17:28
Tālāk ceļš atveda atpakaļ uz dzimto Smilteni, lai veiktu Tautas izglītības nodaļas inspektores pienākumus. Sirdij tuvāks bija pedagoģiskais darbs, un tā 1957. gadā Hilda Galviņa sāka mācīt latviešu valodu un literatūru Smiltenes vidusskolā, vienlaikus vadot Strādājošās jaunatnes vakara vidusskolu. Tas bija laiks, kad skolotāja tā īsti atvēra savu sirdi. Tā kā skolā mācījās jaunieši, kas bija atgriezušies no trimdas Sibīrijā, viņi gaidīja ne tikai iespēju mācīties, bet arī sirsnīgu atbalstu. Šiem jauniešiem vajadzēja atgūt cilvēcisku pašcieņu un iejusties jaunajos apstākļos. Direktore ar savu kolektīvu to prata dot, līdz mūža pēdējiem gadiem saglabājot cieņas un pateicības pilno uzrunu – mūsu Direktore.
Atmiņās vienmēr saglabāsies kolektīva īso tikšanos vieta – skolotāju istaba, kur varēja dalīties sava darba priekos un bēdās. Daudz bija smagu brīžu – objektīvas un mazāk objektīvas pārbaudes, aizvainojumi, satraukumi. Šajos brīžos pie garā kopējā galda sēdēja arī Hilda Galviņa, klusa, nosvērta, likās, ka satrauktajās sarunās nepiedalās, tad atskanēja mierīga balss, kas ar sev raksturīgu jauku humoru vienā mirklī telpā ienesa gaišumu.
https://ziemellatvija.lv/arhivs/hilda-ga...eptembris/
Atmiņās vienmēr saglabāsies kolektīva īso tikšanos vieta – skolotāju istaba, kur varēja dalīties sava darba priekos un bēdās. Daudz bija smagu brīžu – objektīvas un mazāk objektīvas pārbaudes, aizvainojumi, satraukumi. Šajos brīžos pie garā kopējā galda sēdēja arī Hilda Galviņa, klusa, nosvērta, likās, ka satrauktajās sarunās nepiedalās, tad atskanēja mierīga balss, kas ar sev raksturīgu jauku humoru vienā mirklī telpā ienesa gaišumu.
https://ziemellatvija.lv/arhivs/hilda-ga...eptembris/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs