Novrūzs (persiešu: نوروز, izrunā: /nouˈɾuːz/ — ‘jaunais gads’) ir persiešu, kurdu un citu irāņu tautu jaunais gads un pavasara svētki. Šīs tautas jauno gadu svin pavasara ekvinokcijas brīdī jeb astronomiskā pavasara sākšanās brīdī, tas ir, 20., 21. vai 22. martā. Irāņu kalendāri sākas ar Novrūzu. Irānā, Azerbaidžānā, Afganistānā un Pakistānā diena, kad svin Novrūzu, ir brīvdiena. Novrūza izcelsme ir meklējama Ahemenīdu impērijas laikā, kad par dominējošo reliģiju valstī kļuva zoroastrisms.
Zoroastrisms ir sena duālistiska persiešu reliģija un filozofija, kas balstīta uz mācību, ko piedēvē pravietim Zaratustram jeb Zoroastram. Tā ir mācība par divu spēku – labā un ļaunā – cīņu un uguns pielūgšana.[1] Reliģijas svēto rakstu krājums ir Avesta. Zoroastrismā dominējošā dievība ir Ahura Mazda, kuru Zaratustra nosauca par visa radītāju. Ahuras Mazdas gudrību iemieso uguns. Tā tempļos nedrīkst nodzist, par ko rūpējas priesteri. Zoroastrisms ir viena no vecākajām joprojām eksistējošajām reliģijām pasaulē. Tā bija dominējošā reliģija Senajā Persijā līdz 7. gadsimtam, kad islāms kļuva par dominējošo reliģiju. Mūsdienās zoroastrisms ir neliela reliģija, kuru pārsvarā praktizē Indijā.
Zoroastrismu mēdz dēvēt arī citos vārdos, tas ir, par mazdaismu (atbilstoši galvenajam dievam Ahura Mazdam), avestismu (pēc svēto rakstu nosaukuma), zaratustrismu (pēc reliģijas izveidotāja vārda), uguns pielūdzējiem (atbilstoši raksturīgajiem rituāliem), parsismu (parsu kopiena mīt Indijā un ir mūsdienu zoroastrieši).[2]
Avesta ir primārais svēto tekstu krājums zoroastrismā, kas galvenokārt ir uzrakstīts avestas valodā. Nosaukuma etimoloģija ir neskaidra, lai gan tiek uzskatīts, ka tas ir cēlies no persiešu valodas vārda apastāk, kas nozīmē "pamatteksts".[1] Avesta sarakstīta laika posmā no 9. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Visvecākā sastāvdaļa Avestas reliģisko tekstu krājumā ir vecās himnas jeb gāthas ("dziedājumi"), kas satur reliģiskus pravietojumus, pamudinājumus un tā tālāk, un ko uzskata par paša Zaratustras sacerētām. Sasanīdu impērijas laikā tā tika sadalīta 21 atsevišķā grāmatā.
Vēsturnieki Avestu izmanto kā svarīgu seno austrumu tautu vēstures avotu.[1]
Pirms kristiešu vardarbīgās ekspansijas, Latvijā tam atbilda Meteņi.
Zoroastrisms ir sena duālistiska persiešu reliģija un filozofija, kas balstīta uz mācību, ko piedēvē pravietim Zaratustram jeb Zoroastram. Tā ir mācība par divu spēku – labā un ļaunā – cīņu un uguns pielūgšana.[1] Reliģijas svēto rakstu krājums ir Avesta. Zoroastrismā dominējošā dievība ir Ahura Mazda, kuru Zaratustra nosauca par visa radītāju. Ahuras Mazdas gudrību iemieso uguns. Tā tempļos nedrīkst nodzist, par ko rūpējas priesteri. Zoroastrisms ir viena no vecākajām joprojām eksistējošajām reliģijām pasaulē. Tā bija dominējošā reliģija Senajā Persijā līdz 7. gadsimtam, kad islāms kļuva par dominējošo reliģiju. Mūsdienās zoroastrisms ir neliela reliģija, kuru pārsvarā praktizē Indijā.
Zoroastrismu mēdz dēvēt arī citos vārdos, tas ir, par mazdaismu (atbilstoši galvenajam dievam Ahura Mazdam), avestismu (pēc svēto rakstu nosaukuma), zaratustrismu (pēc reliģijas izveidotāja vārda), uguns pielūdzējiem (atbilstoši raksturīgajiem rituāliem), parsismu (parsu kopiena mīt Indijā un ir mūsdienu zoroastrieši).[2]
Avesta ir primārais svēto tekstu krājums zoroastrismā, kas galvenokārt ir uzrakstīts avestas valodā. Nosaukuma etimoloģija ir neskaidra, lai gan tiek uzskatīts, ka tas ir cēlies no persiešu valodas vārda apastāk, kas nozīmē "pamatteksts".[1] Avesta sarakstīta laika posmā no 9. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Visvecākā sastāvdaļa Avestas reliģisko tekstu krājumā ir vecās himnas jeb gāthas ("dziedājumi"), kas satur reliģiskus pravietojumus, pamudinājumus un tā tālāk, un ko uzskata par paša Zaratustras sacerētām. Sasanīdu impērijas laikā tā tika sadalīta 21 atsevišķā grāmatā.
Vēsturnieki Avestu izmanto kā svarīgu seno austrumu tautu vēstures avotu.[1]
Pirms kristiešu vardarbīgās ekspansijas, Latvijā tam atbilda Meteņi.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs