Zigitis saka ...

[LvSnor]

"Paradīze" jau nav tikai primāro vajadzību garantēta apmierināšana, un es stipri šaubos, ka eksperiments apmierināja pat tās. Un tas vēl jo vairāk padara to nederīgu pārcelšanai uz cilvēku sabiedrību.

Pilnīgi precīzi, jo "Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja." -- cilvēki jau sen ir pārsnieguši dabiskās robežas. Tāpēc mūsdienās cilvēki uzrīko kariņus, organizē saimniecību tā lai, lai dzīve būtu mokas  un pielūdz nekrofilus tēlus. Tāds ir cilvēks.

Un nākotne nesola neko labāku:

Termins hikikomori (vārdu salikums no japāņu valodas hiki — „atkāpties” un komoru — „ieslēgties/palikt iekšā”) apzīmē gan sociālu parādību Japānā, gan pašus cilvēkus, kuri ir izvēlējušies gandrīz pilnīgu sociālo izolāciju.
Šie cilvēki mēnešiem vai pat gadiem nepamet savu mājokli (visbiežāk savu bērnības istabu), pārtrauc mācības, darbu un jebkādus klātienes kontaktus ar ārpasauli. Japānas valdība par hikikomori oficiāli uzskata personu, kura sociālā izolācijā atrodas ilgāk par 6 mēnešiem.
Japānā šis nav retums — aplēses liecina, ka valstī ir no 1 līdz pat 1,5 miljoniem hikikomori.
Kāpēc tas notiek tieši Japānā?
Hikikomori nav vienkārši „slinkums” vai nevēlēšanās strādāt. Tā ir dziļa psiholoģiska un sociāla reakcija uz milzīgo spiedienu, ko rada Japānas sabiedrības struktūra un kultūra:

• Milzīgs sabiedrības un ģimenes spiediens: Japānā pastāv stingri noteikti priekšstati par to, kādam jābūt „veiksmīgam cilvēkam” (labas atzīmes $\rightarrow$ prestiža universitāte $\rightarrow$ stabils darbs uz mūžu un ģimene). Ja jaunietis nespēj izpildīt šīs cerības, viņš izjūt spēcīgu kaunu un bailes vilties un pievilt citus.
  
• Bailes no kļūdām un kauna kultūra (Seken): Kolektīvajā kultūrā kļūdīties vai atšķirties no sabiedrības normām nozīmē nest kaunu visai ģimenei. Izolācija kļūst par veidu, kā „paslēpties” un pasargāt sevi un ģimeni no apkaunojuma.
  
• Bulings un neveiksmes skoliņā/darbā: Par ieganstu izolācijai bieži kļūst mobings skolā (ijime), neizturēti eksāmeni vai neveiksme pirmajā darbavietā.
  
• Ekonomiskais faktors un vecāku atbalsts: Japānas kultūrā nav neparasti, ka pieauguši bērni dzīvo kopā ar vecākiem. Vecāki bieži vien paši aizsargā savus bērnus no sabiedrības stigmatizācijas un nodrošina viņus ar pārtiku un jumtu virs galvas.
  

Kā izskatās hikikomori ikdiena?
Hikikomori uzturas savās istabās, visbiežāk nomodā būdami naktīs, kad pasaule ir klusa, un guļot dienā.

• Lielāko daļu laika viņi pavada internetā, spēlējot datorspēles, lasot mangas vai skatoties anime.
  
• Ēdienu viņiem bieži vien pie durvīm atstāj vecāki, izvairoties pat no tieša kontakta.
  
• Lai gan internetā viņi var būt aktīvi, reālās pasaules sociālās iemaņas ar laiku strauji degradējas.
  

"80-50 problēma": Krīze, kas briest Japānā
Pedagogi un psihologi Japānā šobrīd trauksmi ceļ par tā saukto „80-50 problēmu” (8050 mondai):

• Sākotnēji hikikomori bija parādība starp pusaudžiem un 20–30 gadus veciem jauniešiem.
  
• Tagad daudzi no viņiem izolācijā ir pavadījuši jau 20 vai 30 gadus.
  
• Tā rezultātā šobrīd Japānā ir tūkstošiem 50 gadus vecu hikikomori, kurus joprojām finansiāli un fiziski uztur viņu 80 gadus vecie vecāki. Kad vecāki mirst vai kļūst nespējīgi par sevi parūpēties, šie cilvēki paliek bez jebkāda atbalsta tīkla.
  

Vai tā ir psihiska slimība?
Psihiatri un pētnieki joprojām diskutē:

1. Primary hikikomori (Primārais): Izolācija bez jebkādiem citiem noteiktiem psihiskiem traucējumiem — tā ir tīra sociāli-kultūras reakcija.
   
2. Secondary hikikomori (Sekundārais): Izolācija, ko veicina vai pavada depresija, trauksmes traucējumi, sociālā fobija vai autiskā spektra iezīmes.
   

Ilgstoši uzskatīts par unikālu Japānas fenomenu, pēdējā desmitgadē līdzīgas tendences novērojamas arī citās valstīs ar augstu tehnoloģiju attīstību un lielo sociālo spiedienu — piemēram, Dienvidkorejā, Taivānā, kā arī atsevišķās Eiropas un ASV pilsētās.

Mūsdienu risinājumi: Japānas valdība un nevalstiskās organizācijas šobrīd veido atbalsta grupas, izmanto virtuālās realitātes (VR) šūniņas un rehabilitācijas centrus, lai pakāpeniski palīdzētu hikikomori atgriezties sabiedrībā bez kauna sajūtas.