Citāti ...

[LvSnor]

Mums nāca pretim slaiks vīrietis, vēl diezgan jauns, bet loti kalsnējs ar gluži dzeltenu sejas krāsu un lielām, melnām acīm, kuras mirdzēja nedabiskā spožumā.
Viņš mums uzsmaidīja ļoti laipni, bet viņa smaids bij nezin kādēļ tik sērīgs, tik sāpīgs.
Es aizmirsu visas bailes, jo man sametās viņa žēl, tik žēl. Es manīju, ka nosarku un acīs man saskrēja asaras.
„Nebaidies, bērns," viņš mani aicināja un uzsēdināja sev uz ceļiem.
„Tev ies labi, tu mācīsies grāmatās un izaugsi par lielu, gudru meitu."
Viņš glāstīja man galvu, un nu tikai īsti es nevarēju valdīt asaras.
..Vai tu gribi atpakaļ uz mājām?" viņš jautāja.
„Nē, palikšu pie Jums." Varbūt skolotājs nojauta, ka bērna dvēsele instinktīvi izmana viņa traģiku, viņš it kā nobāla un nolaida mani lēni no ceļiem. Pārāk redzami jau ari nāve viņam bij savu zīmogu uz pieres uzspieduse. Skolotājs Zeltiņš, tā viņu sauca, bij slims ar diloni pēdējā stadijā un līdz ar šās pašas vasaras beigām aizgāja kapā, kaut gan pēc gadiem vēl atradās dzīves ziedonī. Viņš piederēja pie tās virknes tipisko mūsu tautas jaunekļu, kuri ar trūkumu kaudamies un ar pārpūliņu patērē visus savus jaunības spēkus, lai sasniegtu karsti kāroto mērķi, kļūt pie izglītības un gara gaismas, un nu, kur gaismas durvis atvērās, kur tie varētu iet iekšā un saņemt savu pūliņu augļus, lai tos tāļāk dotu citiem, tur tiem bij jāsabrūk uz sliekšņa.
Tā nebija individuāla traģika, tā bija visas mūsu jaunās tautas traģika. Un daudz bij viņai tādu nosalušu, pirmo cīruļu. Lai novērstu uzmanību uz citu pusi, skolotājs piecēlās, paņēma mani aiz rokas un pieveda mani pie sienas, kur plauktos atradās viņa diezgan plašā bibliotēka.
"..Redzi," viņš man teica, "tur tās biezās grāmatas, arī tev tādas savā mūžā būs jāizlasa un varbūt vēl vairāk."

Aspazija "Zelta mākoņi"

[LvSnor]

Es nemaz nezināju, ko viņām visām atbildēt; sevišķi es kaunējos, ka neprotu vāciski, jo es nodomāju, ka viņas visas ir lielas vācietes, kaut gan vēlāk izrādījās, ka viņas pašas nemaz neprot vāciski.

Aspazija "Zelta mākoņi"

[LvSnor]

Es sāku tagad sapņot par gluži citādu tinti tā bija sarkanā tinte!
Protams, tā nebija priekš daiļrakstīšanas, bet kalpoja citādiem nolūkiem: Skolotājs ar šo tinti pastrīpoja skolniekiem burtnīcās kļūdas, lai raksts būtu rakstīts diezin cik daiļā rokrakstā.
Tā tad bija vēl kāda augstāka vara par daiļumu - taisnība! Barga taisnība.
Jo kļūdas bij rupjākas, jo resnāk tās skolotājs pastrīpoja un jo vairāk tas pats iedegās dusmās.

Aspazija "Zelta mākoņi"

[LvSnor]

Pēc ierašanās nometnē mums priekšā nolasīja tekstu: Cerams, ka jūs saprotat, kur atrodaties. Jūs darīsiet to, ko mēs teiksim. No šīs dienas jūs esat ieslodzītie, un kā ar tādiem ar jums arī apiesies. Bez konvoja nevienam nav tiesības atiet no barakas tālāk par 50 metriem. Apsardze šaus bez brīdinājuma. Katrs, pat mazākais pārkāpums, tiks sodīts. Censties bēgt ir veltīgi, katrs tiks noķerts un bez žēlastības nošauts. Visu maizes devu nedrīkst apēst no rīta, jo tad vakarā nāksies iet gulēt ar tukšu vēderu. Tiem, kas labi uzvedīsies un cītīgi strādās, ne par ko nav jābaidās. Atcerieties to!

