Platons "Dzīres"

[LvSnor]

Šķirstot internetu es pavisam nejauši uzskrēju virsū Daira Mežvicka rakstam "Dzīres mēra laikā" divās daļās: https://telos.lv/dzires-mera-laika-1-dala/ un https://telos.lv/dzires-mera-2/ (kuru lasot nespēju atrast pamatojumu, kāpēc ir pieminēts mēris). 

Iespēju gūt priekšstatu par citiem veidiem, kā domāt par minētajām parādībām, sniedz Platona dialogs Dzīres (Συμπόσιον, Symposium), kas ir viens no mākslinieciski, dramatiski un filozofiski aizraujošākajiem filozofijas tekstiem, kas jebkad radīti.[1] Tāpēc ielūkosimies Dzīrēs, lai no jauna pārdomātu, kas ir “erots”, “skaistums” un “izglītība”.

Arī dialogā Teaitēts Sokrats, aprakstot savu intelektuālās dzemdniecības prasmi, runā tikai par jaunekļiem, kas ir vai nav intelektuāli “grūti”, un darbojas ar nošķīrumu – sievietes dzemdē bērnus, bet vīri “dzemdē” patiesas vai nepatiesas domas (148e–151d).[12]

---

Diotīma no Mantinejas ir viena no ietekmīgākajām un intriģējošākajām figūrām sengrieķu filozofijā. Viņa parādās Platona slavenajā dialogā "Simpozijs" (Symposium), kur Sokrats atstāsta viņas mācību par Mīlestības (Eros) dabu un būtību.
Diotīmas loma Platona dialogā
Dialogā "Simpozijs" Atēnu domātāji pulcējas, lai teiktu runas par godu mīlestības dievam Erotam. Kad kārta pienāk Sokratam, viņš norāda, ka viņa paša izpratne par mīlestību ir pamatā Diotīmas guvums — sievietes un priesterienes, kura savulaik viņu skolojusi.
Diotīma dialogā atklāj atšķirīgu skatījumu uz mīlestību:

• Mīlestība kā starpnieks: Mīlestība (Eros) nav ne dievs, ne mirstīgais, bet gan daimons — garīgs starpnieks starp dievišķo un cilvēcisko, starp nezināšanu un gudrību.
  
• Tieksme pēc nemirstības: Mīlestība nav tikai vēlme pēc skaista partnera, bet gan cilvēka dabas dziļākā vēlme radīt un sasniegt nemirstību — vai nu caur bērniem, vai caur garīgiem un mākslinieciskiem darbiem, tikumu un idejām.
  

"Mīlestības kāpnes" (Scala Amoris)
Slavenākā Diotīmas koncepcija ir vadlīnijas tam, kā cilvēka dvēsele var pacelties no fiziskas pievilkšanās līdz garīgai atklāsmei. Šo procesu bieži sauc par Platona mīlestības kāpnēm:

1. Viena ķermeņa skaistums: Sākotnējā fiziskā pievilkšanās pret vienu cilvēku.
   
2. Visu ķermeņu skaistums: Apzināšanās, ka skaistums vienā ķermenī ir radniecīgs skaistumam citos.
   
3. Dvēseles skaistums: Izpratne, ka dvēseles, rakstura un prāta skaistums ir vērtīgāks par fizisko izskatu.
   
4. Iestāžu un zināšanu skaistums: Skaistuma saskatīšana likumos, kultūrā, tikumos un zinātnē.
   
5. Absolūtais Skaistums: Visaugstākā pakāpe — paša Skaistuma idejas uztveršana tīrā veidā, kas ir mūžīga, nemainīga un dievišķa.
   

Vēsturiska personība vai izdomāts tēls?
Filozofijas vēsturnieku vidū joprojām notiek debates par to, vai Diotīma bija reāla personība:

• Skeptiskais viedoklis: Daudzi pētnieki uzskata, ka Diotīma ir Platona radīts literārs tēls. Izmantojot sievietes-priesterienes tēlu, Platons varēja piešķirt savām idejām īpašu, dievišķu autoritāti.
  
• Vēsturiskais viedoklis: Citi norāda, ka gandrīz visi pārējie Platona dialogos minētie tēli ir bijuši reāli vēsturiski cilvēki, tāpēc pastāv iespēja, ka arī Diotīma bijusi reāla Mantinejas priesteriene, kuras gudrību Sokrats patiesi cienījis.
  

Neatkarīgi no tā, vai viņa bija reāla personība, Diotīmas tēls atstājis paliekošu ietekmi uz rietumu domāšanu, liekot pamatus tam, ko šodien dēvē par platonisko mīlestību.

Diotīma Sokratu ir pārliecinājusi par Erota dabu, viņš uzdod saprotamu jautājumu: “[J]a Erots ir tāds, kāds labums no viņa cilvēkiem?” (204d)[8] Diotīma uz šo jautājumu neatbild tieši, bet iztaujā Sokratu par to, ko mīl un vēlas iegūt tas, kurš mīl skaisto, un šis jautājums Sokratam sagādā grūtības. Taču, tiklīdz Diotīma nomaina “skaisto” ar “labo”, abus jēdzienus lietojot koekstensīvi, Sokratam viss kļūst skaidrs: “Tagad atbildēt ir vieglāk, [..] viņš būs laimīgs. – Pareizi [..], laimīgie ir laimīgi tāpēc, ka ieguvuši labo, un mums nav vairs jājautā, kāpēc viņi grib būt laimīgi. Šķiet, to jautāt nav jēgas.” (205a)[9]

Diotīma: “Tie, kuru miesa grib dzemdēt, pievēršas sievietēm, ar tām viņi rod savu erotu. Viņi domā, ka, radīdami bērnus, viņi iegūs sev nemirstību un laimi, atstādami uz visiem laikiem par sevi cildenu piemiņu.” (208e)[13]

Mūsdienu ideoloģiskajā vakuumā, kur pat cilvēka erotiskās tendences tiek padarītas par tirgus resursu un bez žēlastības izmantotas naudas pelnīšanai, šāds skatījums izrauj erotu no nemitīgās egoistiskās baudkāres valgiem un piedāvā cilvēkiem kopā ar erotu iet dažādus ceļus – gan bērnu radīšanas ceļu, gan cildenu darbu darīšanas ceļu, gan ceļu pie dievišķā Skaistuma. Cilvēciskā erota funkcija šādā skatījumā vairs nav vien mirklīga un nenozīmīga, vien slāpēm vai izsalkumam līdzīga tieksme, kas norāda tikai uz kādu citu pamatvajadzību, bet pati svarīgākā dziņa, kāda vispār var būt, – virzīt cilvēku pretim dievišķajam.