3:10
Latvijā trūkst stingra idejiska mugurkaula. Saruna ar filozofi Maiju Kūli
REplay.lv Brīvības bulvāris Vakar, 19:15
Sarunas
Autori: LSM.lv Dzīvesstila redakcija, Gints Grūbe (producents, raidījuma "Brīvības bulvāris" vadītājs)
Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Eiropas Savienība, dzīvojot līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli, tomēr dažādība nerada kopību, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" pauda filozofe Maija Kūle. Viņa arī norādīja, ka Latvijā nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu par brīvo tirgu. Taču arī tas jau vairs nav modē, jo kara tuvumā valstij tirgu tomēr vajag regulēt.
Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā – par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuva par profesori un sāka lasīt vairākus akadēmiskos kursus – 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofiju, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofiju. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes Universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas Universitātē un Humbolta universitātē Berlīnē.
Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore.
Gints Grūbe: Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds "ideoloģija" mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.
Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā tas īstenībā tā nav. Ideoloģija ir ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jārēķinās ar visu krieviskuma padomju nastu. Tāpēc ir tāda neformāla vienošanās teikt – ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī gan es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, arī izgāšanas laikiem… – atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza – tomēr otrajā punktā bija vērtības. Kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums, cilvēktiesības un demokrātija ir šīs pamatvērtības.
Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij nav pieredzes atrasties karā. Mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā ka mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs kā demokrātiska valsts esam hibrīdkarā, kuru mēs jau diezgan leģitīmi uzskatām mūsdienās par karu. Te zināma problēma iestājas.
Tur jums taisnība. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā – es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija – ir tāda kā mazliet ķīseliska, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Zināt, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli… Kurš pret? – mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās – cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas… Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad gan mēs to apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstij vairāk, it īpaši kara tuvumā, vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat [slovēņu filozofa] Žižeka grāmata, kas tikko iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: "Kas tad tas? Anarhisms, mīļie, sāk rasties. Bet kur normas? Kur regulācija?" Valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kuras varētu turēties.
Kas ir tā pašaizsardzības paplašinātā izpratne? Kāds tai sakars ar valsts ideju?
Pirms trīs, četriem gadiem, pirms kara man bija izdevība piedalīties tādā slēgtajā Bīriņu seminārā, kurā sēž arī prezidents un ministri, un militāristi. Vienreiz es tur sarunāju dieva zīmes, bet man liekas, ka viņiem patika. Arī par aizsardzību. Es teicu tā: "Mīļie, par aizsardzību man ir tāda sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc, ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Bet mana sajūta ir tāda, ka, ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, 30% no sabiedrības dosies pretī kaujā. Mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60–70 gados, un viņi ies ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki. Starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus tas aizrauj, jo viņi to ir redzējuši datorspēlēs, un viņiem tas viss arī ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam ir baigi maza, bet nu – kāda ir, tāda ir. Tie ies. Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties. Šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kas nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, jo to varēja sajust, ka izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas hesitancy, kā to angliski sauc: es nepieņemu lēmumu, es eju stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Cilvēki mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās. Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Jā, un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija. Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.
Bet, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks…
Man saka – viņi neaizbrauks, lidostas būs slēgtas. (smejas)
...vai izvairīsies. Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.
Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.
Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.
Jā, viņš tikai tādā ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu "valstsgriba". Atcerieties? Nu, viņam negāja, viņu apsmēja…
Tā laikam vairāk bija valodniecības problemātika nekā…
Es nezinu, bet ideja jau ir pareiza. Tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev to vajag vispār? Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas… Lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptvēra 14 tūkstošus respondentu no, neatceros, 50–100 valstīm, nu ļoti lielu aizbraukušo daļu, viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir tas, ka šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan nu arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.
Tad viņiem piemīt brīvība aizbraukt.
Jā, mums ir tāds pirmais iespaids – varbūt pēc lielās algas aizdzinās? Nē, aizdzinās pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – to viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.
"Kopš 1990. gada Latvijas valstī nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība jautājumiem par valsts ideju, ideoloģiju, valsts vērtībām, sabiedrības plurālistisko vērtību efektīvu saskaņošanu un vērtību sistēmas veidošanu, veltot tam speciālas pūles un rīcībpolitiku. Kaut valsts kultūrpolitikas, izglītības politikas un integrācijas politikas dokumentos mēdz uzrādīt saistošās vērtības, tās lielā mērā paliek bez rīcībpolitikā sakņota mehānisma, bez to ieaušanas valsts vispārējā attīstības vērtību tīklā." Tā rakstīts jūsu vadītajā pētījumā par Latvijas vērtībām un valsts ideju, ideoloģiju.
Man visjēdzīgākā no [vācu filozofa] Hābermāsa liekas 80. gadu komunikatīvā racionalitāte. Tā ir, ļoti vienkārši sakot: mīlīši, nu var sarunāt! Tā viņam tur nav rakstīts, bet tā ideja ir tāda, ka var vienoties, ka vajag to domu apmaiņu. Tā ir tā hermeneitiskā miera līnija un harmonija, un Hābermāss nesa to ļoti efektīvi, gudri.
Tas nozīmē, ka mēs varam nonākt pie kaut kāda sabiedriska līguma, politiska līguma?
Nu, apmēram, jā.
Bet, no otras puses, šobrīd iezīmējas cita problēma, un uz to arī norāda jūsu pētījums, par dažādajām patiesībām. Katram ir sava patiesība. Vienam balstīta pieredzē, citam balstīta akadēmiskos avotos. Kādā veidā tad var sarunāties tie, kuriem ir tik daudz dažādu patiesību?
Nevar vairs. Hābermāss nebija pazaudējis patiesības pamata jēdzienu. Tad, kad viņš rakstīja, tie bija 80. gadi. Padomāsim atpakaļ. Jā, mums Tautas fronte uzradās arī ar savu patiesību, bet tā tika nesta kā īstenā patiesība. Bet pēc tam vairs… Arī filozofi atļāvās iebrist tādā – ne visi, galīgi ne, bet viena daļa, kuri bija skaļāki un izklausījās efektīgāki, – daudzpatiesību purvā, kurš nupat ir rezultējies līdz tam, ka patiesība ir tik relatīva, ka tās vairs nav. Nu labi, postpatiesības laikmets. Tagad velkam ārā metapatiesību laikmetu. Tas purvs nu jau ir tik traks, ka mums vajadzētu kaut kādus stabus, pie kā pieturēties. Tāds domu noskaņojums šeit atnāca, un tas kreisums – tas nāk ne tikai politikā. Jā, mums tagad ir progresīvie, jaunas meitenes un jauni zēni, un ministri, un viss mums ir – ar savām prasībām par emancipācijas turpināšanu, par tiesiskumu, par minoritāšu aizsardzību. Reizēm domāju, ka šauj jau par traku, bet reizēm arī pamatoti, jo vājos un atstumtos – tā ir marksisma un arī sociāldemokrātijas pamattēze – vajag glābt. Vājajiem vajag palīdzēt, viņus vajag atbalstīt. Tāpēc ir tā Eiropas iekļaušanas politika. Mums arī ir grāmatas par iekļaušanu un žurnālu numuri. Par labsirdību, par citādības saprašanu, par iedziļināšanos un tamlīdzīgi.
Bet mēs jau šobrīd pat jēdzienu "bēglis" varam interpretēt trīs dažādos veidos. Viens ir Krievijas specdienestu organizēts, iesūtīts pārstāvis Latvijā. Otrs ir cilvēks, kurš bēg no sava režīma…
Patiešām, un tad ir ekonomiskie bēgļi, kuri vispār nav bēgļi, bet ekonomiska labuma meklētāji. Par ko man ir dusmas šajā gadījumā attiecībā uz Eiropas politiku… Eiropa ir dibinājusies ne tikai kā kristietība, bet arī ļoti stipri kā šis kristietības atzars – protestantisms. Protestantismā viena no galvenajām vērtībām – tas ir Marksa Vēbera darbos ļoti uztverts – ir darbs. Darbs! Situācija, kad Eiropa ņēma pretī… Nu, Merkeles laikos. Ļoti iespējams tas bija tāpēc, ka tika sajusts darbaspēka trūkums. Tā ir mana hipotēze, kāpēc Merkele tā aicināja cilvēkus. Reizē neviens viņiem neprasīja, nestāstīja un neapgaismoja par Eiropas pamatvērtību – ir jāstrādā! Tad tu dzīvo, tad tu nopelni, un tad tu vari būt piederīgs.
Bet kā šajā patiesības inflācijā, kuru jūs arī atzīmējat savā pētījumā, ka šis ir patiesības inflācijas laikmets, nonākt līdz tai komunikatīvajai racionalitātei?
Dialogs.
Vai arī tā racionalitāte ir beigusi pastāvēt?
Oi, mūsu mīļā tēma. Dialogs! Runāt!
Kāds dialogs, ja mēs katrs dzīvojam savā burbulī?
Nē, mums vajag pavērt durtiņas. Vispār cilvēku aprindās to var izdarīt, ja ir empātija. Šī ir man mīļa tēma, tikko uzstājos Romas kongresā. Empātija ir raksturīga cilvēkam, kurš nav mežonis, barbars, kurš nav sadists. Mūsos ir šāda kapacitāte! Ir! Mums ir žēl kaķīšu un sunīšu, jā, tas ir automātiski, tāpēc mums arī filma "Straume" tā patīk. Pilnīga empātija! Bet ar dažādu ideoloģiju diezgan skarbiem pavērsieniem arī tie cilvēki, kas ir saistīti ar bijušo karu, kas ir cietuši, pret kuriem ir izturējušies netaisnīgi, viņi aizslēdz tās empātijas durvis.
Bet paskatāmies, kas notiek Krievijā. Viņiem tas nestrādā, jo līdz viņiem taču nonāk ziņas par cietušajiem civiliedzīvotājiem un kritušajiem karavīriem. Internets jau viņiem galīgi nav atslēgts, un tur nekāda empātija nestrādā.
Nē, nav taisnība. Krievijas masām kritušo ir pārāk maz. Viņus nejūt. Tādā kara situācijā, kāda bija tagad pirmo gadu, otro gadu, Krievija ir spējusi, un tie čaļi ir gudri un viltīgi, satracināt Krievijas cilvēku plašas aprindas. Man hipotēze ir, ka pusi. Socioloģija īsti to nevar pateikt, jo visi teiks… – kā tu vēlēsi? "Mēs par Putinu!" Nē, nē, tā tas īstenībā nav. Ir tās pašas bailes, ko padomju cilvēks jau var atcerēties. Brežņeva laikā balsosi pret kompartiju? Hahaha, būsi Mordvijas nometnēs. Ir tā pati situācija. Bet ideoloģija ir uzaudzēta, un tās nebija pirmajā kara gadā. Tā bija ļoti švaka. Kā kara ideoloģija no Putina puses, tā bija vien pāris vārdi – "ukraiņi nacisti, iznīdēt, nošaut, atnest lielo gaismu no Krievijas!" Kaut kādi teikumi. Pēc tam sākās virpulis Krievijas ideoloģijā, ko vispār ir ārkārtīgi grūti saprast cilvēkiem, tāpēc viņi arī to tā nepiekopj. Tas ir, ka Ļeņins neder. To mēs arī Žižeka grāmatā varam izlasīt, ka Krievijā Ļeņins pēkšņi neder, bet pie komunistiskā režīma Ļeņins taču ir katrā ciemā.
Es domāju, ka viņi savu ideoloģiju arī būvēja uz šī "viss jau nav viennozīmīgi" principa, ka...
Nē, viņi grib viennozīmīgi. Es domāju, ka viņi grib. Viņi grib savas Krievijas masas pacelt tādā patriotismā, lai mēs te visi aiz šausmām saplaktu. Bet viņi nevar pacelt tāpēc, ka ir tā pati domāšana atstrādāta. Tā paaudze vēl ir dzīva, un jaunieši to vēl labāk māk. Atcerieties, padomju laikā, kad [gruzīnu filozofs] Mamardašvili rakstīja par dubulto domāšanu – [proti], "es runāju vienu, es ar tevi pakoķetēju, jo man ir darbs, skola, es esmu ierēdnis, man kaut kas jāēd, citādi bailīgi, bet īstenībā es domāju kaut ko citu." Es kaut kā ļoti esmu pārliecināta par tiem cilvēkiem, ar kuriem es joprojām varu kontaktēties Krievijā vai kaut kur pat Sibīrijā vēl tālāk, ka viņi visi saka – "nav taisnība, nevajag mums to vella Putinu, bet mēs klusējam, mēs nezinām, ko iesākt, mēs neko nevaram iesākt." Kad viņš gāzīsies, tad būs jautājums, uz kuru pusi šī valsts griezīsies. Vienu brīdi – atkal tā ir mana doma un pārliecība – būs tādi, kā pēc Staļina, traki un mudžekļaini pārejas laiki. Bet atcerieties, Hruščovs nāca pie varas 1956. gadā. Staļins nomira 1953. Pfft, trīs gadi – tas taču ir izturams, vai ne? Priekš juku laikiem. Mums labvēlīgāks būtu tāds gājiens, ja pēc tiem trim... labi, nē, tik daudz nevajag, pēc kāda gada atnāk tāds Hruščova variants. Ar nožēlošanu. Atcerieties, kā Hruščovs 20. partijas kongresā, es esmu lasījusi, nodeva pa bungām pret Staļinu! Ha! Te arī to pašu varētu izdarīt – pa bungām pret Putinu! Tas mums būtu izdevīgi. Vai tādu var dabūt, vai tā notiks, cik šī tauta ir satracināta ar savu zemapziņas kompleksu… Nu, to sauc par impērisko kompleksu. Šuvajevs teiktu – tā jau ir kolektīvā zemapziņa. Ja tādu izvelk kā pūķi ārā, to ir traki grūti iebāzt atpakaļ, jo nav īsti ar ko aizvietot. Bet aizvietot var ar otru lietu. Es esmu vienā rakstā šitādas divas baudas salikusi pretim. Man tas tā patika. Pēc tam mani pasauca psihoanalītiķi un teica – laba doma. Tātad divas baudas tagad konfrontējas. Ne tikai armijas, ne tikai militārie spēki, bet Krievijā tiek modināta, un uz to spēlē, – bauda no piederības impērijai. Štrunts, ka nav ēdiena. Štrunts, ka man jātur aitas un kaza, lai es vispār esmu paēdis. Štrunts, ka man dubļainas ielas. Vienā pusē ir tā impēriskās piederības bauda, un tā ir atmodināta. Un, jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo vairāk karš turpinās, jo vairāk šitādi polittehnoloģiskie, es gribu teikt ģēniji… Jā, mums viņi riebjas, bet velns ar ārā, viņi ir slīpēti un gudri. Kā Surkovs, – labi, viņu atlaida, bet viņu atkal pieņēma tagad. Viņi kurina simboliski, emocionāli, zemapziņā, jutekliski, un ne tikai ar medijiem, bet arī ar filmām. Viņi kurina. Otrā pusē tas, kas mums ir Eiropā, ieskaitot visu transatlantisko piederību – arī Austrālijas urbanizēto vidi, Kanādu, Ameriku un visu Eiropu, ir patērētājsabiedrības bauda. Bauda no "luxury", no vēlmes dabūt labumus. Labumus! Visādus!
Respektīvi, jūs domājat, ka Krievijas polittehnoloģija apzināti izmanto šo dažādo patiesību šaubu eksistēšanu Rietumu kultūrā, kuras daļa arī esam mēs, līdz ar to ir šie riski.
Jā.
Bet jūs sakāt, ka mums šajā situācijā, kad esam karā, ir jādomā par šiem jautājumiem pavisam atšķirīgi? Respektīvi, ka mums demokrātiskie mehānismi, kurus mēs kopām kā sabiedrība 30 gadus, šajā brīdī īsti nestrādā?
Jā, mums nav tikai demokrātija, mums tā ir palaidusies kā pilnīga patvaļa. Kā pilnīga patvaļa, kas ir diži un jauki tad, kad tu esi labklājīgs, kad tev nav draudu, kad tu esi miera režīmā. Tagad ir lielāka valstiska intelektuāla atbildība pār notikumu saprašanām. Lielāka! Impēriskās zemapziņas baudas, es lietoju šo vārdu "bauda", jo tas nav zināšanu līmenī, tas ir prieks – "urrā, esmu krievs, es jums galvu noraušu!" Ne visi tādi ir, bet
šīs baudas atmodināšana pretī mūsu laiskajai un ļoti lielajā pārticībā, ieskaitot Latviju, dzīvojošajai patērētājsabiedrībai, kurai lielākā bauda nāk – urrā, es varu izvēlēties starp simt kleitām….
Jautājums ir par to, ka, ja mēs šobrīd veltām budžetā tik lielus līdzekļus aizsardzībai, tad šis ir jautājums par sabiedrisko līgumu. Kā sabiedriskais līgums tiek veidots un kā šīs visas puses šo valsts aizsardzības koncepciju realizē.
Tieši tā, bet tad, lūdzu, mani kā iedzīvotāju – es tagad ļoti vispārinu – neraustiet, nebaidiet ar nodokļu palielināšanu, ar kaut kādiem aizliegumiem, atkal ar kaut kādu jaunu birokrātiju. Nu samaziniet beidzot birokrātiju un beidziet celt sev algas! Nu kas ir? Kāds jums sabiedriskais līgums, ja jūs darāt pretēji tam, kā es sajūtu, ka būtu jādara?
Bet kā jūs domājat, vai šāds līgums būtu jāslēdz šobrīd?
Zināt…
Mums 30 gadu laikā, manuprāt, ir tikai viena tāda pieredze, kas ir Tautas frontes periods, kur bija sabiedriskais līgums, kuru noslēdza.
Jā, tas bija. Tas tiešām bija ar visu emocionālo pacilātību un tādu līmeni, ka tu jau esi gatavs atdot savu dzīvību, kad mēs te stāvējām Doma laukumā un domājām – ja nu tanki iebrauc? Tas bija tāds līmenis. Šobrīd, ko es gribētu un kas noteikti nenotiks, – valsts varas atvainošanos, piedošanu, paskatīšanos atpakaļ uz tiem, kas nav tikai kļūdījušies, tas ir par maigu vārds, bet kas ir nogāzuši visādus lielus podus saistībā ar korupciju, ar nevērību pret Latviju, pret vērtībām. Tagad, kad man Zinātņu akadēmija teica, ka vajag kādu referātu par aktualitātēm, es teicu: zināt, manā apkārtnē kāda ir aktualitāte – cilvēki grib, lai "ieliek cietumā"! Tas tā pēdiņās, bet, lai ir maksimāla atbildība, lai režīms beidzot pasaka – visus, kas ir izgāzuši "Rail Baltica" projektu, visus 300…
...pakārt!
Nē, es teiktu savādāk – [uzlikt] aizliegumu ieņemt valsts projektos kaut kādus menedžeru apmaksātus amatus. Jā, nevienam negribas meklēt, kas tolaik bija [atbildīgs], tagad viens pats "Briškens vainīgs". Bet kas toreiz bija premjers? Kurš bars to visu nostrādāja? Tā taču ir baigā atbildība! Klausieties, tas ir vesels, nezinu, cik reizes lielāks budžets, nekā mums vispār šajā valstī ir. Kaut kāds ārprāts! Kāpēc neatzinās par 500 miljoniem par "airBaltic"? Es arī gribu zināt, es esmu profesore! Galu galā, ja es neko nesaprotu, kāpēc man kaut ko slēpj, neko neatklāj? Kāpēc ir tik daudzas slēgtās sēdes Ministru kabinetā? Ne jau es viņas skatīšos, bet kāpēc slēgtas? Šitādā veidā, mīļā valdība un varas…
Bet varbūt kara laikā, hibrīdkara laikā, nav viss jāatklāj medijiem un arī profesorei, kura nav tieši saistīta ar aizsardzības jomu?
Nē, nav taisnība. Es domāju, ka to izmanto kā ieganstu tam, lai dārgā sabiedrība un tauta aizveras.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/s...i.a572777/
REplay.lv Brīvības bulvāris Vakar, 19:15
Sarunas
Autori: LSM.lv Dzīvesstila redakcija, Gints Grūbe (producents, raidījuma "Brīvības bulvāris" vadītājs)
Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Eiropas Savienība, dzīvojot līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli, tomēr dažādība nerada kopību, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" pauda filozofe Maija Kūle. Viņa arī norādīja, ka Latvijā nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu par brīvo tirgu. Taču arī tas jau vairs nav modē, jo kara tuvumā valstij tirgu tomēr vajag regulēt.
Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā – par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuva par profesori un sāka lasīt vairākus akadēmiskos kursus – 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofiju, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofiju. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes Universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas Universitātē un Humbolta universitātē Berlīnē.
Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore.
Gints Grūbe: Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds "ideoloģija" mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.
Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā tas īstenībā tā nav. Ideoloģija ir ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jārēķinās ar visu krieviskuma padomju nastu. Tāpēc ir tāda neformāla vienošanās teikt – ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī gan es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, arī izgāšanas laikiem… – atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza – tomēr otrajā punktā bija vērtības. Kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums, cilvēktiesības un demokrātija ir šīs pamatvērtības.
Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij nav pieredzes atrasties karā. Mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā ka mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs kā demokrātiska valsts esam hibrīdkarā, kuru mēs jau diezgan leģitīmi uzskatām mūsdienās par karu. Te zināma problēma iestājas.
Tur jums taisnība. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā – es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija – ir tāda kā mazliet ķīseliska, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Zināt, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli… Kurš pret? – mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās – cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas… Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad gan mēs to apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstij vairāk, it īpaši kara tuvumā, vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat [slovēņu filozofa] Žižeka grāmata, kas tikko iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: "Kas tad tas? Anarhisms, mīļie, sāk rasties. Bet kur normas? Kur regulācija?" Valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kuras varētu turēties.
Kas ir tā pašaizsardzības paplašinātā izpratne? Kāds tai sakars ar valsts ideju?
Pirms trīs, četriem gadiem, pirms kara man bija izdevība piedalīties tādā slēgtajā Bīriņu seminārā, kurā sēž arī prezidents un ministri, un militāristi. Vienreiz es tur sarunāju dieva zīmes, bet man liekas, ka viņiem patika. Arī par aizsardzību. Es teicu tā: "Mīļie, par aizsardzību man ir tāda sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc, ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Bet mana sajūta ir tāda, ka, ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, 30% no sabiedrības dosies pretī kaujā. Mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60–70 gados, un viņi ies ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki. Starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus tas aizrauj, jo viņi to ir redzējuši datorspēlēs, un viņiem tas viss arī ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam ir baigi maza, bet nu – kāda ir, tāda ir. Tie ies. Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties. Šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kas nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, jo to varēja sajust, ka izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas hesitancy, kā to angliski sauc: es nepieņemu lēmumu, es eju stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Cilvēki mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās. Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Jā, un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija. Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.
Bet, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks…
Man saka – viņi neaizbrauks, lidostas būs slēgtas. (smejas)
...vai izvairīsies. Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.
Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.
Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.
Jā, viņš tikai tādā ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu "valstsgriba". Atcerieties? Nu, viņam negāja, viņu apsmēja…
Tā laikam vairāk bija valodniecības problemātika nekā…
Es nezinu, bet ideja jau ir pareiza. Tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev to vajag vispār? Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas… Lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptvēra 14 tūkstošus respondentu no, neatceros, 50–100 valstīm, nu ļoti lielu aizbraukušo daļu, viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir tas, ka šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan nu arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.
Tad viņiem piemīt brīvība aizbraukt.
Jā, mums ir tāds pirmais iespaids – varbūt pēc lielās algas aizdzinās? Nē, aizdzinās pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – to viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.
"Kopš 1990. gada Latvijas valstī nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība jautājumiem par valsts ideju, ideoloģiju, valsts vērtībām, sabiedrības plurālistisko vērtību efektīvu saskaņošanu un vērtību sistēmas veidošanu, veltot tam speciālas pūles un rīcībpolitiku. Kaut valsts kultūrpolitikas, izglītības politikas un integrācijas politikas dokumentos mēdz uzrādīt saistošās vērtības, tās lielā mērā paliek bez rīcībpolitikā sakņota mehānisma, bez to ieaušanas valsts vispārējā attīstības vērtību tīklā." Tā rakstīts jūsu vadītajā pētījumā par Latvijas vērtībām un valsts ideju, ideoloģiju.
Man visjēdzīgākā no [vācu filozofa] Hābermāsa liekas 80. gadu komunikatīvā racionalitāte. Tā ir, ļoti vienkārši sakot: mīlīši, nu var sarunāt! Tā viņam tur nav rakstīts, bet tā ideja ir tāda, ka var vienoties, ka vajag to domu apmaiņu. Tā ir tā hermeneitiskā miera līnija un harmonija, un Hābermāss nesa to ļoti efektīvi, gudri.
Tas nozīmē, ka mēs varam nonākt pie kaut kāda sabiedriska līguma, politiska līguma?
Nu, apmēram, jā.
Bet, no otras puses, šobrīd iezīmējas cita problēma, un uz to arī norāda jūsu pētījums, par dažādajām patiesībām. Katram ir sava patiesība. Vienam balstīta pieredzē, citam balstīta akadēmiskos avotos. Kādā veidā tad var sarunāties tie, kuriem ir tik daudz dažādu patiesību?
Nevar vairs. Hābermāss nebija pazaudējis patiesības pamata jēdzienu. Tad, kad viņš rakstīja, tie bija 80. gadi. Padomāsim atpakaļ. Jā, mums Tautas fronte uzradās arī ar savu patiesību, bet tā tika nesta kā īstenā patiesība. Bet pēc tam vairs… Arī filozofi atļāvās iebrist tādā – ne visi, galīgi ne, bet viena daļa, kuri bija skaļāki un izklausījās efektīgāki, – daudzpatiesību purvā, kurš nupat ir rezultējies līdz tam, ka patiesība ir tik relatīva, ka tās vairs nav. Nu labi, postpatiesības laikmets. Tagad velkam ārā metapatiesību laikmetu. Tas purvs nu jau ir tik traks, ka mums vajadzētu kaut kādus stabus, pie kā pieturēties. Tāds domu noskaņojums šeit atnāca, un tas kreisums – tas nāk ne tikai politikā. Jā, mums tagad ir progresīvie, jaunas meitenes un jauni zēni, un ministri, un viss mums ir – ar savām prasībām par emancipācijas turpināšanu, par tiesiskumu, par minoritāšu aizsardzību. Reizēm domāju, ka šauj jau par traku, bet reizēm arī pamatoti, jo vājos un atstumtos – tā ir marksisma un arī sociāldemokrātijas pamattēze – vajag glābt. Vājajiem vajag palīdzēt, viņus vajag atbalstīt. Tāpēc ir tā Eiropas iekļaušanas politika. Mums arī ir grāmatas par iekļaušanu un žurnālu numuri. Par labsirdību, par citādības saprašanu, par iedziļināšanos un tamlīdzīgi.
Bet mēs jau šobrīd pat jēdzienu "bēglis" varam interpretēt trīs dažādos veidos. Viens ir Krievijas specdienestu organizēts, iesūtīts pārstāvis Latvijā. Otrs ir cilvēks, kurš bēg no sava režīma…
Patiešām, un tad ir ekonomiskie bēgļi, kuri vispār nav bēgļi, bet ekonomiska labuma meklētāji. Par ko man ir dusmas šajā gadījumā attiecībā uz Eiropas politiku… Eiropa ir dibinājusies ne tikai kā kristietība, bet arī ļoti stipri kā šis kristietības atzars – protestantisms. Protestantismā viena no galvenajām vērtībām – tas ir Marksa Vēbera darbos ļoti uztverts – ir darbs. Darbs! Situācija, kad Eiropa ņēma pretī… Nu, Merkeles laikos. Ļoti iespējams tas bija tāpēc, ka tika sajusts darbaspēka trūkums. Tā ir mana hipotēze, kāpēc Merkele tā aicināja cilvēkus. Reizē neviens viņiem neprasīja, nestāstīja un neapgaismoja par Eiropas pamatvērtību – ir jāstrādā! Tad tu dzīvo, tad tu nopelni, un tad tu vari būt piederīgs.
Bet kā šajā patiesības inflācijā, kuru jūs arī atzīmējat savā pētījumā, ka šis ir patiesības inflācijas laikmets, nonākt līdz tai komunikatīvajai racionalitātei?
Dialogs.
Vai arī tā racionalitāte ir beigusi pastāvēt?
Oi, mūsu mīļā tēma. Dialogs! Runāt!
Kāds dialogs, ja mēs katrs dzīvojam savā burbulī?
Nē, mums vajag pavērt durtiņas. Vispār cilvēku aprindās to var izdarīt, ja ir empātija. Šī ir man mīļa tēma, tikko uzstājos Romas kongresā. Empātija ir raksturīga cilvēkam, kurš nav mežonis, barbars, kurš nav sadists. Mūsos ir šāda kapacitāte! Ir! Mums ir žēl kaķīšu un sunīšu, jā, tas ir automātiski, tāpēc mums arī filma "Straume" tā patīk. Pilnīga empātija! Bet ar dažādu ideoloģiju diezgan skarbiem pavērsieniem arī tie cilvēki, kas ir saistīti ar bijušo karu, kas ir cietuši, pret kuriem ir izturējušies netaisnīgi, viņi aizslēdz tās empātijas durvis.
Bet paskatāmies, kas notiek Krievijā. Viņiem tas nestrādā, jo līdz viņiem taču nonāk ziņas par cietušajiem civiliedzīvotājiem un kritušajiem karavīriem. Internets jau viņiem galīgi nav atslēgts, un tur nekāda empātija nestrādā.
Nē, nav taisnība. Krievijas masām kritušo ir pārāk maz. Viņus nejūt. Tādā kara situācijā, kāda bija tagad pirmo gadu, otro gadu, Krievija ir spējusi, un tie čaļi ir gudri un viltīgi, satracināt Krievijas cilvēku plašas aprindas. Man hipotēze ir, ka pusi. Socioloģija īsti to nevar pateikt, jo visi teiks… – kā tu vēlēsi? "Mēs par Putinu!" Nē, nē, tā tas īstenībā nav. Ir tās pašas bailes, ko padomju cilvēks jau var atcerēties. Brežņeva laikā balsosi pret kompartiju? Hahaha, būsi Mordvijas nometnēs. Ir tā pati situācija. Bet ideoloģija ir uzaudzēta, un tās nebija pirmajā kara gadā. Tā bija ļoti švaka. Kā kara ideoloģija no Putina puses, tā bija vien pāris vārdi – "ukraiņi nacisti, iznīdēt, nošaut, atnest lielo gaismu no Krievijas!" Kaut kādi teikumi. Pēc tam sākās virpulis Krievijas ideoloģijā, ko vispār ir ārkārtīgi grūti saprast cilvēkiem, tāpēc viņi arī to tā nepiekopj. Tas ir, ka Ļeņins neder. To mēs arī Žižeka grāmatā varam izlasīt, ka Krievijā Ļeņins pēkšņi neder, bet pie komunistiskā režīma Ļeņins taču ir katrā ciemā.
Es domāju, ka viņi savu ideoloģiju arī būvēja uz šī "viss jau nav viennozīmīgi" principa, ka...
Nē, viņi grib viennozīmīgi. Es domāju, ka viņi grib. Viņi grib savas Krievijas masas pacelt tādā patriotismā, lai mēs te visi aiz šausmām saplaktu. Bet viņi nevar pacelt tāpēc, ka ir tā pati domāšana atstrādāta. Tā paaudze vēl ir dzīva, un jaunieši to vēl labāk māk. Atcerieties, padomju laikā, kad [gruzīnu filozofs] Mamardašvili rakstīja par dubulto domāšanu – [proti], "es runāju vienu, es ar tevi pakoķetēju, jo man ir darbs, skola, es esmu ierēdnis, man kaut kas jāēd, citādi bailīgi, bet īstenībā es domāju kaut ko citu." Es kaut kā ļoti esmu pārliecināta par tiem cilvēkiem, ar kuriem es joprojām varu kontaktēties Krievijā vai kaut kur pat Sibīrijā vēl tālāk, ka viņi visi saka – "nav taisnība, nevajag mums to vella Putinu, bet mēs klusējam, mēs nezinām, ko iesākt, mēs neko nevaram iesākt." Kad viņš gāzīsies, tad būs jautājums, uz kuru pusi šī valsts griezīsies. Vienu brīdi – atkal tā ir mana doma un pārliecība – būs tādi, kā pēc Staļina, traki un mudžekļaini pārejas laiki. Bet atcerieties, Hruščovs nāca pie varas 1956. gadā. Staļins nomira 1953. Pfft, trīs gadi – tas taču ir izturams, vai ne? Priekš juku laikiem. Mums labvēlīgāks būtu tāds gājiens, ja pēc tiem trim... labi, nē, tik daudz nevajag, pēc kāda gada atnāk tāds Hruščova variants. Ar nožēlošanu. Atcerieties, kā Hruščovs 20. partijas kongresā, es esmu lasījusi, nodeva pa bungām pret Staļinu! Ha! Te arī to pašu varētu izdarīt – pa bungām pret Putinu! Tas mums būtu izdevīgi. Vai tādu var dabūt, vai tā notiks, cik šī tauta ir satracināta ar savu zemapziņas kompleksu… Nu, to sauc par impērisko kompleksu. Šuvajevs teiktu – tā jau ir kolektīvā zemapziņa. Ja tādu izvelk kā pūķi ārā, to ir traki grūti iebāzt atpakaļ, jo nav īsti ar ko aizvietot. Bet aizvietot var ar otru lietu. Es esmu vienā rakstā šitādas divas baudas salikusi pretim. Man tas tā patika. Pēc tam mani pasauca psihoanalītiķi un teica – laba doma. Tātad divas baudas tagad konfrontējas. Ne tikai armijas, ne tikai militārie spēki, bet Krievijā tiek modināta, un uz to spēlē, – bauda no piederības impērijai. Štrunts, ka nav ēdiena. Štrunts, ka man jātur aitas un kaza, lai es vispār esmu paēdis. Štrunts, ka man dubļainas ielas. Vienā pusē ir tā impēriskās piederības bauda, un tā ir atmodināta. Un, jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo vairāk karš turpinās, jo vairāk šitādi polittehnoloģiskie, es gribu teikt ģēniji… Jā, mums viņi riebjas, bet velns ar ārā, viņi ir slīpēti un gudri. Kā Surkovs, – labi, viņu atlaida, bet viņu atkal pieņēma tagad. Viņi kurina simboliski, emocionāli, zemapziņā, jutekliski, un ne tikai ar medijiem, bet arī ar filmām. Viņi kurina. Otrā pusē tas, kas mums ir Eiropā, ieskaitot visu transatlantisko piederību – arī Austrālijas urbanizēto vidi, Kanādu, Ameriku un visu Eiropu, ir patērētājsabiedrības bauda. Bauda no "luxury", no vēlmes dabūt labumus. Labumus! Visādus!
Respektīvi, jūs domājat, ka Krievijas polittehnoloģija apzināti izmanto šo dažādo patiesību šaubu eksistēšanu Rietumu kultūrā, kuras daļa arī esam mēs, līdz ar to ir šie riski.
Jā.
Bet jūs sakāt, ka mums šajā situācijā, kad esam karā, ir jādomā par šiem jautājumiem pavisam atšķirīgi? Respektīvi, ka mums demokrātiskie mehānismi, kurus mēs kopām kā sabiedrība 30 gadus, šajā brīdī īsti nestrādā?
Jā, mums nav tikai demokrātija, mums tā ir palaidusies kā pilnīga patvaļa. Kā pilnīga patvaļa, kas ir diži un jauki tad, kad tu esi labklājīgs, kad tev nav draudu, kad tu esi miera režīmā. Tagad ir lielāka valstiska intelektuāla atbildība pār notikumu saprašanām. Lielāka! Impēriskās zemapziņas baudas, es lietoju šo vārdu "bauda", jo tas nav zināšanu līmenī, tas ir prieks – "urrā, esmu krievs, es jums galvu noraušu!" Ne visi tādi ir, bet
šīs baudas atmodināšana pretī mūsu laiskajai un ļoti lielajā pārticībā, ieskaitot Latviju, dzīvojošajai patērētājsabiedrībai, kurai lielākā bauda nāk – urrā, es varu izvēlēties starp simt kleitām….
Jautājums ir par to, ka, ja mēs šobrīd veltām budžetā tik lielus līdzekļus aizsardzībai, tad šis ir jautājums par sabiedrisko līgumu. Kā sabiedriskais līgums tiek veidots un kā šīs visas puses šo valsts aizsardzības koncepciju realizē.
Tieši tā, bet tad, lūdzu, mani kā iedzīvotāju – es tagad ļoti vispārinu – neraustiet, nebaidiet ar nodokļu palielināšanu, ar kaut kādiem aizliegumiem, atkal ar kaut kādu jaunu birokrātiju. Nu samaziniet beidzot birokrātiju un beidziet celt sev algas! Nu kas ir? Kāds jums sabiedriskais līgums, ja jūs darāt pretēji tam, kā es sajūtu, ka būtu jādara?
Bet kā jūs domājat, vai šāds līgums būtu jāslēdz šobrīd?
Zināt…
Mums 30 gadu laikā, manuprāt, ir tikai viena tāda pieredze, kas ir Tautas frontes periods, kur bija sabiedriskais līgums, kuru noslēdza.
Jā, tas bija. Tas tiešām bija ar visu emocionālo pacilātību un tādu līmeni, ka tu jau esi gatavs atdot savu dzīvību, kad mēs te stāvējām Doma laukumā un domājām – ja nu tanki iebrauc? Tas bija tāds līmenis. Šobrīd, ko es gribētu un kas noteikti nenotiks, – valsts varas atvainošanos, piedošanu, paskatīšanos atpakaļ uz tiem, kas nav tikai kļūdījušies, tas ir par maigu vārds, bet kas ir nogāzuši visādus lielus podus saistībā ar korupciju, ar nevērību pret Latviju, pret vērtībām. Tagad, kad man Zinātņu akadēmija teica, ka vajag kādu referātu par aktualitātēm, es teicu: zināt, manā apkārtnē kāda ir aktualitāte – cilvēki grib, lai "ieliek cietumā"! Tas tā pēdiņās, bet, lai ir maksimāla atbildība, lai režīms beidzot pasaka – visus, kas ir izgāzuši "Rail Baltica" projektu, visus 300…
...pakārt!
Nē, es teiktu savādāk – [uzlikt] aizliegumu ieņemt valsts projektos kaut kādus menedžeru apmaksātus amatus. Jā, nevienam negribas meklēt, kas tolaik bija [atbildīgs], tagad viens pats "Briškens vainīgs". Bet kas toreiz bija premjers? Kurš bars to visu nostrādāja? Tā taču ir baigā atbildība! Klausieties, tas ir vesels, nezinu, cik reizes lielāks budžets, nekā mums vispār šajā valstī ir. Kaut kāds ārprāts! Kāpēc neatzinās par 500 miljoniem par "airBaltic"? Es arī gribu zināt, es esmu profesore! Galu galā, ja es neko nesaprotu, kāpēc man kaut ko slēpj, neko neatklāj? Kāpēc ir tik daudzas slēgtās sēdes Ministru kabinetā? Ne jau es viņas skatīšos, bet kāpēc slēgtas? Šitādā veidā, mīļā valdība un varas…
Bet varbūt kara laikā, hibrīdkara laikā, nav viss jāatklāj medijiem un arī profesorei, kura nav tieši saistīta ar aizsardzības jomu?
Nē, nav taisnība. Es domāju, ka to izmanto kā ieganstu tam, lai dārgā sabiedrība un tauta aizveras.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/s...i.a572777/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs