1 stunda ago
Par bēdām un būdiņām: performances mākslas cenzūra Latvijā
«Esmu dabūjusi kā ar mietu pa pieri.» Māksliniece Gundega Evelone par cenzūras dažādajām sejām
"Pēc tam pie manis nāca atvainoties simpozija kuratore, kura teica, ka viņi neko nevar darīt, ja jau galvenais cilvēks man ir aizliedzis, bet tas bija tāds paradokss – kā absurda teātris," savu saskarsmi ar varas pozīciju ietekmi pār radošajām izpausmēm atminas māksliniece Gundega Evelone, kuras profesionālā darbība vairākkārt pierādījusi – ejot pret straumi, mākslinieks var sastapties ar dažādām problēmām un "dabūt kā ar mietu pa pieri" ar dažādām cenzūras izpausmēm.
Esmu dabūjusi kā ar mietu pa pieri – tā savu pieredzi, saskaroties ar cenzūru performances mākslā, apraksta māksliniece, kritiķe un kuratore Gundega Evelone, kura mākslas pasaulē darbojas jau vairākus gadus. Ar sabiedrības neizpratni, dažāda līmeņa skandāliem un savas radošās brīvības ierobežojumiem viņa saskārusies vairākkārt, un pirmā šāda veida pieredze bijusi jau studiju laikā, kad piedalījusies studentu simpozijā Kuldīgā.
Nepatīk, tātad var iznīcināt?
"Tas bija jau pirms kādiem 15 gadiem. Mēs radījām pilsētvides instalācijas, kas bija daļēji saskaņotas, un es uzbūvēju rindu ar mazām mājiņām, kas saucās "Kaimiņu aplūrēšanas būdiņas", jo es biju pamanījusi, ka Kuldīgā, kā jau mazpilsētās, cilvēki viens otru ļoti vēro un pēc tam par novēroto savā starpā sarunājas. Mana būdiņu ideja bija tāda, ka tu vari tur ieiet iekšā, pavisam neredzami lūrēt uz garāmgājējiem un viņus nosodīt, piemēram. Šīs būdiņas tika izvietotas uz galvenās ielas, bet nākamajā rītā tas darbs, ko es biju izveidojusi, bija iznīcināts," atceras Gundega Evelone.
Kaut arī piedzīvotais bijusi mācība mazliet piedomāt pie tā, kā sabiedrība varētu reaģēt uz viņas radīto mākslu, Gundega Evelone uzskata, ka viņas radošo brīvību šī pieredze nav
ierobežojusi.
Cenzē par pārāk lielu atklātību?
Turpmākos gados krātā pieredze un citu kolēģu piedzīvotais Gundegai Evelonei pierādījis, ka jebkuram darbam, kas tiek izstādīts pilsētvidē, jābūt "muļķu drošam". Māksliniece zina – ar to var notikt jebkas, sākot ar šķietami nevainīgu pārvietošanu, sadalīšanu vai apzīmēšanu, līdz pat pilnīgai iznīcināšanai.
"Viss ir piedzīvots. Es esmu speciāli arī no betona taisījusi darbus, lai tos nevar pārvietot, bet jebkas var notikt, un tas ir normāli, jo tā ir pasaule. Tu savu darbu atdod pasaulei, kad tu esi viņu kaut kur novietojis.
Parakņājusies pa piedāvāto atkritumu klāstu, viņa nolēmusi veidot instalāciju no naftas piķiem. "Es gribēju izveidot pludmales ainavu, kas kopā ar piķi norādītu uz šo piesārņojumu. Bet tajā dienā, kad es sāku strādāt, pie manis atnāca muzeja direktors, ko es iepriekš nebiju satikusi, bet viņš bija tātad pati centrālā persona, un viņš mani sāka lamāt par to,
Ja iesi pret straumi, finansējuma nebūs?
Kopš piedzīvotajām situācijām pagājuši vairāki gadi, tomēr māksliniece uzskata, ka cenzūras izpausmes mākslas vidē jūtama vēl joprojām. Piemēram, viņa ir pārliecināta, ka mākslinieki, kuri atļaujas iet ārpus ierastā, ārpus saprotamā, ārpus "pareizā", netiešā veidā tiek ierobežoti arī finansējuma piešķiršanas un iecerēto projektu atbalstīšanas kontekstā.
"Tev ir vieglāk piekļūt pie dažāda veida resursiem, izmantojot konkrētus vizuālus, ideju, konceptuālos kodus, izmantojot noteikta veida uzvedību gan publiskajā telpā, gan arī ejot noteiktā secībā konkrētus soļus mākslinieka karjerā. Ja tu izkļūsti ārpus šī rāmja, kas ir tas vispārpieņemtais labais stils, kā attīstīties daudzsološam māksliniekam, tev var būt ļoti grūti ieiet atpakaļ ciklā, kur tu iegūsti piekļuvi resursiem," saka Gundega Evelone.
Šādas likumsakarības viņa novērojusi, divus gadus strādājot Valsts Kultūrkapitāla žūrijā. "Šī sistēma ir tāda, kas vienlaicīgi cīnās pati pret sevi, bet vienlaicīgi viņa nespēj funkcionēt bez rāmējuma.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla...m.a669641/
«Esmu dabūjusi kā ar mietu pa pieri.» Māksliniece Gundega Evelone par cenzūras dažādajām sejām
"Pēc tam pie manis nāca atvainoties simpozija kuratore, kura teica, ka viņi neko nevar darīt, ja jau galvenais cilvēks man ir aizliedzis, bet tas bija tāds paradokss – kā absurda teātris," savu saskarsmi ar varas pozīciju ietekmi pār radošajām izpausmēm atminas māksliniece Gundega Evelone, kuras profesionālā darbība vairākkārt pierādījusi – ejot pret straumi, mākslinieks var sastapties ar dažādām problēmām un "dabūt kā ar mietu pa pieri" ar dažādām cenzūras izpausmēm.
Esmu dabūjusi kā ar mietu pa pieri – tā savu pieredzi, saskaroties ar cenzūru performances mākslā, apraksta māksliniece, kritiķe un kuratore Gundega Evelone, kura mākslas pasaulē darbojas jau vairākus gadus. Ar sabiedrības neizpratni, dažāda līmeņa skandāliem un savas radošās brīvības ierobežojumiem viņa saskārusies vairākkārt, un pirmā šāda veida pieredze bijusi jau studiju laikā, kad piedalījusies studentu simpozijā Kuldīgā.
Nepatīk, tātad var iznīcināt?
"Tas bija jau pirms kādiem 15 gadiem. Mēs radījām pilsētvides instalācijas, kas bija daļēji saskaņotas, un es uzbūvēju rindu ar mazām mājiņām, kas saucās "Kaimiņu aplūrēšanas būdiņas", jo es biju pamanījusi, ka Kuldīgā, kā jau mazpilsētās, cilvēki viens otru ļoti vēro un pēc tam par novēroto savā starpā sarunājas. Mana būdiņu ideja bija tāda, ka tu vari tur ieiet iekšā, pavisam neredzami lūrēt uz garāmgājējiem un viņus nosodīt, piemēram. Šīs būdiņas tika izvietotas uz galvenās ielas, bet nākamajā rītā tas darbs, ko es biju izveidojusi, bija iznīcināts," atceras Gundega Evelone.
Citāts:"Es pieļauju, ka kādu bija sadusmojis tas, kas bija rakstīts par mazpilsētas sadzīvi tajā visā. Un tādā veidā mākslas darbs pazuda," saka māksliniece.Tolaik cenzorus neviens tā arī neatrada un, iespējams, ka īpaši nemeklēja. Arī plašākas sarunas ar pasniedzējiem, citiem māksliniekiem vai pilsētas pārstāvjiem par notikušo māksliniece nepiedzīvoja. "Tas tika pieņemts kā normāls akts – vienkārši cilvēkiem nepatika," saka Gundega Evelone.
Kaut arī piedzīvotais bijusi mācība mazliet piedomāt pie tā, kā sabiedrība varētu reaģēt uz viņas radīto mākslu, Gundega Evelone uzskata, ka viņas radošo brīvību šī pieredze nav
ierobežojusi.
Citāts:"Protams, ja tu rēķini, cik daudz tu esi ieguldījis laiku un resursus, kuru tev tajā brīdī kā studentam nav, tas ir sarūgtinoši, jo būtu bijis patīkami vismaz redzēt, kā skatītājs mijiedarbojas ar šo darbu.Toreiz tā situācija bija tāda, ka darbs tika uzlikts vakarā ar domu, ka nākamajā rītā tas tiks nofotografēts un es varēšu vērot cilvēkus, bet mēs līdz tam pat netikām. Savā ziņā tā bija vilšanās, bet, no otras puses, man kā performatīvai personai ir svarīgi sadarboties ar publiku, un tas man bija kā interesants pētījums. Ilūziju par pilsētvidi un cilvēkiem man vairs nav. Es apzinos, ka reakcijas ir dažādas, un tā bija laba mācība par to, kā strādā pūlis," saka māksliniece.
Cenzē par pārāk lielu atklātību?
Turpmākos gados krātā pieredze un citu kolēģu piedzīvotais Gundegai Evelonei pierādījis, ka jebkuram darbam, kas tiek izstādīts pilsētvidē, jābūt "muļķu drošam". Māksliniece zina – ar to var notikt jebkas, sākot ar šķietami nevainīgu pārvietošanu, sadalīšanu vai apzīmēšanu, līdz pat pilnīgai iznīcināšanai.
"Viss ir piedzīvots. Es esmu speciāli arī no betona taisījusi darbus, lai tos nevar pārvietot, bet jebkas var notikt, un tas ir normāli, jo tā ir pasaule. Tu savu darbu atdod pasaulei, kad tu esi viņu kaut kur novietojis.
Citāts:Bet cita situācija ir tad, kad iejaukšanās notiek apzināti un kad tā notiek no varas pozīcijām," uzskata Gundega Evelone.Pirms vairāk nekā 10 gadiem māksliniece bija devusies uz simpoziju Krievijas militārajā pilsētā Kronštatē, kas atrodas netālu no Sanktpēterburgas. "Mūs vietējais muzejs uzaicināja piedalīties vides mākslas festivālā, lai runātu par vides piesārņojumu. Viņi teica, ka mums jārada darbs par vides aizsardzību no atkritumiem, kas ir atrodami muzeja telpās. Viņiem bija tāda milzīga noliktava, kas līdz nabai bija piepildīts ar drazu. Kronštatē bija tāpat kā Maskavā, ka centrālā iela ir skaista, bet apkārt viss ir piegāzts ar atkritumiem – riepas un viss cits mētājās krūmos," atceras Gundega Evelone.
Parakņājusies pa piedāvāto atkritumu klāstu, viņa nolēmusi veidot instalāciju no naftas piķiem. "Es gribēju izveidot pludmales ainavu, kas kopā ar piķi norādītu uz šo piesārņojumu. Bet tajā dienā, kad es sāku strādāt, pie manis atnāca muzeja direktors, ko es iepriekš nebiju satikusi, bet viņš bija tātad pati centrālā persona, un viņš mani sāka lamāt par to,
Citāts:ko es vispār iedomājoties – es kausēšot piķi, es norādīšot uz to, kādas viņiem ir vides problēmas, lai gan simpozijs bija par šo tēmu un tieši to viņi man prasīja.Viņš man aizliedza tādu instalāciju veidot," saka Gundega Evelone. "Pēc tam pie manis nāca atvainoties simpozija kuratore, kura teica, ka viņi neko nevar darīt, ja jau galvenais cilvēks man ir aizliedzis, bet tas bija tāds paradokss – kā absurda teātris. Protams, es vēl biju jauna un nezināju, kā man reaģēt un rīkoties," saka māksliniece.
