Citāti ...

[LvSnor]

lūk, dzīve pie dabas krūts, svaigs gaiss, no lēkta līdz rietam tu ar savus sīklauciņus (to daudzumu stingri ierobežo mantojuma tiesības), reizi pa reizei nobliez kādu mežacūku, pisies pa labi un pa kreisi, galvenokārt ar sievu, kura piedzemdē bērnus, tad tu audzini šos tā saucamos bērnus, lai viņi varētu ieņemt vietu šai pašā ekosistēmā, beigās tevi ķer kāda slimība, un cauri.

- No manis nav nekādas jēgas, - Bruno drūmi noteica, - es neprotu audzēt cūkas, man nav ne mazākās sajēgas par desu ražošanu, es nezinu,
kā tiek taisītas dakšiņas un mobilie telefoni. Es nespēju izgatavot nevienu no šīm lietām, kuras ir man apkārt, kuras es lietoju un apriju. Ja rūpniecība pēkšņi apstātos, ja inženieri un tehniķi izmirtu, es nekādi nespētu atjaunot viņu radīto. Tā kā es atrodos ārpus ekonomikas un rūpniecības pasaules robežām, es nespētu pat izdzīvot; neprastu iegūt pārtiku, neprastu pašūt drēbes, nespētu aizsargāt sevi pret sliktu laiku, manas tehniskās zināšanas ir krietni vājākas nekā neandertāliešiem. Esmu pilnībā atkarīgs no sabiedrības, kurā dzīvoju, pats nedodot tai gandrīz nekādu labumu; es protu vienīgi rakstīt apšaubāmas kvalitātes apceres par novecojušām kultūras parādībām, tas ir viss. Es tomēr saņemu algu, labu algu, kas ir krietni augstāka par vidējo mēnešalgu. Lielākā daļa cilvēku, ar kuriem saejos, ir tādi paši. Būtībā vienīgais derīgais cilvēks, kuru es pazīstu, ir mans brālis.

Mišels Velbeks "Elementārdaļiņas"

[LvSnor]

"Starp citu, lielum lielajam vairumam ļaužu, kas nebija pilnīgi atteikušies no kristiešu pienākumiem vai arī necentās tos saskaņot ar savu dziļi amorālo dzīvesveidu, reliģisko kultu tagad aizstāja nesaprātīgā māņticība. Viņi labāk valkāja svētā Roka amuletus vai medaļas, kas pasargājot no mēra, nekā gāja baznīcā. Kā piemēru tam var minēt pareģojumu pārmērīgo izplatīšanos mūsu pilsētas iedzīvotāju vidū. Patiešām, pavasarī visi gaidīja, ka slimība mitēsies kuru katru brīdi, un neviens nedomāja prasīt, lai otrs noteikti pasaka, cik ilgi epidēmija turpināsies, jo visi bija pārliecināti, ka tas nebūs ilgi. Bet pagāja diena pēc dienas, un cilvēki sāka baidīties, ka šai nelaimei tik tiešām nebūs gala, un līdz ar to sērgas izbeigšanās kļuva par visu cerību mērķi. Un tā no rokas rokā sāka ceļot dažādi pareģojumi, kas tika piedēvēti burvjiem vai katoļu baznīcas svētajiem. Pilsētas tipogrāfi drīz vien apjēdza, kādu labumu var gūt no šīs vispārējās aizraušanās, un daudzos eksemplāros laida apgrozībā tekstus, kas izplatījās iedzīvotāju vidū. Redzēdami, ka ļaužu zinātkāre ir neremdināma, viņi lika sameklēt pilsētas bibliotēkas visas tāda rakstura liecības, ko varēja atrast sadzīves vēsturē, un izplatīja tās pilsētā. Kad vēsturē sāka pietrūkt pareģojumu, tos pasūtīja žurnālistiem, un izrādījās, ka viņi vismaz šai ziņā ir tikpat kompetenti kā viņu kādreizējie priekšteci.
Daži no tādiem pareģojumiem pat tika iespiesti turpinājumos avīzēs, un tos lasīja tikpat kāri kā agrāk veselības laikā tur publicētos sentimentālos stāstus. Dažas no prognozēm balstījās uz dīvainiem aplēsumiem, kuros tika minēts medaļās iekaltais gada skaitlis, mirušo skaits un mēneši, kas jau aizvadīti, mērim valdot. Citi izdarīja salīdzinājumus ar vēsturē lielākajām mēra epidēmijām, atvasināja noteiktas līdzības (kas pareģojumos bija nosauktas par nemainīgām) un ar ne mazāk dīvainiem aprēķiniem tiecās rast mācību, kas būtu attiecināma uz pašreizējo pārbaudījumu. Taču visvairāk ļaudis bija iecienījuši tos pareģojumus, kas apokaliptiskā valodā vēstīja par veselu rindu notikumu, no kuriem ikviens varēja būt tas, ko patlaban pārdzīvoja pilsēta, un kuru sarežģītība pieļāva visdažādākos izskaidrojumus."

Albērs Kamī "Mēris"

[LvSnor]

Tagad es zinu, ka šai pasaulē vairs neesmu vērts neko un no tā brīža, kad atteicos nonāvēt, esmu sevi nosodījis ar mūža trimdu. Vēsturi veidos citi. Zinu arī, ka laikam jau es nevaru tiesāt šos citus. Ir kāda īpašība, kuras man trūkst, lai no manis iznāktu pieņemams slepkava. Taču tas nav pārākums. Bet nu es gribu palikt tāds, kāds esmu, es esmu iemācījies pieticību. Varu tikai sacīt, ka uz šīs zemes ir posts un ir upuri un vajag cik vien iespējams atteikties jebkad vairot postu. Varbūt jums tas liksies mazliet vientiesīgi, un es nezinu, vai tas ir vai nav vientiesīgi, bet zinu, ka tā ir patiesība. Esmu dzirdējis tik daudz spriedelējumu, kas jau gandrīz sagrozīja man galvu un kas pietiekami sagrozīja galvas citiem cilvēkiem, lai tie piekristu slepkavošanai, ka beidzot es sapratu: visa nelaime ceļas no tā, ka cilvēki nerunā skaidru valodu. Tad es nolēmu runāt un rīkoties skaidri, lai ietu pa pareizo ceļu. Tālab es saku — ir tikai posts un upuri, un nekā vairāk. Ja, tā sacīdams, es pats kļūstu par postu, tad vismaz to negribēdams. Es mēģinu būt nevainīgs slepkava. Jūs redzat, tā nav visai liela godkāre.

Albērs Kamī "Mēris"

[LvSnor]

Gunčam nebija vairs daudz cilvēku palicis, pie kuriem varētu tā vienkārši ierasties bez brīdinājuma un draudzīgi pavadīt laiku. Viņš bija pateicīgs Visuma spēkiem, ka Šņurim nav ne sievas, ne draudzenes — pie citiem draugiem viņš nevarēja bieži rādīties un it īpaši nakšņot tieši tāpēc, ka draudzenēm nepatika, ka viņu mājā nakšņo kāds, kurš nevar atļauties pats maksāt īri. Sievietes tomēr var būt netolerantas maitas, to zina katrs vīrietis.

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

[LvSnor]

—     Tu domā — tiek aprakstīta nobriedušas sievietes pieredzes bagātā dzimumdzīve? Tanī kaut kas ir! Kā Dekamerons vai marķīzs de Sads — tramvaju depo sapulcējas viss kolektīvs, lai izvadītu pensijā galveno varoni, un viņa uz atvadām katrā nodaļā izstāsta vienu stāstu par to, kā viņai bijis sekss ar katru no darbiniekiem. No sākuma ar katru atsevišķi, un tad pēdējā nodaļā…

Vilis Lācītis "Amsterdamas princips"

[LvSnor]

"Citā no skatlogā redzamajām Kilgora Trauta grāmatām bija stāstīts par kādu vīru, kas uzbūvējis laika mašīnu, lai varētu aizceļot atpakaļ laikā un paskatīties uz Jēzu Kristu. Mašīna aizved vīru uz to laiku, kad Jēzum ir tikai divpadsmit gadu. Jēzus mācās galdnieka amatu saVa senča darbnīcā.
Darbnīcā ienāk divi romiešu zaldāti ar papirusu, uz kura uzskicēta ietaise, kam jābūt gatavai nākamās dienas saullēktā. Sī ietaise ir krusts, kurā domāts piesist kādu pūļa musinātāju.
Jēzus kopā ar tēvu uztaisa šo krustu. Viņi ir priecīgi, . ka saņēmuši pasūtījumu. Un pūļa musinātājs saņem pēc nopelniem.
Tā gadās."
Kurts Vonnegūts "Lopkautuve nr.5"

[LvSnor]

«Samaritrofija,» viņš lasīja, «ir pārāk aktīvas sirdsapziņas apspiešana ar citām gara un prāta tieksmēm. — Jums jāklausa tikai man!— brēc sirdsapziņa, pārkliegdama visus gara procesus. Kādu laiku šie procesi pūlas pakļauties, taču drīz vien aptver, ka sirdsapziņa nav nomierināma, tā brēc savu brēcamo, turklāt skaidri redzams, ka visa sirdsapziņas prasītā pašaizliedzība neuzlabo ārējo pasauli ne par mata tiesu.
Tad gars un prāts sadumpojas. Viņi iesloga tirānisko sirdsapziņu pazemes bedrē un cieši nobultē šīs viennīcas lūku. Nu sirdsapziņas balss vairs nav dzirdama. Saldajā klusumā prāts un gars raugās pēc jauna vadoņa, un, ja reiz sirdsapziņa apklusināta, jaunais vadonis nevilcinās — uz skatuves parādās Saprātīgais Egoisms. Saprātīgais Egoisms paceļ skatam bezgala tīkamu karogu. Būtībā tas ir melni baltais «Jautrais Rodžers», un zem galvaskausa un sakrustotiem kauliem rakstīts: «Velns ar tevi, Džek, es savu dabūju!»
Man nelikās prātīgi,» doktors Brauns rakstīja, un Normens Mašerijs siekalodamies lasīja, «izlaist misis Z. skaļo sirdsapziņu no drošā cietuma. Taču es nebūtu juties gandarīts, arī ja misis Z. izietu no dziednīcas bezsirdīga kā Ilze Koha. Manas ārstēšanas kursa mērķis bija gan paturēt pacientes sirdsapziņu cietumā, tomēr pavērt lūku tādā spraudziņā, lai cietumnieces brēcieni skanētu pavisam klusi. Kaut arī ne uzreiz, dažkārt, kļūdīdamies savos eksperimentos ar elektrošoku un ķīmijoterapiju, esmu to panācis. Tomēr es nespēju lepoties ar savu sasniegumu, jo, dziļu sievieti nomierinot, esmu padarījis viņu seklu. Esmu nosprostojis pazemes upes, kas saistīja viņu ar pasaules okeāniem — Atlantijas, Kluso, Indijas,— un licis viņai samierināties ar hlorētu, zili iekrāsotu rotaļbaseiniņu — trīs pēdas platu, četras collas dziļu.»
Te tev nu bija ārsts.
Te ārstēšana.

Kurts Vonnegūts "LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ, MISTER ROUZVOTER! jeb pērles cūkām priekšā"

[LvSnor]

Strādnieki juta pret Fredu tādu kā tramīgu cieņu. Viņiem gan gribētos ciniski paņirgāties par Freda amatu, bet sirds dziļumos viņi saprata, ka Freds piedāvā vienīgo iespēju, kā strādnieks var ātri tikt pie bagātības : proti, apdrošināties un steigšus nomirt. Savukārt Freda drūmais noslēpums bija, ka viņš ne desmit centu nenopelnītu bez tādas iespējas kārdinātiem cilvēkiem. Visus savus darījumus viņš slēdza ar darbaļaudīm. Viņa luncināšanās ap jahtkluba lielmaņiem blakus durvīs bija tukša plātība un acu apmāns. Tā uzturēja nabagos maldīgu pārliecību, ka Freds apdrošina arī slīpēto bagātnieku dzīvības. Neko viņš tur neapdrošināja.

Kurts Vonnegūts "LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ, MISTER ROUZVOTER! jeb pērles cūkām priekšā"

[LvSnor]

"—   Arī jūsu nodošanās brīvprātīgo ugunsdzēsēju darbam ir ļoti loģiska, Eliot, jo, trauksmei atskanot, viņi ir vienīgais karstas nesavtības piemērs šajā zemē. Viņi metas glābt jebkuru cilvēcisku būtni kaut vai par savas dzīvības cenu. Visnožēlojamākais radījums pilsētā, ja viņa nožēlojamā būda aizdegusies, redz savus ienaidniekus dzēšam uguni. Un, kad viņš rakņāsies pelnos, meklēdams savu. nožēlojamo grabažu paliekas, viņu līdzjūtīgi mierinās pats ugunsdzēsēju priekšnieks. Trauts pastiepa rokas.— Ugunsdzēsēji ir tie, kuriem cilvēks vēl dārgs kā cilvēks. Tādas jūtas ir ārkārtējs retums. Un no tām mums jāmācās."

Kurts Vonnegūts "LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ, MISTER ROUZVOTER! jeb pērles cūkām priekšā"

[LvSnor]

Es biju badā un izmisumā. Kāds draugs pateica, ka pastā ir brīva vieta. Es nodzinu bārdu, pieteicos un dabūju darbu.
—  Ar bārdu viņi laikam nebūtu jūs ņēmuši.
—  Es to nodzītu, pat ja mani lūgtu to nedarīt.
—  Kāpēc?
—  Iedomājieties Jēzu Kristu zīmogojam markas.
Kāda zaimošana!

Kurts Vonnegūts "LAI DIEVS JŪS SVĒTĪ, MISTER ROUZVOTER! jeb pērles cūkām priekšā"