Filosofija

[LvSnor]

Vai tad mēs neko neesam mācījušies no tiem vēsturniekiem, morālistiem un politiķiem, kuru uzskati šodien liekas tik senlaicīgi, tik novecojuši un tik pamatoti zaudējuši autoritāti? Patiešām, kas gan mēs esam, lai tik lepni demonstrētu savus personiskos uzskatus, piešķirtu tik lielu nozīmi tam, kas ir tikai īslaicīga redzesloka simptomi? Un kādas mums vispār tiesības spriest tiesu par citiem cilvēkiem, kuru morāles kodeksi ir viņu konkrētās vēsturiskās vides produkti, tāpat kā mūsu kodeksi ir mūsu vides produkti? Vai tad nav labāk analizēt, aprakstīt, izklāstīt notikumus un tad atkāpties malā, ļaujot tiem «runāt pašiem par sevi», atturoties no neciešamās augstprātības, kas vedina dot novērtējumu, mērot taisnīgumu, nošķirt aitas no kazām atbilstoši saviem personiskajiem kritērijiem, it kā tie būtu mūžīgi, nevis - kā tas ir īstenībā - ne vairāk, ne mazāk pamatoti kā tie kritēriji, kuri bijuši citiem cilvēkiem ar citām interesēm un citos apstākļos?

  Šāds padoms (pats par sevi itin apsveicams) saglabāt zināmu skepsi par mūsu pašu vērtēšanas spējām un it īpaši vairīties piedēvēt pārāk lielu lomu mūsu morālajiem uzskatiem, tiek mums dots, kā jau teicu, vismaz no divām pusēm: no tiem, kuri domā, ka mēs zinām pārāk daudz, un no tiem, kuri domā, ka mēs zinām pārāk maz. Tagad mums ir zināms, saka pirmie, ka mēs esam tādi, kādi esam, un mūsu morālie un intelektuālie kritēriji ir tādi, kādi ir, atkarībā no mainīgās vēstures situācijas.

"Četras esejas par brīvību" Jesaja Berlins