2024-09-02 3:24
2.pasaules kara sākums. 1939 gads.
Polijas kampaņas sākums
Jau pirms 1939. gada izstrādātā vācu militārā operācija "Fall Weiss" paredzēja uzbrukumu Polijai 3 virzienos — Polijas austrumu robežai, kā arī no Slovākijas un Austrumprūsijas puses. Vācu propaganda 1. septembra uzbrukumu Polijai nodēvēja par atbildi uz 31. augustā notikušo uzbrukumu pierobežā esošajai Gleivicas radiostacijai (t.s. Gleivicas incidentu), kurā viņi vainoja poļus. Faktiski to bija sarīkojis Sicherheitsdienst vadītājs Reinhards Heidrihs.
Vācijas uzbrukums Polijai sākās agrā 1. septembra rītā 4.40 ar uzlidojumu un Veluņas (poļu: Wieluń) pilsētas bombardēšanu. Šajā nežēlīgajā uzbrukumā tika sagrauti 75% pilsētas ēku un ap 1200 cilvēku zaudēja dzīvību, lielākā daļa no viņiem bija civiliedzīvotāji. Pulksten 5.00 no rīta pirmās vācu armijas daļas šķērsoja Vācijas-Polijas robežu. Viena no pirmajām nopietnajām cīņām notika pie Mokras pilsētas 8.00 no rīta. Poļu ieņemtās aizsardzības pozīcijas un teritorijas pārzināšana ļāva veiksmīgi pretoties Vācijas forsētajam, bet neelastīgajam uzbrukumam. Lai arī vāciešu tehniskais pārspēks bija milzīgs, poļiem izdevās radīt vāciešiem ievērojamus zaudējumus. Kaujās pie Mokras vācieši bija zaudējuši 800 karavīru (kopā ar ievainotajiem) un 50 tankus, kamēr poļu zaudējumi bija ap 700 karavīru, kā arī 300 zirgu, kas tika izmantoti kavalērijas vienībās.
Jau no pirmās kara dienas sauszemes cīņas tika pavadītas arī ar apšaudi no gaisa, ko veica vācu Luftwaffe. Uzbrukumu sāka arī Vācijas sabiedrotās Slovākijas armija, iebrūkot Polijas dienviddaļā un turpinot uzbrukumu Ziemeļu virzienā. Lietuvas valdība atteicās piedalīties ofensīvā pret Poliju.
Padomju Savienības dalība.
17. septembrī Polijā iebruka arī Sarkanā armija ar 466 516 karavīriem, 3739 tankiem, 380 bruņumašīnām un apmēram 2000 lidmašīnām. Galvenās kaujas pret iebrucējiem notika pie Viļņas (18.—19. septembrī), Ļvivas (19.—22. septembrī), Grodņas (20.—22. septembrī) un Vitičnas (Wytyczno) netālu no Ļubļinas 1. oktobrī. Pēdējā Polijas armijas vienība kapitulēja 1939. gada 6. oktobrī. Pēc aktīvās karadarbības pārtraukšanas Vācijas armija atkāpās uz rietumiem līdz koriģētajai Vācijas-PSRS demarkācijas līnijai.
Sarkanās armijas zaudējumi nav oficiāli publicēti. Pēc krievu vēsturnieka G. Krivošejeva aplēsēm bija 1475 kritušie (Baltkrievijas frontē 503, Ukrainas frontē 972) un 2383 ievainotie (Baltkrievijas frontē 642, Ukrainas frontē 1741),[1] bet pēc Igora Buņiča aplēsēm 5327 kritušie, ievainotie un bezvēsts pazudušie. Turpretī angļu vēsturnieks Dž. Senfords raksta par apmēram 3000 kritušajiem un 10 000 ievainotajiem PSRS pusē un 3000–7000 kritušajiem un līdz 20 000 ievainotajiem Polijas pusē.[2] PSRS kampaņas laikā zaudēja ap 150 tanku.
(wikipedia.org)
Ļoti amizants fakts ir ka poļi nonāca arī svaigi okupēto "baltiešu" pretestības spēkiem domātājās nometnēs, jo tāda faktiski nebija.
Polijas kampaņas sākums
Jau pirms 1939. gada izstrādātā vācu militārā operācija "Fall Weiss" paredzēja uzbrukumu Polijai 3 virzienos — Polijas austrumu robežai, kā arī no Slovākijas un Austrumprūsijas puses. Vācu propaganda 1. septembra uzbrukumu Polijai nodēvēja par atbildi uz 31. augustā notikušo uzbrukumu pierobežā esošajai Gleivicas radiostacijai (t.s. Gleivicas incidentu), kurā viņi vainoja poļus. Faktiski to bija sarīkojis Sicherheitsdienst vadītājs Reinhards Heidrihs.
Vācijas uzbrukums Polijai sākās agrā 1. septembra rītā 4.40 ar uzlidojumu un Veluņas (poļu: Wieluń) pilsētas bombardēšanu. Šajā nežēlīgajā uzbrukumā tika sagrauti 75% pilsētas ēku un ap 1200 cilvēku zaudēja dzīvību, lielākā daļa no viņiem bija civiliedzīvotāji. Pulksten 5.00 no rīta pirmās vācu armijas daļas šķērsoja Vācijas-Polijas robežu. Viena no pirmajām nopietnajām cīņām notika pie Mokras pilsētas 8.00 no rīta. Poļu ieņemtās aizsardzības pozīcijas un teritorijas pārzināšana ļāva veiksmīgi pretoties Vācijas forsētajam, bet neelastīgajam uzbrukumam. Lai arī vāciešu tehniskais pārspēks bija milzīgs, poļiem izdevās radīt vāciešiem ievērojamus zaudējumus. Kaujās pie Mokras vācieši bija zaudējuši 800 karavīru (kopā ar ievainotajiem) un 50 tankus, kamēr poļu zaudējumi bija ap 700 karavīru, kā arī 300 zirgu, kas tika izmantoti kavalērijas vienībās.
Jau no pirmās kara dienas sauszemes cīņas tika pavadītas arī ar apšaudi no gaisa, ko veica vācu Luftwaffe. Uzbrukumu sāka arī Vācijas sabiedrotās Slovākijas armija, iebrūkot Polijas dienviddaļā un turpinot uzbrukumu Ziemeļu virzienā. Lietuvas valdība atteicās piedalīties ofensīvā pret Poliju.
Padomju Savienības dalība.
17. septembrī Polijā iebruka arī Sarkanā armija ar 466 516 karavīriem, 3739 tankiem, 380 bruņumašīnām un apmēram 2000 lidmašīnām. Galvenās kaujas pret iebrucējiem notika pie Viļņas (18.—19. septembrī), Ļvivas (19.—22. septembrī), Grodņas (20.—22. septembrī) un Vitičnas (Wytyczno) netālu no Ļubļinas 1. oktobrī. Pēdējā Polijas armijas vienība kapitulēja 1939. gada 6. oktobrī. Pēc aktīvās karadarbības pārtraukšanas Vācijas armija atkāpās uz rietumiem līdz koriģētajai Vācijas-PSRS demarkācijas līnijai.
Sarkanās armijas zaudējumi nav oficiāli publicēti. Pēc krievu vēsturnieka G. Krivošejeva aplēsēm bija 1475 kritušie (Baltkrievijas frontē 503, Ukrainas frontē 972) un 2383 ievainotie (Baltkrievijas frontē 642, Ukrainas frontē 1741),[1] bet pēc Igora Buņiča aplēsēm 5327 kritušie, ievainotie un bezvēsts pazudušie. Turpretī angļu vēsturnieks Dž. Senfords raksta par apmēram 3000 kritušajiem un 10 000 ievainotajiem PSRS pusē un 3000–7000 kritušajiem un līdz 20 000 ievainotajiem Polijas pusē.[2] PSRS kampaņas laikā zaudēja ap 150 tanku.
(wikipedia.org)
Ļoti amizants fakts ir ka poļi nonāca arī svaigi okupēto "baltiešu" pretestības spēkiem domātājās nometnēs, jo tāda faktiski nebija.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs