Sistēmu pašpietiekamība un darboties spēja nav mūžīga tīri objektīvi, reizēm esošās sistēmas gluži vienkārši sevi izsmeļ un morāli noveco.
Attiecībā uz reliģijām, kādām tām ir jābūt, - garām. Redzi, ir tāda cilvēka būtības daļa, kura ir nemainīga. Piemēram, kā 1500 gadus iepriekš vīrieša lielākā motivācija dzīvē bija sieviete, tā tas arī šodien tā ir un vēl 10000gadus vismaz tā būs. Par šo arī ir galvenais stāsts jebkurā no pašpietiekamām ideoloģijām, un ciktāl sistēma dos atbildes uz visiem jautājumiem šo nemainīgo lietu rāmī, tiktāl nenovecos pilnīgi nekas.
Kā piemērs no nesenās pagātnes ... kāpēc sabruka PSRS ar savu ideoloģiju? Da tāpēc, ka tā jau savā definīcijā paredzēja to, ka cilvēkam ir jāatmet tieksme konkurēt savā starpā, t.i., minētais gadu tūkstošiem iešūtais apziņas un zemapziņas softs bija jāpārprogrammē. Gribējās to izdarīt laikposmā no 1917. līdz 1937. gadam, kad tos, kuri nebija paspējuši pierādīt pietiekamu apziņas transformāciju, aizsūtīja "padomāt". "Mēs esam diženi, - mums tas izdosies." Likumsakarīgi neizdevās (tur vajadzēja kaut ko plānot ne ātrāk kā pēc 10 paaudzēm), kaut savā būtībā ideja nemaz nav slikta, un ... sākās 50 gadi vēlamā uzdošanas par esošo, par ko vienkāršie iedzīvotāji virtuvēs smīkņāja un stāstīja anekdotes. Astoņdesmitajos, kad Gorbijs mēģināja sākt visu no sākuma, izrādījās, ka vairs nav gandrīz neviena, kurš patiesi ticētu tam, ka tur kaut jel kas varētu galā iznākt, - visi 200+ miljoni lielākajā daļā mierīgi, bez nervu spriedzes, noraudzījās, kā viss nomirst.
Jebkuras no cilvēka būtības atrautas ideloģijas liktenis uzskatāmi.
Es domāju ka tu viņu samulsināji ar mūsu/jūsu dalījumu, jo Satversmes otrais pants ir
Redzi, Satversme, tas ir arī sabiedriskā līguma teksts. Tā kā vara šo līgumu no savas puses nepilda (sk. 91. un 92. pantus), tad arī attiecībā uz mani šis līgums nedarbojas, t.i., Satversmi kā argumentu minēju nevis sevis sakarā, bet gan attiecībā uz tiem, kuri neuzskata, ka ir līgumattiecībās ar šo "valsti". Es - esmu (tikai līgumattiecībās un ne vairāk).
Jā, un arī 93. pants izskatās šaubīgi uz varas covidizdarību fona nesenā pagātnē. Izteikums, ka valsts aizsargājot tiesības uz dzīvību kopš tiem laikiem ir ļooooti diskutabls.
Formāli man nav pienākuma pildīt šādas "valsts" likumus. Mani, solot to, kas rakstīts sabiedriskajā līgumā (Satversmē), ir piekrāpuši, un vara no savas puses šo līgumu nepilda. Godprātīgi jau nu noteikti nē, līdz ar to līguma darbību uzskatu par apturētu. Es taču nemaksāšu par precēm (manas līgumsaistības), kuras zinu, ka man nepiegādās (otras līgumslēdzējas puses līgumsaistības)! Katrā ziņā jebkāda iebrukuma gadījumā ne mani, ne manus dēlus ar plintēm varēsies ieraudzīt vien, aizsargājot mūsu īpašumus, ģimeni un radus. Ne par kādu "valsts" aizsardzību no mūsu puses vara var pat nesapņot.
P.s. Jā, 96. pants arī no varas puses tiek pārkāpts. Ka piemērs - lietas, kuru gaitā likumīgie noziedznieki, kurus sauc par specdienestiem, slepus iekļūst iedzīvotāju mājvietās un citādi izokšķerē.
