2023-09-11 9:58
Bet šī būtiskā pretruna nevar atklāties citādi kā vien kopā ar daudzām citām, līdzko vēlas palikt absurdajā domāšanas veidā, atstājot novārtā tā patieso raksturu, kas ir dzīvē īstenota pāreja, sākumpunkts eksistencē, ekvivalents Dekarta metodiskajām šaubām. Absurds pats par sevi ir pretruna.
Tāds tas ir savā saturā, jo izslēdz spriedumus par vērtībām, vēloties saglabāt dzīvību, bet dzīvošana pati par sevi ir spriedums par vērtību. Elpot nozīmē spriest. Nav, protams, pareizi apgalvot, ka dzīve ir nepārtraukta izvēle. Bet taisnība arī tā, ka nav iedomājama dzīve pilnīgi bez jebkādas izvēles. No šāda vienkārša skatpunkta absurdais viedoklis darbībā nav iedomājams. Tas ir neiedomājams arī savā izpausmē. Jebkuras nenozīmibas filosofijas pamatā ir pretruna, pats fakts, ka tā izsakās. Tādējādi tā dod minimālu sakarību nesakarībā un, ja tai tic, ievieš konsekvenci tajā, kam, pēc pašas apgalvojuma, nav sakarības. Runāšana kompensē. Vienīgā uz nenozīmību dibinātā loģiskā rīcība būtu klusēšana, ja klusēšana savukārt kaut ko nenozīmētu. Pilnīga absurditāte pūlas būt mēma. Ja tā runā, tad tā rod sevī patiku vai arī, kā tālāk redzēsim, uzskata sevi par pagaidu stāvokli. Šāda tīksmināšanās vai šāds sevis novērtējums skaidri parāda absurdā viedokļa dziļo divdomību. Zināmā veidā absurds, kas pretendē uz cilvēka izteikšanu viņa vientulībā, liek viņam dzīvot spoguļa priekšā. Sākotnējā plaisa tad riskē kļūt par ērtību. Brūce, ko urda ar tādu gādīgu rūpību, galu galā sāk sagādāt baudu.
Mums nav trūcis lielo absurda avantūristu. Taču galu galā viņu dižums ir vērtējams pēc tā, cik lielā mērā viņi noraidījuši absurda pārlieko iecietību un paturējuši vienīgi tā prasīgumu. Viņi grauj, lai radītu vairāk, nevis mazāk. “Mani ienaidnieki ir tie,” saka Nīče, “kuri grib graut, nevis radīt paši sevi.” Viņš grauj, bet tādēļ, lai pūlētos radīt. Un viņš cildina godprātību, šaustīdams baudkāros, “kam cūkas šņukurs”. Bēgdams no pārliekās iecietības, absurdais domāšanas veids atrod atsacīšanos. Tas noraida iz.kliedētību un nonāk patvaļīgā tukšumā, paša izraudzītā klusumā, dīvainā dumpības askēzē. Rembo, kas apdzied “jauko noziegumu, kas čiepst ielas dubļos”, steidzas uz Hararu, kur sūdzas tikai par to, ka jādzīvo bez ģimenes. Viņam dzīve bija “farss, ko tēlo visi”. Bet nāves stundā tieši viņš vaimanā savai māsai: “Es tikšu aprakts zemē, bet tu staigāsi saulē!”
Tātad absurds, ja to aplūko kā dzīves likumu, ir pretrunīgs. Kāds gan brīnums, ja tas mums nedod vērtības, kas mudinātu izlemt par labu slepkavībai? Turklāt nav iespējams dibināt savu nostāju uz kādu izraudzītu emociju. Absurda izjūta ir tikai viena izjūta starp citām. Tas, ka absurds ar savu krāsu apveltījis tik daudzas domas un darbus laikā starp diviem kariem, pierāda tikai tā spēku un leģitimitāti. Taču kādu jūtu intensitāte vēl nepadara tās universālas. Vesela laikmeta kļūda bija tā, ka tika pasludināti vai pieņemti par pasludinātiem rīcības pamatnoteikumi, balstoties uz izmisīgām emocijām, kurām - kā jau emocijām - bija raksturīga tieksme pašām sevi pārspēt. Lielas ciešanas, tāpat kā liela laime, var būt kādas spriedumu sistēmas iesākums. Tās ir mudinātājas. Taču nebūs iespējams visu sprieduma laiku paturēt tās atmiņā un atgūt aizvien no jauna. Tātad, ja ir bijis pamats ņemt vērā absurda sensibilitāti, diagnosticēt kaiti, kādu saredz sevī un citos, nav iespējams saskatīt šajās izjūtās un nihilismā, kas no tām izriet, jebko citu kā vien izejas punktu, pārdzīvotu kritiku, ekvivalentu sistemātiskajām šaubām eksistences jomā. Pēc tam ir jāsasit spoguļa stingās spēles un jāieiet nepārvaramajā kustībā, kurā absurds pārspēj sevi pašu.
