Citāti ...

[LvSnor]

Pie velna visu tavu nāvējošo teātri, iedomātu
vai simbolisku. Ko prasa šizoanalīze ? Neko citu kā tikai
nedaudz patiesu attiecību ar ārpasauli, nedaudz reālas
realitātes. Un mēs... Pieprasīsim tiesības uz radikālu vieglprātību un
nekompetenci, tiesības ieiet analītiķa kabinetā un pateikt, ka jūs slikti
smirdat. Tur ož pēc lielas nāves un maziem... Es.

[LvSnor]

Tagad šim
Visumam ir funkcija sadalīt subjektīvo būtību (dabas
identitāti) divās funkcijās: abstraktā darba, kas atsvešināts privātīpašumā,
kurš atražo aizvien plašākās iekšējās robežas, un abstraktās vēlmes, kas
atsvešināta privatizētā ģimenē, kura izspiež aizvien šaurākas
iekšējās robežas, atsvešināšanās. Tā ir dubultā darba vēlmes
atsvešināšanās, kas nekad nebeidz palielināt un padziļināt režīmu atšķirības dabas
identitātes ietvaros.
403
ANTIOIDIPS
Vienlaikus
ar nāves atšifrēšanu tā zaudē savu saistību ar modeli un pieredzi un kļūst par instinktu,
proti, par izplūdumu imanentajā sistēmā, kur katrs ražošanas akts ir
nesaraujami sajaukts ar antiražošanas kā kapitāla instanci.

[LvSnor]

Tur, kur kodi tiek atšifrēti, nāves instinkts pārņem represīvo aparātu
un sāk vadīt libido apriti. Mirstības aksioma. Tad mēs varam ticēt
atbrīvotām vēlmēm, bet tās, tāpat kā līķi, barojas ar attēliem. Mēs
nevēlamies nāvi, bet tas, ko mēs vēlamies, ir miris, jau miris:
attēli. Viss darbojas nāvē, viss tiecas pēc nāves. Patiesībā kapitālismam nav
nekā, ko atgūt; vai drīzāk tā atveseļošanās spējas visbiežāk
pastāv līdzās tam, kas ir jāatgūst, un pat pirms tā. (Cik daudz
revolucionāru grupu kā tādu jau ir izveidotas atveseļošanai, kas notiks tikai
nākotnē, un veido aparātu vēl pat neradītas pievienotās vērtības
absorbēšanai: tieši tas tām piešķir šķietamu revolucionāru pozīciju.)
Šādā pasaulē nav nevienas dzīvas vēlmes, kas nebūtu pietiekama, lai
uzspridzinātu sistēmu vai liktu tai
bēgt caur
galu, kur viss beigtos sekot un tikt aprīts – režīma jautājums.

[LvSnor]

Šeit ir
vēlmju mašīnas – ar to trim daļām: darba daļām, nekustīgo
motoru, blakus esošo
daļu, – to trim enerģijām: Libido, Numen un Voluptas, to trim sintēzēm: daļēju
objektu un Bux savienojošajām sintēzēm, singularitāšu un ķēžu
disjunktīvajām sintēzēm, intensitāšu un tapšanas konjunktīvajām
sintēzēm. Šizoanalītiķis nav interpretētājs, vēl jo mazāk režisors, viņš ir
mehāniķis, mikromehāniķis. Zemapziņā nav izrakumu vai arheoloģijas, nav
statuju: nekas cits kā sūkšanas akmeņi, à la Bekets, un citi
deterritorializētu veselumu mehāniskie elementi. Runa ir par to, lai noskaidrotu, kas ir
kāda vēlmju mašīnas, kā tās darbojas, ar kādām sintezēm, kādiem
uzbudinājumiem, kādām konstitutīvām neveiksmēm, ar kādu Bux. kādām
ķēdēm, kādām nākotnēm katrā gadījumā. Turklāt šo pozitīvo
uzdevumu nevar atdalīt no neaizstājamajām destrukcijas, no molāro kopu,
struktūru un reprezentāciju destrukcijas, kas neļauj mašīnai darboties.

[LvSnor]

Svarīgas nav
zemapziņas
spiediena līnijas, gluži pretēji, tās bēgšanas
līnijas.
Ne zemapziņa rada spiedienu uz apziņu, bet gan apziņa rada
spiedienu un dzenā, lai
neļautu tai bēgt. Kas attiecas uz zemapziņu, tā ir kā platoniskais pretstats tās
pretstata tuvošanās brīdim: tā bēg vai iet bojā. Jau no paša sākuma esam centušies
parādīt, kā zemapziņas radījumi un veidojumi netika vienkārši noraidīti
ar represijām, kas ar tiem panāktu kompromisu, bet gan patiesi pārklāti
ar antiveidojumiem, kas sagroza pašu zemapziņu un uzspiež tai cēloņus,
izpratni, izpausmes, kurām vairs nav nekāda sakara ar tās reālo darbību:
tātad visas statujas , Edipa tēli, fantāzijas iestudējumi matika,
kastrācijas simbolika, nāves instinkta izvirdums, perversas
reteritorializācijas.

[LvSnor]

ANTIOIDIPS
Lielās
sabiedriskuma formas neaizkavē bēgšanu, kas tās aizved prom, un tikai pretojas paranoiskai
investīcijai kā " bēgšanai no bēgšanas ". Bet, no otras puses,
šizofrēniskā bēgšana pati par sevi nesastāv tikai
à
attālināties no sociālā, dzīvot malā: tas liek sociālajam bēgt ar
daudzajiem caurumiem, kas
to grauž un caururbj, vienmēr tiešā saskarē ar to, visur izvietojot
molekulāros lādiņus, kas liks lēkt tam, kam jālec, krist tam, kam jākrīt,
bēgt no tā, kam jābēg , katrā brīdī nodrošinot šizofrēnijas kā procesa
pārvēršanos par efektīvi revolucionāru spēku. Jo kas gan ir
šizofrēniķis, ja ne pirmkārt tas, kurš vairs nespēj izturēt " visu to ",
naudu, akciju tirgu, nāves spēkus, teica Ņižinskis, vērtības, morāli,
dzimteni, reliģiju un privātās pārliecības? No šizofrēniķa līdz revolucionāram
ir tikai visa atšķirība starp to, kurš bēg, un to, kurš zina, kā likt bēgt
no tā, no kā viņš bēg, pārplēšot netīru cauruli, radot plūdus,
atbrīvojot plūsmu, pāršķeļot šķelšanos. Šizofrēniķis nav revolucionārs, bet
šizofrēnisks process (kura šizo ir tikai pārtraukums vai turpinājums
tukšumā) ir revolūcijas potenciāls.