Attiecībā uz reliģijām, kādām tām ir jābūt, - garām. Redzi, ir tāda cilvēka būtības daļa, kura ir nemainīga. Piemēram, kā 1500 gadus iepriekš vīrieša lielākā motivācija dzīvē bija sieviete, tā tas arī šodien tā ir un vēl 10000gadus vismaz tā būs. Par šo arī ir galvenais stāsts jebkurā no pašpietiekamām ideoloģijām, un ciktāl sistēma dos atbildes uz visiem jautājumiem šo nemainīgo lietu rāmī, tiktāl nenovecos pilnīgi nekas.
Kā piemērs no nesenās pagātnes ... kāpēc sabruka PSRS ar savu ideoloģiju? Da tāpēc, ka tā jau savā definīcijā paredzēja to, ka cilvēkam ir jāatmet tieksme konkurēt savā starpā, t.i., minētais gadu tūkstošiem iešūtais apziņas un zemapziņas softs bija jāpārprogrammē. Gribējās to izdarīt laikposmā no 1917. līdz 1937. gadam, kad tos, kuri nebija paspējuši pierādīt pietiekamu apziņas transformāciju, aizsūtīja "padomāt". "Mēs esam diženi, - mums tas izdosies." Likumsakarīgi neizdevās (tur vajadzēja kaut ko plānot ne ātrāk kā pēc 10 paaudzēm), kaut savā būtībā ideja nemaz nav slikta, un ... sākās 50 gadi vēlamā uzdošanas par esošo, par ko vienkāršie iedzīvotāji virtuvēs smīkņāja un stāstīja anekdotes. Astoņdesmitajos, kad Gorbijs mēģināja sākt visu no sākuma, izrādījās, ka vairs nav gandrīz neviena, kurš patiesi ticētu tam, ka tur kaut jel kas varētu galā iznākt, - visi 200+ miljoni lielākajā daļā mierīgi, bez nervu spriedzes, noraudzījās, kā viss nomirst.
Jebkuras no cilvēka būtības atrautas ideloģijas liktenis uzskatāmi.
Es domāju ka tu viņu samulsināji ar mūsu/jūsu dalījumu, jo Satversmes otrais pants ir
Redzi, Satversme, tas ir arī sabiedriskā līguma teksts. Tā kā vara šo līgumu no savas puses nepilda (sk. 91. un 92. pantus), tad arī attiecībā uz mani šis līgums nedarbojas, t.i., Satversmi kā argumentu minēju nevis sevis sakarā, bet gan attiecībā uz tiem, kuri neuzskata, ka ir līgumattiecībās ar šo "valsti". Es - esmu (tikai līgumattiecībās un ne vairāk).
Jā, un arī 93. pants izskatās šaubīgi uz varas covidizdarību fona nesenā pagātnē. Izteikums, ka valsts aizsargājot tiesības uz dzīvību kopš tiem laikiem ir ļooooti diskutabls.
Formāli man nav pienākuma pildīt šādas "valsts" likumus. Mani, solot to, kas rakstīts sabiedriskajā līgumā (Satversmē), ir piekrāpuši, un vara no savas puses šo līgumu nepilda. Godprātīgi jau nu noteikti nē, līdz ar to līguma darbību uzskatu par apturētu. Es taču nemaksāšu par precēm (manas līgumsaistības), kuras zinu, ka man nepiegādās (otras līgumslēdzējas puses līgumsaistības)! Katrā ziņā jebkāda iebrukuma gadījumā ne mani, ne manus dēlus ar plintēm varēsies ieraudzīt vien, aizsargājot mūsu īpašumus, ģimeni un radus. Ne par kādu "valsts" aizsardzību no mūsu puses vara var pat nesapņot.
P.s. Jā, 96. pants arī no varas puses tiek pārkāpts. Ka piemērs - lietas, kuru gaitā likumīgie noziedznieki, kurus sauc par specdienestiem, slepus iekļūst iedzīvotāju mājvietās un citādi izokšķerē.