Citāti ...

[LvSnor]

Freidiskie un neofreidiskie Kafkas interpretētāji "Procesā" akcentēja Edipa kompleksu. Pēc viņu domām, tēva vara "Procesā" atklāta kā neredzama, taču visuresoša tiesa, kuru nav iespējams nedz izskaidrot, nedz arī pārliecināt par cita viedokļa arīpareizību. Neomītiskās interpretācijas aizstāvji freidistu viedokli papildināja ar secinājumu, ka Kafkas bailes no tēva jāizprot kā bailes no Vecās Derības Dieva, un Dievs Kafkam ir jāidentificē ar Tēvu un viņa varu. Šī vara "Procesā" nav racionāli izskaidrojama, neomītiskās skolas pārstāvji uzskata, ka Kafkam šī vara ir Pastarās tiesas neapšaubāmības un neizbēgamības sinonīms.

V. Vecvagars "KAILAIS STARP APĢĒRBTAJIEM -FRANCS KAFKA"

[LvSnor]

Sāpīgi pukstēja sirds. Mīļais Dievs, vēstuli, lūdzu, man vēstuli! Soļi — augšup vai lejup? Tie tuvojas, jā tuvojas! Ak, nē, nē... Trokšņi kļuva klusāki, viņa kāpa lejup. Iestājās klusums. Nekā nebūs.
Viņš no jauna paņēma pildspalvu — gluži bezjēdzīgs žests. Rozmarija tā arī nebija atrakstījusi! Mazā sivēņaste! Vairs nebija ne mazākās vēlēšanās kaut ko darīt, patiesībā viņš nemaz to nespēja. Vilšanās bija atņēmusi visu aizrautību. Pirms nieka piecām minūtēm dzejas rindas likās izteiksmīgas un dzīvas; tagad viņš skaidri redzēja, ka tās ir tikai bezjēdzīgas ļērpatas. Izjuzdams aizkaitinājumu un netīksmi, Gordons savāca izmētātās lapas, pa roku galam sakrāva tās kaudzē un nobāza uz palodzes, zem aspidistras. Pat skatīties uz to visu bija pretīgi.

"Lai plīvo aspidistra"
Džordžs Orvels

[LvSnor]

Viņa joprojām strādāja divpadsmit stundas dienā, un sešu gadu laikā viņas alga bija pieaugusi tikai par desmit šiliņiem nedēļā. Šaušalīgā persona, kurai piederēja šī dāmu tējnīca, bija uzmetusies viņai par tādu kā draudzeni, tādējādi, dūdojot “mīlulīt” un “mana dārgā”, varēja nostrādināt Džūliju melnās miesās. Četrus gadus pēc mātes nāves Gordons pēkšņi aizgāja no darba. Kantorī viņš neko nepaskaidroja, tur nosprieda, ka viņš “iet uz augšu”, un — par laimi, kā izrādījās, — uzrakstīja itin labu ieteikuma vēstuli. Meklēt citu darbu viņam nenāca ne prātā. Viņš gribēja sadedzināt savus kuģus: no šī brīža viņš elpos tīru brīvības gaisu, vairs nesmaks naudas smirdoņā. Nebija gluži tā, ka viņš būtu gaidījis, kad māte nomirs, lai sāktu dzīvot pēc savas gribas, un tomēr tieši mātes nāve ļāva viņam sasparoties.

"Lai plīvo aspidistra"
Džordžs Orvels

[LvSnor]

Rāvelstonam bija viena lieliska īpašība — viņš allaž spēja paskatīties no otra viedokļa. Protams, to nodrošināja nauda: bagātnieki var atļauties būt saprotoši. Turklāt bagātnieki spēj sameklēt darbu citiem. Jau pēc divām nedēļām viņš ziņoja, ka atradis kaut ko itin piemērotu. Palīgu savā veikalā meklējot lietotu grāmatu tirgotājs Makkečnijs, ar kuru Rāvelstonam retumis gadoties darīšanas. Viņam neesot vajadzīgs pieredzējis pārdevējs, kurš prasītu attiecīgu algu, — vienkārši kāds, kurš izskatās pēc džentlmeņa un ir spējīgs parunāt par grāmatām, atstājot labu iespaidu uz smalkākajiem pircējiem. Tas bija kaut kas pilnīgi pretējs “labai vietai”: jāstrādā garas stundas, aldziņa nožēlojama — divas mārciņas nedēļā, uz paaugstinājumu — ne mazāko izredžu.

"Lai plīvo aspidistra"
Džordžs Orvels

[LvSnor]

Un tikai tagad, nīkuļodams ar divām mārciņām nedēļā un brīvprātīgi atteicies no izredzēm nopelnīt vairāk, viņš beidzot apzinājās, kādu cīņu bija izvēlējies. Velnišķīgā patiesība bija tāda, ka atteikšanās uguns nesilda mūžīgi. Pēc kāda laika dzīve par divām mārciņām nedēļā vairs nav varonīgs žests, bet skumīga ikdiena. Neveiksme ir tikpat nekrietna krāpšana kā panākumi. Viņš bija aizskrējis prom no savas “labās” vietas un kategoriski atteicies vēl kādreiz tādā strādāt. Nu, labi, citādi nevarēja. Viņš nemaz negribēja atgriezties. Tomēr nebija vērts izlikties, ka nabadzība pēc paša gribas ir ļāvusi viņam izvairīties no likstām, kas velkas tai līdzi. Galvenais jau nav izdzīvošanas grūtības. Ar divām mārciņām nedēļā puslīdz var vilkt dzīvību, un, pat ja īsti nevarētu, vai nav vienalga. Naudas trūkums sabeidz smadzenes un dvēseli. Ja tavi ienākumi ir zemāki par zināmu robežu, neizbēgami iestājas gara trulums un prāta pami-rums. Ticība, cerība, nauda — tikai svētais spēj iztikt ar divām pirmajām, bez trešās.

"Lai plīvo aspidistra"
Džordžs Orvels

[LvSnor]

Uz atvadībām jaunā saimniece bija sacepusi cūkas gaļu ar sīpoliem un lūdza Bajāra kundzi iebaudīt, ko viešņa arī darīja. Viņa ēda klusēdama. Saimniece turpat sēdēja galda galā un, it kā laiku kavēdama, šo to ieminējās par Bajāru, kā viņš te bijis visu iemīļots, jo izpratis katru cilvēku, katram devis padomu un palīdzējis, ja vien bijis iespējams. Ar bērniem bijis kā bērns, ar veciem kā visvecākais, bet ar jauniešiem jauns un priecīgs. Tikai, kad sadrūmis, ķēris airus un devies uz ezeru...
Stāstot saimniecei iedrebējās balss. Viņa pacēla priekšauta stūri un pielika pie acīm.
Tanī brīdī Bajāra kundze, kas visu laiku bija klusējusi, kaut ko teica, kas nebij lāgā saprotams, bet kas bij kā vāles zvēliens taisni pierē:
«Arī jūs esiet viņa mīļākā!»
Rokas jaunajai saimniecei nokrita gar sāniem. Viņa sēdēja kā sastingusi un skatījās viešņai tieši acīs ar tik lielu un skaidru spēku, ka pretinieces skats uz vietas saplaka. Tad viņa cēlās, noglaudīja priekšautu un izgāja no istabas, nesdama sevī apziņu, ka ir uzvarējusi, ne vārda neteikdama.

J.Jaunsudrabiņš "Neskaties saulē"

[LvSnor]

Vasaras vidū Auguste pēkšņi iedomājās, ka mums jābrauc uz Rīgu atpakaļ. Jo ātrāk, jo labāk! Taisni manis dēļ. Es vairs nebiju te ciešams. Es skrēju ik dienas prom no mājas. Es cēlos sarūdzis, aizgāju sarūdzis un vēl vairāk sarūdzis pārnācu ...
«Ko tev līdz tavs dievinātais dabas klēpis, kad tu viņā kļūsti par mežoni. Tu man pat baidies acīs paskatīties, it kā es būtu ragana un varētu tevi apburt.»
«Tā vis nebūs,» es atteicu. «Es nebaidos no apburšanas. Lielāka burvestība pie manis vairs nevar notikt. Es biju apburts un atrados pilnīgi tavā varā. Bet raganai-sievie-tei vajag prast ne vien vīrieti apburt, viņai jāprot arī savu burvestību uzturēt spēkā. Jo, kas no burvju valgiem reiz ticis vaļā, to otrreiz nevar vairs saistīt ne pats velns. Pielūko, ja tu domā, ka mani vēl kāds mats pie tevis sien, — lai tas netrūktu. Katrā ziņā nerauj pati to tīšām pušu, domādama, ka tas tā kā tā vairs nekas nav. Zini, ka saites, kas vīru un sievu tura kopā, ir visstiprākās tad, kad tās nav nemaz vairs saredzamas, bet tikai jaužamas.»
Es nezinu, cik tālu Auguste manus vārdus saprata, bet viņas izturēšanās pret mani un manējiem palika tā pati vecā. Sevišķi pret Iru viņa nostājās jo dienas jo nesimpātiskākā pozā, raudzīdama viņu atbīdīt no manis, cik un kur vien tas bij iespējams.


J.Jaunsudrabiņš "Neskaties saulē"

[LvSnor]

Indiāņus mulsināja stāsti par balto pielūgto vīru, kuru nomocīja, sitot krustā, un viņi neizprata, kāds labums ciest šajā dzīvē, lai vien teorētiski gūtu kādu labumu nākamajā. Kristiešu paradīzē viņi varētu iekārtoties uz mākoņa un kopā ar eņģeļiem strinkšķināt arfu, taču patiesībā lielākā daļa indiāņu labprātāk pēc nāves dotos uz Lielā Gara zemi medīt lāčus kopā ar saviem senčiem. Tāpat nebija skaidrs, kāpēc svešzemnieki iesprauž zemē karogu, novelk iedomātas līnijas un pasludina kādu gabalu par savējo, turklāt vēl apvainodamies, kad kāds šis iedomātās robežas pārkāpj, dzīdamies pakaļ medījumam. Doma par to, ka zemei varētu būt īpašnieks, indiāņiem šķita tikpat neticama kā tas, ka piepeši varētu sadalīt jūru. Kad tēvu Mendozu sasniedza ziņas par to, ka vairākas ciltis sacēlušās un tās vada kāds karotājs ar vilka galvu, viņš biežāk aizlūdza par upuru dvēselēm, tomēr pārlieku neuztraucās, jo bija pārliecināts, ka Svētā Gabriela misijai briesmas nedraud. Būt viņa saimē bija privilēģija tam pierādījums bija indiāņu ģimenes, kas nāca lūgt aizsardzību apmaiņā pret kristīšanu un palika te brīvprātīgi. Tēvam Mendozam nekad nevajadzēja izmantot militāru spēku, lai savāktu nākamos kristāmos. Par nesenās sacelšanās iemesliem garīdznieks uzskatīja spāņu kareivju pāridarijumus un savu misijas brāļu cietsirdību. Indiāņu ciltis bija sadalītas nelielās grupās: šim ciltīm bija dažādi dzīves paradumi, un tās sazinājās ar zīmju palīdzību. Vēl nekad indiāņiem nebija izdevies vienoties, pat par tirdzniecību ne un par kara savienību jau nu nekādā gadījumā. Tēvs Mendoza uzskatīja, ka indiāņi ir nevainīgi Dieva jēri, kas grēko nezināšanas, nevis ļauna prāta dēļ. Bija jābūt ļoti nopietniem iemesliem, lai viņi vērstos pret kolonizatoriem.


Aljende "Zorro"

[LvSnor]

tādiem piederēja gandrīz viss sākot no lieliem notikumiem, kā, piemēram, jaunu ielu atklāšana, un beidzot ar sīkumiem kā serenāžu ierobežojumi -, ja jaunskungiem ļautu vaļu, pilsētiņā neviens vairs nevarētu baudīt naktsmieru.

[LvSnor]

Vairāk nekā četrus gadus viņš dzīvoja vienā mājā ar Huliānu, izsekodams meiteni ar mednieka neatlaidību, taču bez pieminēšanas vērtiem rezultātiem, līdz ģimeni piemeklēja traģēdija un svaru kausi nosvērās par labu Djego. Pirms tam Huliāna viņa uzmanības pierādījumus uztvēra tik rāmi, ka varēja domāt viņa jaunekli gandrīz neredz, taču Djego vajadzēja ļoti maz, lai uzturētu cerību. Viņš sprieda, ka vienaldzība ir meitenes stratēģija, lai apslēptu patiesās jūtas. Kāds bija teicis, ka sievietes tā mēdzot darīt. Bija žēl skatīties uz viņu, nabaga zēnu. Būtu bijis labāk, ļa Huliāna viņu ienīstu; sirds ir kaprīza un var pilnībā mainīt jūtas, taču māsas vienaldzību ir gandrīz neiespējami mainīt.

Isabella Aljende "Zorro. Leģendas sākums"