Kad spogulis sasists, mums vairs nav nekā, kas varētu noderēt par atbildi uz gadsimta jautājumiem. Absurds, tāpat kā metodiskās šaubas, ir mūsu priekšā nolicis baltu lapu. Tas mūs ir atstājis strupceļā. Bet, tāpat kā šaubās, ir iespējams, pie tā atgriežoties, rast virzienu jauniem meklējumiem. Spriešana tad turpinās tādā pašā veidā. Es kliedzu, ka nekam neticu un ka viss ir absurds, bet es nevaru šaubīties par savu kliedzienu, un man jātic vismaz savam protestam. Pirmā un vienīgā acīmredzamība, kas man tādējādi tiek dota pašā absurda pieredzē, ir sacelšanās. Esmu palicis bez jebkādas zināšanas, esmu spiests nogalināt vai piekrist nogalināšanai, un manā rīcībā ir tikai šī acīmredzamība, kas vēl vairāk padziļina plaisu, kurā atrodos. Dumpība dzimst no bezprāta ainas, vērojot netaisnīgu un nesaprotamu stāvokli. Bet tās aklā trauksme pieprasa kārtību haosā un vienotību pašā.visa bēgošā un izklīstošā kodolā. Tā kliedz, tā pieprasa, tā grib, lai skandāls beidzas un lai vienreiz tiek fiksēts tas, kas līdz šim nemitīgi rakstīts ūdenī. Dumpībai rūp pārveidošana. Bet pārveidot nozīmē rīkoties, un rīkoties rīt nozīmēs nogalināt, taču nav zināms, vai slepkavība ir leģitīma. Dumpība izraisa tieši tās darbības, kuras tai liek leģitimēt.
Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka dumpībai jārod savi spriedumi sevī, jo tā nevar tos rast nekur citur. Tai jābūt ar mieru sevi izpētīt, lai iemācītos, kā uzvesties.
A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"
Tāds tas ir savā saturā, jo izslēdz spriedumus par vērtībām, vēloties saglabāt dzīvību, bet dzīvošana pati par sevi ir spriedums par vērtību. Elpot nozīmē spriest. Nav, protams, pareizi apgalvot, ka dzīve ir nepārtraukta izvēle. Bet taisnība arī tā, ka nav iedomājama dzīve pilnīgi bez jebkādas izvēles. No šāda vienkārša skatpunkta absurdais viedoklis darbībā nav iedomājams. Tas ir neiedomājams arī savā izpausmē. Jebkuras nenozīmibas filosofijas pamatā ir pretruna, pats fakts, ka tā izsakās. Tādējādi tā dod minimālu sakarību nesakarībā un, ja tai tic, ievieš konsekvenci tajā, kam, pēc pašas apgalvojuma, nav sakarības. Runāšana kompensē. Vienīgā uz nenozīmību dibinātā loģiskā rīcība būtu klusēšana, ja klusēšana savukārt kaut ko nenozīmētu. Pilnīga absurditāte pūlas būt mēma. Ja tā runā, tad tā rod sevī patiku vai arī, kā tālāk redzēsim, uzskata sevi par pagaidu stāvokli. Šāda tīksmināšanās vai šāds sevis novērtējums skaidri parāda absurdā viedokļa dziļo divdomību. Zināmā veidā absurds, kas pretendē uz cilvēka izteikšanu viņa vientulībā, liek viņam dzīvot spoguļa priekšā. Sākotnējā plaisa tad riskē kļūt par ērtību. Brūce, ko urda ar tādu gādīgu rūpību, galu galā sāk sagādāt baudu.
Mums nav trūcis lielo absurda avantūristu. Taču galu galā viņu dižums ir vērtējams pēc tā, cik lielā mērā viņi noraidījuši absurda pārlieko iecietību un paturējuši vienīgi tā prasīgumu. Viņi grauj, lai radītu vairāk, nevis mazāk. “Mani ienaidnieki ir tie,” saka Nīče, “kuri grib graut, nevis radīt paši sevi.” Viņš grauj, bet tādēļ, lai pūlētos radīt. Un viņš cildina godprātību, šaustīdams baudkāros, “kam cūkas šņukurs”. Bēgdams no pārliekās iecietības, absurdais domāšanas veids atrod atsacīšanos. Tas noraida iz.kliedētību un nonāk patvaļīgā tukšumā, paša izraudzītā klusumā, dīvainā dumpības askēzē. Rembo, kas apdzied “jauko noziegumu, kas čiepst ielas dubļos”, steidzas uz Hararu, kur sūdzas tikai par to, ka jādzīvo bez ģimenes. Viņam dzīve bija “farss, ko tēlo visi”. Bet nāves stundā tieši viņš vaimanā savai māsai: “Es tikšu aprakts zemē, bet tu staigāsi saulē!”
Tātad absurds, ja to aplūko kā dzīves likumu, ir pretrunīgs. Kāds gan brīnums, ja tas mums nedod vērtības, kas mudinātu izlemt par labu slepkavībai? Turklāt nav iespējams dibināt savu nostāju uz kādu izraudzītu emociju. Absurda izjūta ir tikai viena izjūta starp citām. Tas, ka absurds ar savu krāsu apveltījis tik daudzas domas un darbus laikā starp diviem kariem, pierāda tikai tā spēku un leģitimitāti. Taču kādu jūtu intensitāte vēl nepadara tās universālas. Vesela laikmeta kļūda bija tā, ka tika pasludināti vai pieņemti par pasludinātiem rīcības pamatnoteikumi, balstoties uz izmisīgām emocijām, kurām - kā jau emocijām - bija raksturīga tieksme pašām sevi pārspēt. Lielas ciešanas, tāpat kā liela laime, var būt kādas spriedumu sistēmas iesākums. Tās ir mudinātājas. Taču nebūs iespējams visu sprieduma laiku paturēt tās atmiņā un atgūt aizvien no jauna. Tātad, ja ir bijis pamats ņemt vērā absurda sensibilitāti, diagnosticēt kaiti, kādu saredz sevī un citos, nav iespējams saskatīt šajās izjūtās un nihilismā, kas no tām izriet, jebko citu kā vien izejas punktu, pārdzīvotu kritiku, ekvivalentu sistemātiskajām šaubām eksistences jomā. Pēc tam ir jāsasit spoguļa stingās spēles un jāieiet nepārvaramajā kustībā, kurā absurds pārspēj sevi pašu.
Kad spogulis sasists, mums vairs nav nekā, kas varētu noderēt par atbildi uz gadsimta jautājumiem. Absurds, tāpat kā metodiskās šaubas, ir mūsu priekšā nolicis baltu lapu. Tas mūs ir atstājis strupceļā. Bet, tāpat kā šaubās, ir iespējams, pie tā atgriežoties, rast virzienu jauniem meklējumiem. Spriešana tad turpinās tādā pašā veidā. Es kliedzu, ka nekam neticu un ka viss ir absurds, bet es nevaru šaubīties par savu kliedzienu, un man jātic vismaz savam protestam. Pirmā un vienīgā acīmredzamība, kas man tādējādi tiek dota pašā absurda pieredzē, ir sacelšanās. Esmu palicis bez jebkādas zināšanas, esmu spiests nogalināt vai piekrist nogalināšanai, un manā rīcībā ir tikai šī acīmredzamība, kas vēl vairāk padziļina plaisu, kurā atrodos. Dumpība dzimst no bezprāta ainas, vērojot netaisnīgu un nesaprotamu stāvokli. Bet tās aklā trauksme pieprasa kārtību haosā un vienotību pašā.visa bēgošā un izklīstošā kodolā. Tā kliedz, tā pieprasa, tā grib, lai skandāls beidzas un lai vienreiz tiek fiksēts tas, kas līdz šim nemitīgi rakstīts ūdenī. Dumpībai rūp pārveidošana. Bet pārveidot nozīmē rīkoties, un rīkoties rīt nozīmēs nogalināt, taču nav zināms, vai slepkavība ir leģitīma. Dumpība izraisa tieši tās darbības, kuras tai liek leģitimēt.
Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka dumpībai jārod savi spriedumi sevī, jo tā nevar tos rast nekur citur. Tai jābūt ar mieru sevi izpētīt, lai iemācītos, kā uzvesties.
A.Kamī "Dumpīgais cilvēks"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs