Vai tu esi laimīgs Latvijā?
Igora Šuvajeva saruna ar vācu filosofu Vilhelmu Šmidu
Igora Šuvajeva
- Jau sešus gadus tu ierodies Latvijā, kāpēc?
- Tā ir mana apmātība. Man patīk šī mazā zeme, cilvēki, ainava. Es esmu zinātkārs cilvēks, alkstu jaunas pieredzes, vienmēr tiecos neaprobežoties tikai ar paša kultūru - ja dzīvo relatīvi noslēgtā kultūrā, kāda ir vācu kultūra, rodas ļoti lielas monotonuma bries mas. Tāpēc, kopš ievingrinājos domāt, ceļoju pa Eiropas rietumiem, jaunekļa gados reiz no saviem nelielajiem ietaupījumiem atlicināju naudu aviobiļetei uz Londonu un kādu pievakari ierados tur, nerezervējis vietu hotelī, un man arī nemaz nebija naudas vietas rezervēšanai. Staigāju pa naksnīgās Londonas ielām, guvu interesantu pieredzi un iepazinos ar interesantiem cilvēkiem. Ceļot Rietumeiropā ir ļoti viegli, bet kā gan es varēju nokļūt Austrumeiropā? Naktī no 9. uz 10. novembri 1989. gadā, kad līdzīgi citiem atrados uz Berlīnes mūra, es nolēmu izmantot jaunās iespējas. 1991. gadā es pirmo reizi ierados Rīgā, uz to mani vedināja senā ass Berlīne - Rīga. Rīga bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
- Vai tu esi laimīgs?
- Ne jau laime mani tik ļoti interesē, tas ir tik nodrāzts jēdziens, ka neko īpašu vairs neizsaka. Es patiešām domāju, ka šim jēdzienam jāļauj atpūsties - jēdzieni galu galā ari ir tikai cilvēki, viņiem tāpat kā mums ir sava dzīve, dažkārt tie ir izsmelti, tad tiem jāliek miers, tie ieraujas sevī un aizmirstībā reģenerējas. Mani vairāk interesē piepildītā dzīve: dzīvot tā, lai nebūtu jānožēlo, dzīve bez nožēlas; pilnīgi izmantot savas iespējas, nenogulēt savu dzivi un pārāk vēlu pamanīt, ka neko no tās neesmu izveidojis. Ja kādu dienu nāksies atskatīties, gribu, lai varu teikt: tā bija bezgalīgi bagāta, skaista dzīve, no visas sirds esmu par to pateicīgs. Jā, dzīvei ir jābūt skaistai. Tas nozīmē, ka dzīvei jābūt apstiprināšanas vērtai, ka no visas sirds var teikt jā savai dzīvei.
- Kādi ir tavi plāni Latvijā?
- Liela daļa no manis iecerētā ir izdarīta. Es vēlējos ceļot, sekojot Herderam, 200 gadu vēlāk iepazīt latviešu kultūru un cilvēkus, spēcināt jaunos cilvēkus, līdzīgi Herderam kopā ar viņiem pārdomāt, ko nozīmē pašiem
noteikt savu dzīvi, strādāt kopā ar draugiem un palīdzēt viņiem izveidot tiltus uz Rietumeiropu. Pats cerēju gūt jaunu pieredzi, ari pieredzi par sevi pašu - un pieredzi tiešām esmu guvis bagātīgu... Tagad, piemēram, es zinu, cik viegli izlutinātais Rietumu ķermenis salūst zem Austrumu grūtās dzīves sloga. Taču tas mani neatturēja turpināt savu darbu. Man bija šāds plāns: kopā ar studentiem vēlējos pārstrādāt filosofijas vēsturi, lai atrastu to, kam ir kāda nozīme dzīves mākslas filosofijā. Es domāju, ka studentiem, atrodoties pilnīgi jaunā situācijā, tas būs ļoti svarīgi, lai labāk tiktu galā ar laika izaicinājumu. Arī pats cerēju pamatīgāk iepazīties ar šo vēsturi, lai, izmantojot šo bāzi, uzrakstītu jaunu dzīves mākslas filosofiju. Rezultāts, var gadīties, būs redzams
jau šogad, kad iznāks manas grāmatas Dzīves mākslas filosofijas latviešu tulkojums. Par tapšanas procesu liecina jau pārtulkotā un izdotā grāmata Dzīves māksla - izaicinājums tagadnei.
- Kā tu dažos vārdos formulēsi dzīves mākslu?
- Pašam veidot savu dzīvi, veikt apzinātu izvēli, kas skar paša dzīvi, un tikt galā ar visu to, ko nevar izveidot tā, kā paši vēlamies. Taču dzīves mākslas filosofijā nav tas pats, kas dzīves māksla, tā ir pārdomas par to, kas ir svarīgs apzinātai un vēlamai dzīvei, izpētot visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas skaistai dzīvei, lai atsevišķais indivīds tad atkal varētu pats tās salikt kopā. Še ietveras arī sabiedriski un politiski elementi.
- Pienākums un atbildība. Kas, tavuprāt, ir atšķirīgs šajos jēdzienos un līdz ar to arī cilvēka izturēšanās veidā?
- Ar pienākumiem pārsvarā izprot heteronomas, citu uzliktas izturēšanās normas. Šādus pienākumus es neatzīstu. Es esmu pilnīgi brīvs cilvēks, taču šo brīvību es varu uzturēt tikai tad, ja nevis pilnīgi patvaļīgi to izdzīvoju, bet gan pats nosaku robežas, izveidoju formu, dzīvoju pašatbildīgi, proti, pildu autonomus pienākumus. Nevienam nav mani jāmudina, es pats sev pieņemu likumu, un tas var nozīmēt, ka es uzņemos ari atbildību par citiem, pirmām kārtām jau par bērniem (man pašam ir
četri bērni), kas paši vēl to nespēj īstenot. Autonomija nozīmē būt atbildīgam, jo pats esi to izvēlējies, un tikai tā pēc. Nav šaubu, ka tā pamatojums ir dzīvot patiesībā, t.i, būt patiesam un atklātam pašam pret sevi, būt skaidrībā par to, ko gan patiesībā dara, kā dzīvo; antīkajā pasaulē to sauca par parrēsiju.
- Vācijas skolās ir mācību priekšmets, ko var dēvēt par dzīves mākslu.
- Tā nu gluži vēl nav, bet kas gan var būt svarīgāk, kā skolā mācīties dzīvot? Tā taču ir Vakarzemes skolas ideja. Ikdienas mācību rutīnā to itin viegli aizmirst, atsevišķie priekšmeti izvirzās priekšplānā, bet kāpēc gan nepadarīt par mācību priekšmetu dzīves vei
došanu un dzīves mākslu? Pārstrukturējot no jauna izglītības sistēmu Austrumvācijā, Branderburgas zemē bija tik daudz drosmes, lai izveidotu šādu jaunu priekšmetu Dzīves veidošana - ētika - reliģiju zināšanas. Šajā priekšmetā centrā ir jautājums par dzīves veidošanu, saistot to ar ētiku, kā ari ar reliģijām. Tā būtu ļoti laba ideja ari Latvijai.
- Arī Latvijā šajā ziņā tiek veikti pirmie soļi. Bet kas varētu būt Latvijai svarīgs?
- Latvija ir ceļā uz Eiropu. Cilvēki vēl īpaši to neizjūt, taču visas svarīgās strukturālās izvēles ir izdarītas, zemes modernizācija ir sākusies, un desmit gados Latvija kļūs par Eiropas savienības locekli. Kultūras aspektā tas nozīmē, ka Latvija kļūs par laika kultūras pārstāvi. Latvijai tas būs pilnīgi kaut kas jauns, jo tā aizvien nedaudz dusējusi Eiropas aiz mirstajā kaktiņā. Taču tā nepazaudēs ari savu telpas kultūru, par to liecina visa zeme. Svarīgi būtu investēt valodās - ne tikai valstiski, bet ari personiski; valodas ir tilti uz citām kultūrām, un Latvijai eksistenciāli ir nepieciešami šie tilti. Lielais nedrošības faktors ir Krievija. Krievijā, to es iemācījos šajā zemē, var notikt itin viss, tā ir austrumu neierobežoto iespēju zeme. Tomēr Latvijai vajadzētu atbrīvoties no baiļpilnās fiksācijas uz Krieviju. letekmēt šo Molohu tik un tā nevar, bet jāprot dzīvot ar dotumiem, ko nevar mainīt. Turklāt tur ir pietiekami daudz cilvēku, kas patiesi meklē izeju no šīs ligas, un ar viņiem vajadzētu sadarboties.
- Vai tu arī pats ko dari šajā ziņā?
- Es labprāt iepazītu Eiropu ari no citas puses, proti, no tās dienvidu robežu puses. Tāpēc es ceru uz viesdocenta vietu Tbilisi, gluži kā šeit Rīgā - jau divus gadus gatavojas tam, ari tur pastāv ārkārtīgi interesanta kultūra. Tādējādi ceru iegūt pēc iespējas pilnīgāku jēdzienu par Eiropu, nevis teorētisku, bet gan praktiski piedzīvotu jēdzienu, kas sevī ietver īstus cilvēkus, viņu raksturus un problēmas. Varbūt es pat iegūšu Eiropas ideju, bet īpaši es to nemeklēju, jo pilnīgi apzinos, ka Eiropa ir nevis pasaule, bet gan Āzijas kontinenta neliela pussala - raugoties uz planētu kopumā, to varētu pat ne pamanīt. Un galu galā - patlaban runa ir par dzīvi pasaules sabiedrībā, par šādas sabiedrības dibināšanu. Tas ir daudzu atsevišķo indivīdu uzdevums, ja negrasās to atstāt valdību ziņā.
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?l...le:DIVL301
Igora Šuvajeva saruna ar vācu filosofu Vilhelmu Šmidu
Igora Šuvajeva
- Jau sešus gadus tu ierodies Latvijā, kāpēc?
- Tā ir mana apmātība. Man patīk šī mazā zeme, cilvēki, ainava. Es esmu zinātkārs cilvēks, alkstu jaunas pieredzes, vienmēr tiecos neaprobežoties tikai ar paša kultūru - ja dzīvo relatīvi noslēgtā kultūrā, kāda ir vācu kultūra, rodas ļoti lielas monotonuma bries mas. Tāpēc, kopš ievingrinājos domāt, ceļoju pa Eiropas rietumiem, jaunekļa gados reiz no saviem nelielajiem ietaupījumiem atlicināju naudu aviobiļetei uz Londonu un kādu pievakari ierados tur, nerezervējis vietu hotelī, un man arī nemaz nebija naudas vietas rezervēšanai. Staigāju pa naksnīgās Londonas ielām, guvu interesantu pieredzi un iepazinos ar interesantiem cilvēkiem. Ceļot Rietumeiropā ir ļoti viegli, bet kā gan es varēju nokļūt Austrumeiropā? Naktī no 9. uz 10. novembri 1989. gadā, kad līdzīgi citiem atrados uz Berlīnes mūra, es nolēmu izmantot jaunās iespējas. 1991. gadā es pirmo reizi ierados Rīgā, uz to mani vedināja senā ass Berlīne - Rīga. Rīga bija mīlestība no pirmā acu skatiena.
- Vai tu esi laimīgs?
- Ne jau laime mani tik ļoti interesē, tas ir tik nodrāzts jēdziens, ka neko īpašu vairs neizsaka. Es patiešām domāju, ka šim jēdzienam jāļauj atpūsties - jēdzieni galu galā ari ir tikai cilvēki, viņiem tāpat kā mums ir sava dzīve, dažkārt tie ir izsmelti, tad tiem jāliek miers, tie ieraujas sevī un aizmirstībā reģenerējas. Mani vairāk interesē piepildītā dzīve: dzīvot tā, lai nebūtu jānožēlo, dzīve bez nožēlas; pilnīgi izmantot savas iespējas, nenogulēt savu dzivi un pārāk vēlu pamanīt, ka neko no tās neesmu izveidojis. Ja kādu dienu nāksies atskatīties, gribu, lai varu teikt: tā bija bezgalīgi bagāta, skaista dzīve, no visas sirds esmu par to pateicīgs. Jā, dzīvei ir jābūt skaistai. Tas nozīmē, ka dzīvei jābūt apstiprināšanas vērtai, ka no visas sirds var teikt jā savai dzīvei.
- Kādi ir tavi plāni Latvijā?
- Liela daļa no manis iecerētā ir izdarīta. Es vēlējos ceļot, sekojot Herderam, 200 gadu vēlāk iepazīt latviešu kultūru un cilvēkus, spēcināt jaunos cilvēkus, līdzīgi Herderam kopā ar viņiem pārdomāt, ko nozīmē pašiem
noteikt savu dzīvi, strādāt kopā ar draugiem un palīdzēt viņiem izveidot tiltus uz Rietumeiropu. Pats cerēju gūt jaunu pieredzi, ari pieredzi par sevi pašu - un pieredzi tiešām esmu guvis bagātīgu... Tagad, piemēram, es zinu, cik viegli izlutinātais Rietumu ķermenis salūst zem Austrumu grūtās dzīves sloga. Taču tas mani neatturēja turpināt savu darbu. Man bija šāds plāns: kopā ar studentiem vēlējos pārstrādāt filosofijas vēsturi, lai atrastu to, kam ir kāda nozīme dzīves mākslas filosofijā. Es domāju, ka studentiem, atrodoties pilnīgi jaunā situācijā, tas būs ļoti svarīgi, lai labāk tiktu galā ar laika izaicinājumu. Arī pats cerēju pamatīgāk iepazīties ar šo vēsturi, lai, izmantojot šo bāzi, uzrakstītu jaunu dzīves mākslas filosofiju. Rezultāts, var gadīties, būs redzams
jau šogad, kad iznāks manas grāmatas Dzīves mākslas filosofijas latviešu tulkojums. Par tapšanas procesu liecina jau pārtulkotā un izdotā grāmata Dzīves māksla - izaicinājums tagadnei.
- Kā tu dažos vārdos formulēsi dzīves mākslu?
- Pašam veidot savu dzīvi, veikt apzinātu izvēli, kas skar paša dzīvi, un tikt galā ar visu to, ko nevar izveidot tā, kā paši vēlamies. Taču dzīves mākslas filosofijā nav tas pats, kas dzīves māksla, tā ir pārdomas par to, kas ir svarīgs apzinātai un vēlamai dzīvei, izpētot visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas skaistai dzīvei, lai atsevišķais indivīds tad atkal varētu pats tās salikt kopā. Še ietveras arī sabiedriski un politiski elementi.
- Pienākums un atbildība. Kas, tavuprāt, ir atšķirīgs šajos jēdzienos un līdz ar to arī cilvēka izturēšanās veidā?
- Ar pienākumiem pārsvarā izprot heteronomas, citu uzliktas izturēšanās normas. Šādus pienākumus es neatzīstu. Es esmu pilnīgi brīvs cilvēks, taču šo brīvību es varu uzturēt tikai tad, ja nevis pilnīgi patvaļīgi to izdzīvoju, bet gan pats nosaku robežas, izveidoju formu, dzīvoju pašatbildīgi, proti, pildu autonomus pienākumus. Nevienam nav mani jāmudina, es pats sev pieņemu likumu, un tas var nozīmēt, ka es uzņemos ari atbildību par citiem, pirmām kārtām jau par bērniem (man pašam ir
četri bērni), kas paši vēl to nespēj īstenot. Autonomija nozīmē būt atbildīgam, jo pats esi to izvēlējies, un tikai tā pēc. Nav šaubu, ka tā pamatojums ir dzīvot patiesībā, t.i, būt patiesam un atklātam pašam pret sevi, būt skaidrībā par to, ko gan patiesībā dara, kā dzīvo; antīkajā pasaulē to sauca par parrēsiju.
- Vācijas skolās ir mācību priekšmets, ko var dēvēt par dzīves mākslu.
- Tā nu gluži vēl nav, bet kas gan var būt svarīgāk, kā skolā mācīties dzīvot? Tā taču ir Vakarzemes skolas ideja. Ikdienas mācību rutīnā to itin viegli aizmirst, atsevišķie priekšmeti izvirzās priekšplānā, bet kāpēc gan nepadarīt par mācību priekšmetu dzīves vei
došanu un dzīves mākslu? Pārstrukturējot no jauna izglītības sistēmu Austrumvācijā, Branderburgas zemē bija tik daudz drosmes, lai izveidotu šādu jaunu priekšmetu Dzīves veidošana - ētika - reliģiju zināšanas. Šajā priekšmetā centrā ir jautājums par dzīves veidošanu, saistot to ar ētiku, kā ari ar reliģijām. Tā būtu ļoti laba ideja ari Latvijai.
- Arī Latvijā šajā ziņā tiek veikti pirmie soļi. Bet kas varētu būt Latvijai svarīgs?
- Latvija ir ceļā uz Eiropu. Cilvēki vēl īpaši to neizjūt, taču visas svarīgās strukturālās izvēles ir izdarītas, zemes modernizācija ir sākusies, un desmit gados Latvija kļūs par Eiropas savienības locekli. Kultūras aspektā tas nozīmē, ka Latvija kļūs par laika kultūras pārstāvi. Latvijai tas būs pilnīgi kaut kas jauns, jo tā aizvien nedaudz dusējusi Eiropas aiz mirstajā kaktiņā. Taču tā nepazaudēs ari savu telpas kultūru, par to liecina visa zeme. Svarīgi būtu investēt valodās - ne tikai valstiski, bet ari personiski; valodas ir tilti uz citām kultūrām, un Latvijai eksistenciāli ir nepieciešami šie tilti. Lielais nedrošības faktors ir Krievija. Krievijā, to es iemācījos šajā zemē, var notikt itin viss, tā ir austrumu neierobežoto iespēju zeme. Tomēr Latvijai vajadzētu atbrīvoties no baiļpilnās fiksācijas uz Krieviju. letekmēt šo Molohu tik un tā nevar, bet jāprot dzīvot ar dotumiem, ko nevar mainīt. Turklāt tur ir pietiekami daudz cilvēku, kas patiesi meklē izeju no šīs ligas, un ar viņiem vajadzētu sadarboties.
- Vai tu arī pats ko dari šajā ziņā?
- Es labprāt iepazītu Eiropu ari no citas puses, proti, no tās dienvidu robežu puses. Tāpēc es ceru uz viesdocenta vietu Tbilisi, gluži kā šeit Rīgā - jau divus gadus gatavojas tam, ari tur pastāv ārkārtīgi interesanta kultūra. Tādējādi ceru iegūt pēc iespējas pilnīgāku jēdzienu par Eiropu, nevis teorētisku, bet gan praktiski piedzīvotu jēdzienu, kas sevī ietver īstus cilvēkus, viņu raksturus un problēmas. Varbūt es pat iegūšu Eiropas ideju, bet īpaši es to nemeklēju, jo pilnīgi apzinos, ka Eiropa ir nevis pasaule, bet gan Āzijas kontinenta neliela pussala - raugoties uz planētu kopumā, to varētu pat ne pamanīt. Un galu galā - patlaban runa ir par dzīvi pasaules sabiedrībā, par šādas sabiedrības dibināšanu. Tas ir daudzu atsevišķo indivīdu uzdevums, ja negrasās to atstāt valdību ziņā.
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?l...le:DIVL301
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Un kā mēs ar Spārkas noskaidrojām, tad tu atbrīvo arī valodu no gramatikas likumiem, kā to darīja Avangardisti