"latviskošanu" Ulmaņa režīma

[LvSnor]

Jakovs Faļkovs (Yakov Falkov) ir izraēliešu vēsturnieks, starptautiskās drošības un izlūkošanas pētnieks un docents (Telavivas Universitātē un Herclijas Starpdisciplinārajā centrā, Izraēlā). Viņš specializējas Otrā pasaules kara, partizānu kustības, kā arī Padomju Savienības un Vācijas izlūkdienestu vēsturē.
Galvenie pētniecības virzieni un devums

• Izlūkošana un partizānu karš: Faļkovs ir viens no vadošajiem pētniekiem, kas detalizēti analizējis padomju partizānu kustību un tās saikni ar padomju specdienestiem (NKVD, GRU) Otrā pasaules kara laikā, īpaši Baltijas reģionā un Austrumeiropā.
  
• Minesotas un Rīgas arhīvu pētījumi: Viņa darbi balstās uz plašiem dokumentālajiem avotiem no bijušajiem PSRS, Vācijas un citu valstu arhīviem, atklājot, kā operatīvā izlūkošana ietekmēja lēmumu pieņemšanu visaugstākajā politiskajā un militārajā līmenī.
  
• Monogrāfija „Meža meistarība” (Forest Spies): Viena no viņa nozīmīgākajām grāmatām (sākotnēji izdota ebreju/krievu valodā, vēlāk tulkota un publicēta arī angliski un latviski), kas veltīta padomju slepenajiem dienestiem un to darbībai nacistu okupētajās teritorijās Otrā pasaules kara laikā.
  

Saikne ar Latviju
Faļkovs savos darbos un publiskajās lekcijās bieži pievēršas Otrā pasaules kara notikumiem Latvijas teritorijā, tostarp:

• Padomju partizānu vienību (piemēram, Vintona Kononova un citu) reālajai ietekmei un darbības metodēm Latvijā.
  
• Holokausta un nacistiskā režīma norisēm Baltijā.
  
• Padomju un vācu izlūkdienestu pretstāvei Latvijas teritorijā 1941.–1945. gadā.
  

Viņš regulāri piedalās starptautiskās zinātniskās konferencēs, tostarp Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes organizētajos pasākumos, sniedzot eksperta komentārus par militārās izlūkošanas vēsturi un mūsdienu hibrīdkara/informācijas kara paralēlēm.

Vēsturnieks dr. Jakovs Faļkovs (Yaacov Falkov) savos nesenajos pētījumos, kas balstīti uz Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un specdienestu materiāliem, ir detalizēti analizējis 1933.–1934. gada „Sviesta karu” un vietējo drošības dienestu lomu tajā.
Faļkovs šim starpkaru perioda notikumam pieiet no drošības dienestu, ārpolitikas un starpetnisko attiecību skatpunkta, atklājot mazāk zināmas nianses par to, kā valdība un drošības struktūras risināja krīzi.
Galvenās atziņas un secinājumi Faļkova pētījumā

• Politiskās pārvaldes (drošības dienesta) loma:
  Faļkovs uzsver, ka pēc tam, kad Vācija atbildē uz ebreju kopienas pieteikto boikotu ieviesa embargo Latvijas sviestam, Latvijas iekšējās drošības dienests — Politiskā pārvalde (Politpārvalde) — uzsāka aptuveni pusgadu ilgu izmeklēšanu. Tās mērķis bija pārbaudīt pretvācu boikota likumību un apturēt tā publisko norisi, lai pasargātu valsts ekonomiku no sabrukuma.
  
• Politpārvaldes neitralitāte un līdzsvars:
  Analizējot dienesta operatīvās lietas, Faļkovs secina, ka Latvijas drošības dienests starpkaru periodā nevadījās no antisemitisma. Politpārvaldes uzdevums bija noturēt trauslo etnisko un politisko līdzsvaru:
  
  
  1. Ierobežot ebreju organizāciju publiskās akcijas, kas apdraudēja Latvijas eksportu un starptautiskās attiecības ar Vāciju vai Lielbritāniju.
     
  2. Vienlaikus aizsargāt ebreju kopienu no vietējiem radikāļiem un nacistiski noskaņotajiem spēkiem (piemēram, Pērkonkrusta vai vācbaltiešu ekstremistiem), nepieļaujot vardarbību vai provokācijas.
     
• Sviesta kara atrisināšana un sekas:
  Faļkovs akcentē, ka drošības dienesta izmeklēšana un spiediens uz boikota rīkotājiem bija izšķirošs faktors, kas ļāva Latvijas diplomātiem panākt "saimniecisko mieru" ar Berlīni un atjaunot sviesta eksportu.
  

Pētījuma nozīme
Faļkova darbs par „Sviesta karu” parāda, kā starptautiskie konflikti un nacisma nākšana pie varas Vācijā 1933. gadā uzreiz saasināja starpkonfesionālās un starpetniskās attiecības Latvijā, nostādot valsts drošības struktūras sarežģītā pozīcijā — starp pilsoņu pamattiesībām uz protestu un valsts eksistenciālajām ekonomiskajām interesēm.
(sagavojis gemini.ai)