"Ieslodzītā Nr.105555 dienasgrāmata" (ieslodzītais atradās "Paplašinātais policijas cietums un darba audzināšanas nometne" Salaspils)
Dokumentāla filma  "Nr. 105555."
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/33...tala-filma

[LvSnor]

Atceros, ka Līziņa vienmēr runāja, cik daudz precinieku viņa atraidījusi, un nupat, pagājušo svētdien, baznīcā, kāds ieskatījies viņā un ar vari spiedis simtu rubļu ņemt, kā rokas naudu, lai tik vien pie viņa ejot, bet šī gan neesot ņēmusi.
„Ak, tu dieviņ," es nodomāju, „kas par laimi! Simts rubļu, cik tur nevarētu sapirkt bonbongu un bildīšu! Vispār, tā man likās tik liela summa, kā šimbrīžam miljoni.

Aspazija "Zelta mākoņi"

[LvSnor]

—  Ko jūs sakāt, — iesaucās Dantons, — jūs tak neiedomāsities, mīļais doktor, ka šī brīnišķīgā mašīna iznīcinās cilvēku tikpat viegli un bez sāpēm, kā šarlatāns velk zobus?
—   Jā gan, Dantona kungs, — atbildēja doktors, arvien vairāk iesildams, — bez sāpēm. Es acumirklī iznīcinu cilvēku, tāpat kā elektrība, kā zibens. Es viņu sodu tā, kā soda Dievs, kas ir augstākā taisnība un augstākā žēlastība.
—   Un kā tas notiek? — jautāja Marats. — Pastāstiet, es jūs lūdzu, — ja tas varbūt nav noslēpums! Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti tas mani interesē.
—  Ahā! — priecīgs iesaucās Giljotēns, beidzot atradis pacietīgu klausītāju. — Mana mašīna ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu platformu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs platformas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!
—   Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.
—  Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!
—  Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?
—   Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?
—  Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.
—  Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.
—   Labi, pieņemsim, ka dzīvības mītne ir sirdī, bet dzīvības apziņa — kur tā būtu meklējama? Taču smadzenēs… Tātad! Atšķirat galvu no ķermeņa, tad miesa būs mirusi, tas ir iespējams, tad miesa varbūt vairs necietīs, arī tas ir iespējams, bet galva, doktora kungs, galva?
—   Nu, galva?
—  Galva turpinās dzīvot un domāt, kamēr vēl asins pilīte ierosina smadzenes, un kamēr smadzenēm visas asinis tiek atrautas, tas ilgst vismaz astoņas līdz desmit sekundes…
—  Ak, astoņas vai desmit sekundes, — domāja Kamills, — tas taču ātri paiet.
—  Ātri paiet? — iesaucās Marats, strauji pieceldamies. — Jaunais cilvēk, vai jūs maz esat filozofs, ka mērojat sāpes pēc viņu ilguma un ne spēka, spriežat pēc cēloņiem un ne pēc sekām? Padomājiet tikai, kad nepanesamas sāpes ilgst vienu sekundi, tad tas velkas jau veselu mūžību, un ja tad šīs, jau pašas par sevi neciešamas sāpes, vēl dod apziņu, ka tās ir arī viņa dzīves beigas, un ja viņš, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, lai tikai savu dzīvību pagarinātu, labprāt arī paciestu sāpju pailgumu, — vai jūs nedomājat, ka tās ir visbriesmīgākās mocības?
—  Tas jau ir tieši tas, kur musu domas nesakrīt, — sacīja Giljotēns, — šīs sāpes es noliedzu.

A.Dimā "Marata dēls"

[LvSnor]

20. gs. 30. gados, kad Ķīnas politiskajā apvārsnī skaidri iezīmējās divi pretēji spēki - Guomiņdana partija un Komunistiskā partija -, pirmā pacēla Konfūciju savā vairogā, kamēr otra viņā saskatīja atpalikušas sabiedrības simbolu. Šo kritisko attieksmi pret seno filozofu Ķīnas komunisti turpināja arī pēc jaunās valsts proklamēšanas 1949. gadā. "Kultūras revolūcijas " laikā (1966 - 1976) Konfūcijs līdzās Ķīnas literatūrai tika uztverts kā ienaidnieks, kas traucē valsts virzību uz priekšu. 1973. gadā šī nostāja izpaudās groteskā formā, visā zemē sākoties politiskai kampaņai, kuras gaitā bija "jāatmasko" divi tālaika galvenie kaitnieki - nesenais aizsardzības ministrs Lins Biao un ... Konfūcijs. Iestājoties jauniem laikiem, mainījās arī attieksme pret domātāju. Kurss uz reformām un atvērtību ārējai pasaulei lika no jauna skatpunkta pa lūkoties uz Konfūcija mācību, kas tagad tiek uztverta kā Ķīnas tautas gudrības un vienotības avots. " Apkopotas runas" atkal ir "pieprasītas": izdevniecības tās izdod milzīgos metienos, tekstu skaidro televīzijas raidījumos. Cik daudz šajā caur neskaitāmām rokām izgājušajā grāmatā saglabājies no paša Konfūcija? Kaut arī atbilde uz šo jautājumu nav viennozīmīga, grāmatai nenoliedzami piemīt autentiskuma pievilcība. Arhaiski valodas elementi, nekur citur neminēti sīki fakti no domātāja un viņa skolnieku dzīves, izvērstas, loģiski izklāstītas doktrīnas trūkums norāda, ka šī grāmata varētu būt tapusi "uz karstām pēdām".

No grāmatas "Apkopotas runas" Konfūcijs - Jeļenas Staburovas ievada "Par Konfūciju un grāmatu "Apkopotas runas""

[LvSnor]

Atskanēja klusa, samta balss:
—    Miers ar tevi, mans dēls. Vai tu nevēlies man ko teikt?
Nē, Adrians nezināja, ko viņš tam vēlētos teikt. Galvu pieliecis, viņš skatījās kā brīnumā. Tas atsāka par jaunu:
—    Es zinu, ka cietumniekam daudz sakrājas uz sirds. Šie mūri ir par grūtumu cilvēciskai miesai, bet daudzkārt par svētību un pestīšanu dvēselei. Te ir laika pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un atzīties savos asins noziegumos.
— Vai tu varbūt nevēlies man ko jautāt?
Jautājums Adrianam pašam jau rosījās uz mēles.
—    Vai jūs neesat apmeklējuši manu māti? Vai jūs pazīstat manu māti? Jums vajadzēja viņu pazīt, viņa ir tik dievbijīga. Viņa dzīvo pagrabiņā pie svētā Jāzepa baznīcas, taisni zem skārdnieka veikala.
—    Kas ir mātes un māsas, tēvi un brāļi pret to vienīgo lielo, kas lemj par mūsu dzīvību un nāvi. Kas ir visa šīs pasaules dzīve pret to nezināmo, kas mūs sagaida viņējā. Domā par to un vienīgi par to, mans dēls.
Adrianam rokas atkal bij dūrēs.
—    Es negribu domāt par to! Es gribu dzīvot. Sakiet, lai laiž mani laukā. Te man jānosmok.
Ciemiņš skumīgi grozīja galvu.
—    Mēs savu dzīvību paši neesam radījuši, un nāve neatkarājas no mums pašiem. Tikai par savu dvēseli mums pašiem jāatbild. Desmit dzīvības nav tik daudz vērts un desmit nāves nav nekas pret to, kad dvēsele aiziet neatgriezta un neatpestīta. Tāpēc izsūdzi man savus grēkus un nožēlo tos, varbūt es tev varēšu rādīt cerību uz izglābšanos.
Adrians bij pavirzījies gluži tuvu un pielieca muti glābējam pie pašas auss.
—    Jūs palīdzēsiet man izbēgt?
Tas atvirzījās aizskarts un mazliet sašutis. Dusmas pazibēja viņa lēnprātīgajās acīs.
—    Savai sodībai neviens nevar izbēgt, tu apcietinātais grēciniek. Tev prāts tikai pie pasaulīgām domām. Pie šīs zemes pīšļiem, kas ir tava laicīgā dzīve, un putekļiem, kas esi tu pats. Simts gadi še ir tikai mirklis viņsaules mūžībā …
Tagad Adrians bij skaidrībā par šo vīru un viņa nolūkiem. Šis bij vēl ļaunāks par to spiegu, kas viņu ar viltu gribēja ievilināt tīklā. Šitais izlikās tā, it kā viņš jau būtu tur iekšā — bez izredzēm, bez cerības vēl sauli skatīt un izplest rokas brīvā klajā. Māti un māsu — visu tas viņam gribēja noliegt … Kā satracināts zvērs viņš sliecās tam pretī.
— Klusu, tu nolādētais!
Tas atsprāga, kā ar veseri pa pieri dabūjis. Tad atskatījās izbolītām acīm. Viss maigums no tām izzudis, izbailes un niknums tur rēgojās.
—  Tu … man to?…
Cietumnieks neatlaidīgi mācās virsū.
— Es tevi nožņaugšu, tu maitu krauklis!
Bet satvarstīja tikai tukšu gaisu un nagiem nogrābstījās gar dzelzi apkaltām durvīm. Atslēga ilgi skanēja tukšā gaitenī.
Kad pēc pusstundas ieradās divi milzeni atlocītām piedurknēm, kā kustoņi spalvām noauguši, un slēdzējs ar roku dzelžiem, Adrians gulēja, sienmali izstiepies. Acis viņam bij vaļā, bet tās nezin kur skatījās. No smagā kājas spēriena viņš neievaidējās, pakustējās tikai tik daudz, kā no tā pakustētos koka klucis. Tie bridi novēroja viņu, saskatījās, paraustīja plecus un aizgāja. Trīs dienas Adrians tā nogulēja. Maizes gabals viņam līdzās bij sakaltis brūns kā sarecējušu asiņu pika. Putras traukam pārvilkusies bieza pelējuma plēve, pār kuru ložņāja tārpi.

A.Upīts "Kaila dzīvība" (1926)

[LvSnor]

— Mana dzīve ir purvs un tukšums, — es atteicu, pirmo reizi šajā sarunā to, ko domāju. — Bet taisni tāpēc un pēc psiholoģiskas pretmeta tieksmes es meklēšu tajā arī tos gaišākos brīžus. Lai man būtu savs krājums, savs pagātnes mantojums, ar ko uzņemt to jauno dzīvi, ko katrā ziņā iesākšu, no šejienes izgājis. Esiet droši, ka manā stāstā būs daudz jautru vietu — ja māsa Ģertrūde grib, viņa var mani kontrolēt. Vai tas nepajautrinās mani pašu? Un vai tas galu galā neatvieglos arī jūsu darbu?
A.Upīts "Smaidoša lapa"

[LvSnor]

Bet toties vienmēr smaidīja ar visu savu krunkaino seju, nekad es viņu nesastapu bez šī bezgala labsirdīgā latviskā smaida, kas viņas seju padarīja saulainu sarunā tiklab ar cilvēkiem, kā pašas kopjamiem lopiem. Tikai vienu reizi tas apdzisa, — kad es iejautājos, cik lai maksāju par manas veļas izmazgāšanu.
— Dēliņ, ko tu izsmej mani, — viņa atteica, dziļi apvainota.
Ziepju gabalu pēc katras mazgāšanas nolika manā istabā,— lai es neiedomātos, ka viņa to izlieto arī savām vajadzībām. Mana nodriskātā veļa bij tīri salāpīta, lai arī dažs ielāps parupja pašausta linu audekla. Man aiz šās gādības dažreiz tika gluži skumji: tā man atgādināja mana paša māti.

A.Upīts "Smaidošā lapa"