Citāts:"Tas aukstums un tas ļaunums, kas nāca no tā cilvēka… Tu jūti, ka viņš jūt to pārākumu un ka viņš var atļauties tevi tā izsmērēt," viņa atceras.Gundega Evelone gan atklāj – no savām agrīnajām pieredzēm ir mācījusies un, ja būtu iespēja atgriezties pagātnē ar tagadējām zināšanām, māksliniece būtu gana drosmīga, lai muzeja vadītājam atgādinātu, kāpēc simpozijs ticis organizēts, un vajadzības gadījumā viņa vienkārši dotos prom. Tomēr Gundega Evelone ir pārliecināta, ka daudzu mākslinieku tālākā izaugsme, piedzīvojot līdzīgas pieredzes, komentārus un attieksmi no varas pozīcijām, jau pašā ceļa sākumā var arī sagraut un negatīvi ietekmēt.
Ja iesi pret straumi, finansējuma nebūs?
Kopš piedzīvotajām situācijām pagājuši vairāki gadi, tomēr māksliniece uzskata, ka cenzūras izpausmes mākslas vidē jūtama vēl joprojām. Piemēram, viņa ir pārliecināta, ka mākslinieki, kuri atļaujas iet ārpus ierastā, ārpus saprotamā, ārpus "pareizā", netiešā veidā tiek ierobežoti arī finansējuma piešķiršanas un iecerēto projektu atbalstīšanas kontekstā.
"Tev ir vieglāk piekļūt pie dažāda veida resursiem, izmantojot konkrētus vizuālus, ideju, konceptuālos kodus, izmantojot noteikta veida uzvedību gan publiskajā telpā, gan arī ejot noteiktā secībā konkrētus soļus mākslinieka karjerā. Ja tu izkļūsti ārpus šī rāmja, kas ir tas vispārpieņemtais labais stils, kā attīstīties daudzsološam māksliniekam, tev var būt ļoti grūti ieiet atpakaļ ciklā, kur tu iegūsti piekļuvi resursiem," saka Gundega Evelone.
Šādas likumsakarības viņa novērojusi, divus gadus strādājot Valsts Kultūrkapitāla žūrijā. "Šī sistēma ir tāda, kas vienlaicīgi cīnās pati pret sevi, bet vienlaicīgi viņa nespēj funkcionēt bez rāmējuma.
Citāts:Finansējumu iegūst tikai katrs piektais projekts, un vienā konkursa kārtā tev jāvērtē kādi 250 projekti. Lai tu iegūtu finansējumu šajos milzīgajos konkurences apstākļos, (..) tev ir jāmāk runāt projektu valodā,un tev ir jāmāk ne tikai izteikties, bet arī jāseko līdzi jaunākajiem trendiem. Pat ar vislabāko sirdsapziņu, sekojot kritērijiem, ir grūti atbalstīt kādu projektu, kurš kaut kādā veidā izkrīt ārpus tā rāmējuma, kādam būtu jābūt labam projektam," novērojusi māksliniece.
Citāts:"Un ja tu izkrīti vienreiz, divreiz ārpus šī loka, tu attālinies arvien tālāk no tās iespējas veidot veiksmīgi savu karjeru," saka Gundega Evelone.Neatkarīgi mākslinieki, kuru izdzīvošana atkarīga no dalības atbalstītos projektos, bieži vien laika gaitā sāk sevi pašcenzēt, jo rodas pārliecība un izpratne, ka finansējumu var iegūt tikai tad, ja seko konkrētām norādēm. "Es esmu no malas redzējusi izmisīgus mākslinieku mēģinājumus sekot jaunākajiem trendiem, un viņi aizmirst savas autentiskās sajūtas, kas viņiem ir bijušas. Ir ļoti žēl – te var runāt par pašcenzūru, jo tu mainies, kolaboracionējies ar to, kas pašlaik ir it kā topā, bet tādā veidā tu zaudē savu oriģinalitāti," uzskata Gundega Evelone.
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla...m.a669641/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs

