesis – pētījuma "Teksta cenzūras īsais kurss: prozas teksts un cenzūra padomju gados Latvijā" autors, literatūrzinātnieks Raimonds Briedis
Raidījuma sarunās apspriesti vērojumi par cenzūru un vārda brīvību 20. gadsimta represīvā režīma žņaugtajā Latvijā, pagātnes notikumu kritiskas izvērtēšanas nepieciešamība un padomju cenzūras sekas, kuras piedzīvojam šodien.
RAKSTA CEĻVEDIS:
Pētniecība kā atriebība laikmetam.
Cenzūras neētiskums.
Vēstures falsifikācija ar pastāvošās ideoloģijas transformāciju.
Nezināmi spēles noteikumi un autoru mijiedarbība ar cenzūru.
Atrast savu pozīciju, neiznīcinot sevi.
Cenzūras ietekme uz mākslas darba aktualitāti.
Pētniecība kā atriebība laikmetam
Savu vēlmi pievērsties literatūras cenzūrai Latvijas PSR literatūrzinātnieks Raimonds Briedis formulējis kā "sava veida atriebību laikmetam".
"Es esmu audzis laikā, kurā nemitīgi ir darbojusies cenzūra. Ne tikai kā pašcenzūra, ne tikai kā sabiedrības cenzūra, kas ir raksturīga katram laikam, bet tā bija konkrēta iestāde, par kuru publiski neviens nezināja.
Iestāde, kurā caurskatīja visus tekstus, kurus es esmu lasījis, kura pieļāva vai nepieļāva tekstus, kurus es varēju lasīt," Briedis norādīja uz PSRS cenzūras institūciju – Galveno literatūras pārvaldi –, kuras ideoloģiskajai kontrolei tika pakļauta visa Latvijas PSR izdotā literatūra.
Deviņdesmitajos gados, kad Latvijas Valsts arhīvā pirmo reizi publiski pieejama kļuva daļa no Galvenās literatūras pārvaldes dokumentiem, Raimonds Briedis nolēma pievērsties latviešu prozas tekstu cenzūras pētniecībai padomju gados. Pētījumā liela uzmanība pievērsta tam, kā cenzūras iestāžu iejaukšanās prozas tekstos maina to sākotnējo nozīmi, iegūstot varas diskursam nepieciešamos aspektus.
Cenzūras neētiskums
Padomju cenzēšanas institūciju darbību Briedis raksturo kā ārkārtīgi neētisku procesu, kas atstājis nozīmīgas sekas līdz pat mūsdienām.
"Šis neētiskums – nespēja brīvi runāt, taisnības, lai kas tā taisnība būtu, neteikšana, [..] melu izplatīšana, kas ļoti spēcīgi ietekmē cilvēkus, – es domāju, mūsdienās tā ir ārkārtīgi liela problēma. Es domāju, ka tas, kas šobrīd notiek Krievijā, parāda, ka padomju laiks bija vēl neētiskāks, nekā mēs par to domājam. [..]
Tas, ko cenzūra un cenzēšanas process ir nodarījis pašā Krievijā, ir vārdos grūti aprakstāms," pauda Briedis.
Viņš norādīja, ka ir daudz autoru, kuri ir pētījuši un dokumentējuši Krievijas cenzoru darbu, tā ietekmi un sekas, un cik šausminoši ir apzināties, ka uz pašu Krieviju un tās sabiedrību vairākās paaudzēs šāda pētniecība neatstāj nekādu iespaidu.
Vēstures falsifikācija ar pastāvošās ideoloģijas transformāciju
Viena no biedējošākajām atklāsmēm, kas izgaismojas, pētot cenzūru, ir tas, cik relatīvi īss laika posms nepieciešams, lai varas institūcijas ar mērķētām darbībām ietekmētu sabiedrības spēju atcerēties nacionālās identitātes veidojošus notikumus, kas risinājušiem salīdzinoši nesen. Briedis uzsver, ka padomju laika cenzūra, kuras ietekmi pieredzējušas vairākas paaudzes, veido traumētu kolektīvo vēsturisko atmiņu.
Lai uzturētu vēsturisko atmiņu, tiek izmantoti dažādi tēli, stereotipi un ideoloģija. Padomju laikā Latvijā turpināja izmantot ideoloģiju, kas iepriekš bija pastāvējusi, to transformējot un veidojot vēsturisko faktu falsifikāciju.
"Šiem transformatoriem būtiskākais vienmēr ir norādīt, ka tie, kuri falsificē vēsturi, ir citi. Lielākais zaglis vienmēr kliedz par citiem, ka viņi ir zagļi.
Mūsdienu Krievija, kas visiem pārmet vēstures falsifikāciju, neatceras, kā vēsture tika interpretēta pirms pieciem gadiem," norādīja literatūrzinātnieks Raimonds Briedis.
Sabiedrības "īso atmiņu" cenzūras ietekmē un tai sekojošās darbības lielā mērā nosaka bailes, uzsvēra Briedis: "Es saprotu, kādā veidā baiļu dēļ, lai paglābtu sevi vai citus, kāds dara to, kas ir jādara, nevis to, ko viņš vēlētos darīt."
Nezināmi spēles noteikumi un autoru mijiedarbība ar cenzūru
Padomju laika cenzūru raksturo anonimitāte – nav zināms cenzors, nav konkrētas instrukcijas par to, kas īsti tiek aizliegts. Tā ir apzināta cenzūras institūciju darbība, kas ideju par aizliegto un atļauto uztur sabiedrības apziņas telpā. Šāda vide ir ārkārtīgi labvēlīga pašcenzūras attīstībai, kas, protams, ietekmē gan pašus autorus, gan lasītājus.
"Piecdesmito gadu sākumā iznāk ārkārtīgi maz oriģināldarbu. Tas parāda to, ka autori vienkārši nezina, ko īsti darīt.
[..] Piecdesmitajos gados ir viens gads, kurā neiznāk neviens oriģināldzejoļu krājums, kas ir pilnīgi neiedomājami, jo nekad tā nav bijis. Tas, manuprāt, parāda to, ka autori ir pietiekoši apmulsuši un, lai kā viņi gribētu izkalpoties, viņi īsti nevar pakalpot, jo tas, kā viņi pakalpo, nav vajadzīgs," Briedis raksturoja laikmetu, kuram daudzi autori nav spējuši adaptēties.
Atrast savu pozīciju, neiznīcinot sevi
Padomju laiku piedzīvojušajām paaudzēm ir tendence cenzūras radītās sabiedrības traumas pārnest uz 21. gadsimtu. To veicina arī sava veida demokrātijas pieredzes trūkums, jo Latvijas teritorijā tā piedzīvota salīdzinoši īsu laika posmu.
"Cilvēki padomju laikā ir spiesti lavierēt. Par spīti visiem ierobežojumiem, kaut kāda demokrātija sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados kultūras telpā izveidojās. Mēģinājums atrast savu pozīciju, neiznīcinot sevi. Tad, kad vara mainījās, protams, šī [stratēģija] – neiznīcinot sevi – atmaksājās. [..]
Tajā pašā laikā tā lavierējošā pozīcija turpinās, jo tā ir izstrādāta stratēģija, kura ir veidojusies gandrīz ilgāk nekā demokrātijas stratēģija.
[..] Šobrīd [dzīves] aktīvajā posmā ir padomju laika vēlīnā paaudze. Viņi strādā ar to instrumentāriju, pie kāda viņi ir pieraduši, – pieredzes atbrīvošanu un nedrošību [uz kaut ko paļauties]," skaidroja Briedis.
Cenzūras ietekme uz mākslas darba aktualitāti
Ir daudzi poststrukturālisti, kas uzskata, ka cenzūra ir produktīvs spēks, jo, cilvēkiem kaut ko aizliedzot, viņi atrod iespējas, kā izpausties citos veidos. Attiecinot to uz padomju laika cenzūru, veidojas situācija, kurā 21. gadsimta auditorija, lasot, piemēram, septiņdesmito gadu prozu vai dzeju, iespējams, nesapratīs tajā iekļautos dažādas nozīmes slāņus.
"Ja tagad lasīsim, piemēram, 13. gadsimta sonetus, mēs arī nesapratīsim visus līmeņus, kas tajos ir ierakstīti. [..] Tādā veidā varam ieraudzīt, cik ātri literatūra tiek aizmirsta un cik īsam laikam tā bijusi paredzēta.
Autori, kuri kādā brīdī ir lasīti, šajā brīdī vairs nav aktuāli. Šobrīd šo procesu ieraugām pēc ļoti īsas laika distances. Brīžiem man ir žēl, ka tā notiek, bet es saprotu, ka tā vienkārši notiek," secinājis Briedis, uzsverot mākslas nežēlību pret pašu autoru, ja viņš spiests to radīt, pakļaujoties cenzūras grožiem.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs