Citāti ...
#21
Tad zālē kļūst tumšs un atveras priekškars. No skaļruņiem nāk čāpstināšana un vaidi. Tad beidzot sākas filma. Attēla kvalitāte ir vienkārši lieliska, redzams kāds vīriešu kārtas humanoīds, kurš ēd kaut ko bumbierim līdzīgu. Kamera tuvplānā rāda viņa siekalainās lūpas, muti, zobus. Viņš ēd savu bumbieri vienā mierā. Kad pēdējais kumoss nozūd viņa šmakstinošajā mūžā, kamera pievēršas ādamābolam, kas kairinoši kust. Humanolds tīksrnīgi atraugājas, un uz ekrāna parādās uzraksts vietējā valodā:FILMAS BEIGAS

Lieki piebilst, ka tas ir tikai bezkaunīgs izdomājums. Sen vairs uz šīs planētas nav nekādu bumbieru. Un bumbiera ēšana arī nebūt nav šā vakara nagla. Tas tik tā — īsfilma, lai skatītāji iejustos.
Tad sākas īstā filma. Tajā piedalās humanoīdu vīrietis, humanoīdu sieviete, viņu divi bērni, suns un kaķis. Pusotru stundu no vietas viņi ēd un ēd — zupu, gaļu, biskvītus, sviestu, dārzeņus, kartupeļu biezputru ar mērci, augļus, saldumus, kūkas, kliņģeri. Retu reizi kamera atraujas tālāk par pēdu no viņu spīdošajām lūpām un kustošajiem ādamāboliem. Beigu beigās tēvs uzceļ uz galda suni un kaķi, lai tie arī varētu piedalīties orģijā.
Pēc kāda laika tēlotāji ir jau pierijušies līdz acīm, viņi tik tikko spēj tās pagrozīt. Viņi teju, teju nespēj vairs pakustēties. Viņi spriež, ka nu gan vismaz nedēļu nespēs neko iedabūt iekšā — un tādā garā. Gaužām gausi viņi nokopj galdu. Grīļodamies viņi dodas uz virtuvi un izgāž atkritumu tvertnē mārciņu trīsdesmit ēdiena atlikumu.
Skatītāji ekstāzē.
Kad Dons ar draugiem iznāk no kinoteātra, viņus apstāj humanoīdu ielasmeitas, kas piedāvā viņiem olas, apelsīnus, pienu, sviestu, riekstus un tādā garā. īstenībā, protams, ielenes šos labumus piedāvāt nespēj.
Humanoīdi paskaidro Donam, ka šīs ielenes, mājās aizvestas, par smiekla naudu pagatavo ēdienus no petrolejas un oglēm.
Un, kamēr Dons ēstu, ielene neķītri vāvuļotu, cik šis ēdiens sulīgs un svaigs, bet tas, protams, būtu salti meli.

Kurts Vonnegūts "ČEMPIONU BROKASTIS jeb ardievu melnā pirmdiena!"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#22
... es runāju par lielo, trauslo un dedzīgo nevajadzīgas erudīcijas masonismu.


M.Fuko "Varas ambīcijas"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#23
Viens no Apgaismības uzdevumiem bija vairot prāta politisko varu. Bet drīz vien XIX gadsimtā, cilvēki sāka cits citam vaicāt: vai mūsu sabiedrībā prāts nav kļuvis pārāk varens. Sākās neskaidras, satraucošas attiecības starp nosliecēm uz sabiedrības racionalizāciju un skaidri saskatāmiem, bīstamiem draudiem indivīdam un viņa brīvībām, sugai un tās izdzīvošanai.

M.Fuko "OMNES ET SINGULATIUM PAR POLITISKĀ PRĀTA KRITIKU"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#24
Izradot visu cieņu svētajam Fransua no Saies, varētu teikt, ka «Anti-Oidips» ir «Ievads nefašistiskajā dzīvē».*
Šo, visām fašisma formām — kādas vien tās būtu jau iedibinātas jeb grasītos vēl tapt — pretējo dzīves mākslu pavada daži būtiski principi, kurus es, ja man būtu bijis no šā lielā darba jāizveido kāda mācību grāmata vai kāda rokasgrāmata ikdienas dzīvei, rezumētu sekojoši:
—  atbrīvojiet politisko rīcību no jebkura veida unitārās un totalizējošās paranojas;
—  attīstiet rīcību, domāšanu un tieksmes ne tik daudz ar to sīkāku iedalīšanu apakšvienībās un piramidālo hierarhizāciju, cik — ar to vairošanu, savstarpēju saskaņošanu un atšķiršanu;
—  atsvabināties no vecajām Negatīvā kategorijām (likums, robeža, kastrācija, iztrūkums, plaisa), ko Rietumu domāšana tik ilgu laiku ir sakralizējusi kā varas formu un kā pieeju realitātei. Dodiet priekšroku tam, kas ir pozitīvs un daudzīgs, atšķirībai, nevis vienveidībai, plūsmām, nevis vienībām, mainīgiem izvietojumiem, nevis sistēmām. Ņemiet vērā, ka produktīvs ir nevis vietsēdis, bet nomads;
—  neiedomājieties, ka tālab, lai būtu par cīnītāju, ir jābūt drūmam, pat ne tad, kad jācīnās pret kaut ko nejēdzīgu. Tieksmes sasaiste ar realitāti (bet nevis tās bēgšana reprezentācijas formās) ir tā, kam pieder revolucionārs spēks;
—  neizmantojiet domāšanu tam, lai kādai politiskai praksei dotu patiesības vērtību, nedz arī politisko rīcību — tam, lai diskreditētu kādu domāšanu, it kā tā būtu ne vairāk kā tīra spekulācija. Izmantojiet politisko praksi kā domāšanas intensifikatoru, bet analīzi — kā politiskās aktivitātes formu un tās iejaukšanās apgabalu daudzības vairotāju;
—  neprasiet no politikas, lai tā atjaunotu indivīda «tiesības», kādas tās ir noteikusi filosofija. Indivīds ir varas produkts. Labāk vajadzētu ar pavairošanu un ar nobīdēm, «dezindividualizēt» dažādos novietojumus. Grupai vajadzētu būt nevis organiskai saistībai, kas vieno hierarhizētus indivīdus, bet gan pastāvīgam «dezindividualizācijas» ģeneratoram;
—  negāziet gar zemi varas mīlētāju.
Varētu pat teikt, ka Delēzs un Gvatari tik ļoti maz mīl varu, ka viņi ir centušies neitralizēt arī to varas ietekmi, kas saistīta ar viņu pašu diskursu.

M.Fuko "JAUNU DZĪVES MĀKSLU MEKLĒJOT"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#25
Lielā mērā tas nozīmē parādīt domāšanas nelaimīgo vientulību, no vienas puses, un iedomāto bezdomu eksistenci, no otras puses, kā noteiktas filosofiskas izpratnes konsekvences, šī izpratne vēl joprojām ir ļoti atkarīga no ideālisma tradīcijas.

Vilhelms Šmids. FUKO EKSISTENCES ESTĒTIKA
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#26
«Mūsu «cīņu» lielajā laikā,» stāsta Katarīna fon Bīlova, «man bija tikai jāpaceļ telefona klausule. Mišels klausījās. Vienmēr gatavs.» Vienmēr gatavs cīnīties par pārmaiņām to pusē, kuri varas saspēlē tikuši apspiesti. «Nolikt varu piekauna staba, cīnīties upuru pusē, steigties pie viņiem, palīdzēt, padarīt sevi par pretoties spējīgu subjektu» — tie ir žesti, ko Katarīna fon Bīlova redz Fuko. Viņa permanentajā neuzticībā pret varas praktizēšanu — vienalga no kuras puses, jo viņš netic, ka var pastāvēt varas praktizēšana, kas nebūtu bīstama, šādi izpaužas viņa, kā viņš pats saka, «stratēģiskais pesimisms».

Vilhelms Šmids. FUKO EKSISTENCES ESTĒTIKA
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#27
Kinisms izvirza jautājumu par bios philosophos, izvirza filosofiskās dzīves jautājumu, kas filosofiju šķir no tīrās zinātnes. Kiniķiem filosofija nav šķirama no jautājuma par dzīvesveidu; tai ir tieša praktiskā konsekvence: dzīvot savādāk nekā ierasts, izjaukt konvencijas un apšaubīt dominējošās varas attiecības.

Vilhelms Šmids. FUKO EKSISTENCES ESTĒTIKA
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#28
"Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sartoriusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz šim pārdzīvojis, ko redzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vienīgo glābiņu, bēgšanas iespēju, izskaidrojumu deva diagnoze — vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosēšanās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm — redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risinot īstenībā neesošus noslēpumus, bet jāmeklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio «Prometejs» vai kāds cits kosmosa kuģis. Jānoraida SOS signāli."

S. Lems  "Solaris"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#29
— Labi, negribēju tevi aizvainot. Ņemu atpakaļ savus vārdus par cildenumu, bet strausa politika paliek spēkā. Tu to pielieto sevišķi bīstamā formā. Tu apmelo sevi un viņu, un atkal sevi. Vai tu zini no neitrīno matērijas būvētas sistēmas stabilizācijas nosacījumus?
— Nē. Arī tu nezini. To neviens nezina.
— Protams. Bet mēs zinām, ka tāda sistēma ir nestabila un spēj eksistēt, vienīgi pateicoties nepārtrauktam enerģijas pieplūdumam. Zinu to no Sartoriusa. Šī enerģija rada stabilizējošu virpuļlauku. Tātad: vai šis lauks attiecībā pret «viesi» ir ārpusē? Vai arī lauka avots atrodas viņa ķermenī? Vai tu saproti starpību?
— Jā, — es lēni pateicu. — Ja tas ir ārpusē, tad… viņa tad… tāds…
— Tad, attālinoties no Solāris, sistēma sairs, — viņš pabeidza manā vietā. — To paredzēt mēs nespējam, bet tu taču jau izdarīji eksperimentu. Šī raķetīte, ko uzšāvi… arvien riņķo, zini. Es vaļas brīdī pat aprēķināju tās kustības elementus. Vari startēt, iziet orbītā, pietuvoties un pārbaudīt, kas noticis ar… pasažieri…
— Tu esi traks! — es iekliedzos.
— Tu tā domā? Nu… bet ja nu… atvilkt viņu šurp, šo raķetīti? To var izdarīt. Tā ir vadāma no tālienes. Nocelsim to no orbītas un…
— Izbeidz!
— Atkal nē? Tad ir vēl viens paņēmiens, ļoti vienkāršs. Pat nevajag nosēdināt Stacijā. Tieši otrādi, lai riņķo tālāk. Mēs tikai nodibināsim radiosakarus; ja viņa dzīva, tad atsauksies un…
— Bet… bet tur jau sen izbeidzies skābeklis! — es ar pūlēm izdabūju.
— Varbūt viņa iztiek bez skābekļa. Nu, pamēģināsim?
— Snaut… Snaut…
— Kelvin… Kelvin… — viņš mani sirdīgi izmēdīja. — Padomā, kas tu esi par cilvēku. Ko tu gribi aplaimot? Glābt? Sevi? Viņu? Kuru? Šo vai to citu? Abām tev vairs nepietiek dūšas? Pats redzi, pie kā tas noved! Saku tev pēdējo reizi: pašreizējā situācija atrodas ārpus morāles ietvariem.

S.Lems "Solaris"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
#30
Viņa viegli nopūšas, tad roka sāk lēni kustēties. Brīnišķīga sajūta. Tā nav vienkārši kustība uz augšu, uz leju. Tā sniedz daudz pilnīgākas sajūtas. Viņas pirksti maigi meklē, pieskaras loceklim, sēkliniekiem, noglāsta visu.
Es aizveru acis, dziļi nopūšos.
- Man nepieskaries. Kad jūti, ka tūlīt beigsi, uzreiz saki, lai nepiesmērējam palagus.
- Labi, - es atbildu.
- Nu, vai man padodas?
- Izcili.
- Es jau tev teicu, ka man ir ļoti veikli pirksti. Bet tam nav nekāda sakara ar seksu. Kā lai to pasaka - es tev palīdzu atbrīvoties. Tēv šodien ir bijusi gara diena, noskaņojums kreņķīgs, aizmigt nevari, tāpēc. Saprati?
-Jā, - es atbildu. - Man ir viens lūgums.
- Mjā?
- Vai es drīkstu iedomāties tevi kailu?
Viņas roka pārstāj kustēties, viņa paraugās man sejā. - Tu tagad gribi iztēloties mani kailu?
-Jā, es biju nolēmis to nedarīt, bet man nekādi neizdodas.
- Neizdodas?
- Nē, it kā nevarētu izslēgt televizoru.
Viņa savādi pasmejas.
- Es nesaprotu. Kāpēc tu nevari iztēloties, neko nesakot? Kāpēc tev jāprasa man atļauja, tu vari iztēloties, ko vien vēlies. Es taču to nezinātu.
- Nē, tas ir svarigi. Iztēlei ir liela nozīme. Es iedomājos, ka vajadzētu pajautāt. Vienalga, vai tu to zini vai ne.
- Tu nu gan esi ārkārtīgi pieklājīgs, - viņa atzinīgi nosaka.
- Jauki, ka tu man palūdzi atļauju. Jā, tu vari iztēloties mani kailu. Es tev atļauju.
- Paldies, - es saku.
- Kāda es esmu tavā iztēlē? Skaista?
- Ļoti, - es atbildu.
Drīz vien gumu apvidū rodas patīkamas sajūtas. It kā kāds smagnējs šķidrums celtos augšup. Kad es to pasaku, viņa paķer pie pagalvja nolikto salvešu kastīti un savāc tur manu sēklu. Es vairākas reizes spēcīgi ejakulēju, tad viņa aiziet uz virtuvi, izmet salvetes un nomazgā rokas.
Haruki Murakami "Kafka liedagā"
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
« Vecāks | Jaunāks »


Pārlēkt uz:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)