2024-03-23 15:18
Putins, ejot Potjomkina pēdās, mēģina atjaunot Krievijas impēriju
autors Dovs S. Zakheims, viedokļu līdzstrādnieks — 22.03.24. 9:30 ET
2016. gada maijā Vladimirs Putins paziņoja, ka pārņem personīgo kontroli pār Krievijas Valsts arhīvu (RosArkhiv), kas formāli pazīstams kā Krievijas Federācijas Federālā arhīvu aģentūra. Viņš izņēma arhīvu no Kultūras ministrijas, kur tas atradās, un ievietoja to prezidenta birojā. Arhīvs ir lielākais Eiropā un viens no lielākajiem pasaulē, kurā glabājas aptuveni septiņi miljoni vienību. Tās galvenā uzmanība un nepārprotami Putina reorganizācijas iemesls ir Krievijas impērijas vēsture.
Putins apgalvoja, ka devis rīkojumu pārcelties arhīvu “īpašās vērtības” dēļ. Kāds Ukrainas veikals toreiz uzskatīja, ka lēmums atspoguļo Putina bailes, ka arhīvā esošie apkaunojošie dokumenti var nonākt nelaimīgā sabiedrībā.
Bet, iespējams, Putins nemēģināja aizsegt pagātni, bet gan mēģināja to radīt no jauna. Bijušais Somijas vēstnieks Maskavā, atgādinot Putina arhīva nodošanu, man norādīja, ka kopš tā brīža, kad tas nonāca viņa tiešā pārziņā, Putins arhīvistiem ir pieprasījis precizēt Krievijas impērijas pagātni. Krievijas iebrukums Ukrainā, kas sākās 2022. gada 24. februārī, noteikti norāda, ka viņš rīkojās saskaņā ar šo specifiku.
Ievērojama daļa teritorijas, kas tagad ir Ukraina, un jo īpaši Krima, un Krievijas virzieni gar Melnās jūras piekrasti, patiesībā ir 21. gadsimta versija par prinča Grigorija Potjomkina sagrābšanu šīs zemes Katrīnas Lielās valdīšanas laikā. Tas bija Potjomkins, Katrīnas mīļākais un būtībā līdzvaldnieks, kurš nodibināja daudzas Ukrainas pilsētas, kuru vārdi tagad regulāri parādās plašsaziņas līdzekļos. 1784. gadā, gadu pēc tam, kad viņš bija sekmīgi pabeidzis Krimas Khanāta aneksiju, Potjomkins nocietināja un apdzīvoja nesen atvērto ostu, kuru viņš pārdēvēja par Sevastopoli. Viņš precīzi paredzēja pilsētu kā vienu no Krievijas galvenajiem cietokšņiem pie Melnās jūras.
Desmit gadus vēlāk, pēc Turcijas katastrofālā mēģinājuma atgūt savas zaudētās zemes Krievijas un Turcijas karā (1787-1792), Potjomkins paplašināja Krievijas klātbūtni Melnās jūras piekrastē. Viņš nodibināja un nosauca Odesas ostu, kā arī izveidoja, projektēja un apdzīvoja arī citas pilsētas, īpaši Hersonu un Mikolaju. Pēdējā pilsēta bija pazīstama kā Nikolajeva (tāpat kā Kijeva bija Kijeva) līdz Ukrainas neatkarībai. Kopš tā laika Krievija ir atjaunojusi pilsētas sākotnējo nosaukumu tām Nikolajevas apgabala daļām, kuras ir kritušas tās spēku rokās.
Jāatzīmē, ka šīs pilsētas sākotnēji tika noraidītas kā “Potjomkina ciemi” vai spoku pilsētas — termins, ko tagad lieto, lai aprakstītu viltus fasādi. Patiesībā tās bija ļoti reālas pilsētas, kuras Potjomkins ar Katrīnas atbalstu izveidoja kā tīklu Krievijas klātbūtnes paplašināšanai Melnajā jūrā. Un tas bija arī Potjomkins, kurš izveidoja Melnās jūras floti, kas šķita spēcīgs spēks, līdz Ukrainas veiksmīgie raķešu un dronu triecieni samazināja tās skaitu.
Potjomkina 18. gadsimta iekarojumu vēsture, kas, iespējams, bija daudzu Putina izmeklējumu temats viņa arhīva birojā, izskaidro, kāpēc Krimas un tās Sevastopoles ostas kontrole ir tik svarīga. Tas arī izskaidro, kāpēc Putins ir spiedis savus spēkus tik nikni cīnīties par kontroli pār Hersonu un Nikolaivu un censties sasniegt Krievijas galveno mērķi — ieņemt Odesu.
Šajā sakarā jāatzīmē, ka Putins savā vēlēšanu uzvaras runā 18. martā norādīja, ka vēlas "īpaši izteikt... pateicību militārpersonām, kas atrodas frontes līnijā ... riskējot ar savu dzīvību un veselību, pildot šo misiju aizstāvot mūsu valsti un aizstāvot Krievijas vēsturiskās teritorijas. Patiešām, Putins svinēja vakaru, kad viņš tika atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā, apmeklējot koncertu, kurā tika atzīmēta "desmitā gadadiena kopš Krimas un Sevastopoles atkalapvienošanās ar Krieviju".
Putins dažkārt tiek izsmiets kā darījumu līderis, nevis kā stratēģis. Tomēr viņa centieni atjaunot impērijas Krievijas dienvidu robežu atspoguļo ne mazāk kā Potjomkina sākotnējo stratēģiju. Potjomkinam vajadzēja vairāk nekā desmit gadus, lai izveidotu Krievijas hegemoniju pār Melnās jūras ziemeļu daļu un atrastu līdzekļus, lai iebiedētu novājināto Osmaņu impēriju, kas joprojām kontrolēja jūras dienvidu piekrasti. Potjomkins to darīja pa daļām; Putins praktiski soli pa solim ir sekojis Potjomkina rokasgrāmatai. Pēc atkārtotas ievēlēšanas uz vēl vienu sešu gadu termiņu viņš noteikti mēģinās to turpināt.
Potjomkins neaprobežojās ar Krievijas kontroles paplašināšanu gar Melnās jūras piekrasti. Viņš arī nodibināja Krievijas protektorātu pār Gruzijas Karalisti, kas ir mūsdienu neatkarīgās šī nosaukuma republikas priekštecis. Arī šeit Putins, visticamāk, sekos Potjomkina piemēram. Jau nodalījis Dienvidosetiju un Abhāziju Krievijas 2008. gada uzbrukumā Gruzijai, viņš var mēģināt sagrābt pārējo Gruziju, ja un kad viņš ir īstenojis savus Melnās jūras plānus.
Lai gan viņš ir draudējis NATO ar kodolatriebību, Putins atzīst, ka viņam būs daudz grūtāk uzbrukt NATO ziemeļu flangam, nekā sagrābt teritoriju valstīm, kas nav NATO sastāvā. Varbūt kādā brīdī viņš var justies pietiekami drosmīgs, lai mestu izaicinājumu NATO, taču pašlaik viņš cenšas atjaunot paplašināšanos nevis Pēteris Lielais, bet gan Katrīna Lielā.
Tikai ukraiņu noturība un patiesa cīņas spars ir kavējušas Putina centienus dominēt zemēs starp savu valsti un Melno jūru. Šī iemesla dēļ Rietumiem un jo īpaši ASV un Kongresam ir jāturpina apmierināt Kijevas steidzamās militārās vajadzības, kā tas ir darīts līdz šim. Pretējā gadījumā Putins nepārtrauks centienus atjaunot iekarošanas mantojumu, kas Katrīnai atalgoja epitetu “Lielais” un princi Grigoriju Potjomkinu ar daļēji neatkarīgu impēriju sava suverēna plašajās teritorijās.
autors Dovs S. Zakheims, viedokļu līdzstrādnieks — 22.03.24. 9:30 ET
2016. gada maijā Vladimirs Putins paziņoja, ka pārņem personīgo kontroli pār Krievijas Valsts arhīvu (RosArkhiv), kas formāli pazīstams kā Krievijas Federācijas Federālā arhīvu aģentūra. Viņš izņēma arhīvu no Kultūras ministrijas, kur tas atradās, un ievietoja to prezidenta birojā. Arhīvs ir lielākais Eiropā un viens no lielākajiem pasaulē, kurā glabājas aptuveni septiņi miljoni vienību. Tās galvenā uzmanība un nepārprotami Putina reorganizācijas iemesls ir Krievijas impērijas vēsture.
Putins apgalvoja, ka devis rīkojumu pārcelties arhīvu “īpašās vērtības” dēļ. Kāds Ukrainas veikals toreiz uzskatīja, ka lēmums atspoguļo Putina bailes, ka arhīvā esošie apkaunojošie dokumenti var nonākt nelaimīgā sabiedrībā.
Bet, iespējams, Putins nemēģināja aizsegt pagātni, bet gan mēģināja to radīt no jauna. Bijušais Somijas vēstnieks Maskavā, atgādinot Putina arhīva nodošanu, man norādīja, ka kopš tā brīža, kad tas nonāca viņa tiešā pārziņā, Putins arhīvistiem ir pieprasījis precizēt Krievijas impērijas pagātni. Krievijas iebrukums Ukrainā, kas sākās 2022. gada 24. februārī, noteikti norāda, ka viņš rīkojās saskaņā ar šo specifiku.
Ievērojama daļa teritorijas, kas tagad ir Ukraina, un jo īpaši Krima, un Krievijas virzieni gar Melnās jūras piekrasti, patiesībā ir 21. gadsimta versija par prinča Grigorija Potjomkina sagrābšanu šīs zemes Katrīnas Lielās valdīšanas laikā. Tas bija Potjomkins, Katrīnas mīļākais un būtībā līdzvaldnieks, kurš nodibināja daudzas Ukrainas pilsētas, kuru vārdi tagad regulāri parādās plašsaziņas līdzekļos. 1784. gadā, gadu pēc tam, kad viņš bija sekmīgi pabeidzis Krimas Khanāta aneksiju, Potjomkins nocietināja un apdzīvoja nesen atvērto ostu, kuru viņš pārdēvēja par Sevastopoli. Viņš precīzi paredzēja pilsētu kā vienu no Krievijas galvenajiem cietokšņiem pie Melnās jūras.
Desmit gadus vēlāk, pēc Turcijas katastrofālā mēģinājuma atgūt savas zaudētās zemes Krievijas un Turcijas karā (1787-1792), Potjomkins paplašināja Krievijas klātbūtni Melnās jūras piekrastē. Viņš nodibināja un nosauca Odesas ostu, kā arī izveidoja, projektēja un apdzīvoja arī citas pilsētas, īpaši Hersonu un Mikolaju. Pēdējā pilsēta bija pazīstama kā Nikolajeva (tāpat kā Kijeva bija Kijeva) līdz Ukrainas neatkarībai. Kopš tā laika Krievija ir atjaunojusi pilsētas sākotnējo nosaukumu tām Nikolajevas apgabala daļām, kuras ir kritušas tās spēku rokās.
Jāatzīmē, ka šīs pilsētas sākotnēji tika noraidītas kā “Potjomkina ciemi” vai spoku pilsētas — termins, ko tagad lieto, lai aprakstītu viltus fasādi. Patiesībā tās bija ļoti reālas pilsētas, kuras Potjomkins ar Katrīnas atbalstu izveidoja kā tīklu Krievijas klātbūtnes paplašināšanai Melnajā jūrā. Un tas bija arī Potjomkins, kurš izveidoja Melnās jūras floti, kas šķita spēcīgs spēks, līdz Ukrainas veiksmīgie raķešu un dronu triecieni samazināja tās skaitu.
Potjomkina 18. gadsimta iekarojumu vēsture, kas, iespējams, bija daudzu Putina izmeklējumu temats viņa arhīva birojā, izskaidro, kāpēc Krimas un tās Sevastopoles ostas kontrole ir tik svarīga. Tas arī izskaidro, kāpēc Putins ir spiedis savus spēkus tik nikni cīnīties par kontroli pār Hersonu un Nikolaivu un censties sasniegt Krievijas galveno mērķi — ieņemt Odesu.
Šajā sakarā jāatzīmē, ka Putins savā vēlēšanu uzvaras runā 18. martā norādīja, ka vēlas "īpaši izteikt... pateicību militārpersonām, kas atrodas frontes līnijā ... riskējot ar savu dzīvību un veselību, pildot šo misiju aizstāvot mūsu valsti un aizstāvot Krievijas vēsturiskās teritorijas. Patiešām, Putins svinēja vakaru, kad viņš tika atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā, apmeklējot koncertu, kurā tika atzīmēta "desmitā gadadiena kopš Krimas un Sevastopoles atkalapvienošanās ar Krieviju".
Putins dažkārt tiek izsmiets kā darījumu līderis, nevis kā stratēģis. Tomēr viņa centieni atjaunot impērijas Krievijas dienvidu robežu atspoguļo ne mazāk kā Potjomkina sākotnējo stratēģiju. Potjomkinam vajadzēja vairāk nekā desmit gadus, lai izveidotu Krievijas hegemoniju pār Melnās jūras ziemeļu daļu un atrastu līdzekļus, lai iebiedētu novājināto Osmaņu impēriju, kas joprojām kontrolēja jūras dienvidu piekrasti. Potjomkins to darīja pa daļām; Putins praktiski soli pa solim ir sekojis Potjomkina rokasgrāmatai. Pēc atkārtotas ievēlēšanas uz vēl vienu sešu gadu termiņu viņš noteikti mēģinās to turpināt.
Potjomkins neaprobežojās ar Krievijas kontroles paplašināšanu gar Melnās jūras piekrasti. Viņš arī nodibināja Krievijas protektorātu pār Gruzijas Karalisti, kas ir mūsdienu neatkarīgās šī nosaukuma republikas priekštecis. Arī šeit Putins, visticamāk, sekos Potjomkina piemēram. Jau nodalījis Dienvidosetiju un Abhāziju Krievijas 2008. gada uzbrukumā Gruzijai, viņš var mēģināt sagrābt pārējo Gruziju, ja un kad viņš ir īstenojis savus Melnās jūras plānus.
Lai gan viņš ir draudējis NATO ar kodolatriebību, Putins atzīst, ka viņam būs daudz grūtāk uzbrukt NATO ziemeļu flangam, nekā sagrābt teritoriju valstīm, kas nav NATO sastāvā. Varbūt kādā brīdī viņš var justies pietiekami drosmīgs, lai mestu izaicinājumu NATO, taču pašlaik viņš cenšas atjaunot paplašināšanos nevis Pēteris Lielais, bet gan Katrīna Lielā.
Tikai ukraiņu noturība un patiesa cīņas spars ir kavējušas Putina centienus dominēt zemēs starp savu valsti un Melno jūru. Šī iemesla dēļ Rietumiem un jo īpaši ASV un Kongresam ir jāturpina apmierināt Kijevas steidzamās militārās vajadzības, kā tas ir darīts līdz šim. Pretējā gadījumā Putins nepārtrauks centienus atjaunot iekarošanas mantojumu, kas Katrīnai atalgoja epitetu “Lielais” un princi Grigoriju Potjomkinu ar daļēji neatkarīgu impēriju sava suverēna plašajās teritorijās.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs