Citāts:"Nē, lai paliek, — tāpat labāk!" viņš man atteica, "runāt vedas vislabāk puskrēslā."
Apsīšu Jēkabs "Iz tautas dzīves galerijas: Bildes tautas dziesmās"
Citāts:Nav arī sveša lieta tā, kā tāds atraitnis — vecis — izrāda precinieka lomu, kas jauneklim tik piederīga, bet pie atraitņa — veča iznāk gandrīz arvien daudz vai maz jocīga. Tāds vecis, precību domas uzņēmis, nodzen rūpīgi bārdu, iztaisīdamies tā gadu desmit jaunāks — jo vecums jau tas vienīgais, kas var būt par kavēkli — sper stingrākus, cēlākus soļus, iemetis šņabi, apgriežas ari uz papēža, palielīdamies pat pret jaunpuišiem ar savu spirgtumu un veiklumu, paceļ galvu augstāk, bieži vien pasmaida, — jo smaidi jau taisa jaunāku, — un, paskaties tik, sieva viņam rokā, dažreiz pat gadu divdesmit veca, kur pats jau pie sešdesmitiem! Ja vecis tik vēl var nopelnīt gana lonu vai arī, vismazais, pats sev tabaku, tad cerības vēl diezgan tikt pie sievas. Pie mācītāja par pātariem ari nav liela bēda, jo var jau aizbildināties ar "veco galvu" un ar "tumšām acīm", ja liek lasīt, — visa rakstu zināšana piekrīt te vienīgi brūtei; veča galva no tām lietām svabada. Gan šāda dzīves derība reizām izirst jau pēc gada, bet tas tik retums, pa lielākai daļai viņu tura uzticīgi, jo kopīgs labums, savstarpīga palīdzēšanās un visvairāk bērni, ir tās saites, kas satur abus kopā. Bet nu jau nogriezāmies par daudz no ceļa!
Apsīšu Jēkabs "Iz tautas dzīves galerijas: No mazām bērna dienām"
Citāts:Pie vakara Aža ataicināja netālu dzīvojošo ārsti, lai tā apraudzītu, kas Spricīšam noticis. Šī diezgan slavenā riebēja un būrēja, aplūkojusi lietpratējas acīm puisēnu, īsi un aši noteica vainu: "Puisēns pārbijies!" Kas pazīst šādas mūsu laiku ārstes un arī pie viņām gājējus — palīdzības meklētājus, tas zinās, cik lielā svarā stāv "pārbīšanās". Vārdu sakot, pārbīšanās — visu vājību pirmais iesākums. No pārbīšanās ceļas bīstamā roze, krūšu sāpes, vēdera graizes, ādas izsitums, drudzis, un viss, kas tik saucams par vājību. Tādēļ pie katras vājības meklē pēc "pārbīšanās" kā pēc vājības cēloņa. Cik reižu dakteris vai skolotājs pie vispazīstamās vājības nedabū dzirdēt: "Kad tik vien bērns nav dabūjis kur bīties!?", lai ari "bērns" nav ne ar vicu lāgā pabiedējams. Bet "pārbīšanai" visi tic, tiklab vecenes — ārstenes, kā arī viņu aicinātāji un vājnieki. Tātad arī ar šās ārstes diagnozi, ka puisēns pārbijies, visi bija mierā. Ažai bija labs prāts, ka ārste izteica to, ko viņa no ārstes kāroja dzirdēt, ārstei atkal bija sava labpatikšana par to, ka viņas ārstes zināšanai Aža un arī daži citi no mājniekiem parādīja pelnīto godu un cienību. Turklāt šis spriedums arī pavairoja viņas cerības uz labu atalgojumu — vai nu kādu saujiņu vilnas, vai arī šķēlīti sviesta uz maizes donas. Ārste zināja it labi, ka, ja šo reizi diagnozi noliktu citādi, tad būtu mazas cerības uz pūliņu atmaksu. Tādēļ tikpat noteikti viņa arī noteica: "Es viņu drusku pārpūlēšu, lai sāpes izdalās, jo atstāj vien "pārbaiļu vietu" neizspaidītu, — palūk, vārgsti un mocies gadiem." Šo svarīgo ārstes padomu apkārtstāvošie atkal saņēma godbijīgi, izteikdami tam savu piekrišanu: "Tiesa, māt, tiesa, vai nu veselība bez pārpūlēšanas?" Nu vājam Spricīšam bij jāpacieš, ka to ārste sāka spaidīt. Puisēnam ārstes masaža sāka kutēt, tā ka pats nevarēja noturēties, klusām nesmējies. "Kuš, kuš, bērniņ, neraud nekā, gan būs labi, neraud vis!" ārste un māte puisēna smiešanos iztulkoja par raudāšanu, protams, kā jau apstākli to prasīja. Aizejot ārstei viena paduse bij līkāka par otru, nāciens nebij par velti.
Apsīšu Jēkabs "Iz tautas dzīves galerijas: No mazām bērna dienām"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs