Citāti ...

[LvSnor]

Viņš bij pacietīgs un prata gaidīt, kad nesteigdamās atnāca viņa mazā Laime, kura noputējušām kājām staigāja gar nabaga ļaužu durvīm, izdalīdama savas mazās dāvaniņas. Viņa nevienanespēja aplaimot pilnīgi: visur tā atstāja robu. Bet viņa prata ļaudīm novērst acis no sava trūkuma un to brīdi padarīt gaišu.
Pasniegdama adītu vilnas cepuri, viņa lika nabagam aiz prieka piemirst basās kājas, pasniegdama siltu karašiņu, — ka nav malkas, ko krāsni iekurināt. Vakarā pa krēslu viņa skatījās kailās, netīrās istabās, kur bērni spiedās kopā no bailēm un aukstuma tumšos, tukšos kaktos kā rācenīši rudenī priekš salnas nakts uz lauka. Bet ko bij viņai darīt? Viņa bij nabaga ļaužu Laime, un dievs viņai maz bij devis.

K.Skalbe "Pasaka par vērdiņu"

[LvSnor]

Lai Aristotelis ar visu savu filozofiju saka, ko grib, bet kas gan par tabaku var labāks būti Tā — krietnu ļaužu kaislība, un tas, kas dienas pavada bez tabakas, nav dzīves cienīgs. Tā ne tikvien iepriecē un apgaismo prātu, bet skolo vēl dvēseles tikumos, un tā mēs topam par krietniem cilvēkiem. Vai neesat ievērojis — līdzko iešņaucam tabaku, tā tūlīt kļūstam pret visiem daudz laipnāki! Un ar kādu aizrautību to piedāvājam gan pa labi, gan pa kreisi, vienalga, kur mēs atrastos! Pat negaidām, lai mums to lūdz, bet steigtin steidzam izpildīt otra vēlēšanos. Tātad tiesa kas tiesa — tabaka iedveš goda jūtas un tikumus tiem, kas to lieto.
"Dons Žuans" Moljers

[LvSnor]

Sganarels
Bet man to nav tik grūti saprast. Ja tu šo klaidoni un svētceļnieku pazītu, tu zinātu, ka tā ir viņam gluži viegla lieta. Es nesaku, ka viņš ir savas jūtas mainījis pret donnu Elvīru, par to neesmu vēl pārliecinājies. Tu zini, ka pēc viņa pavēles es aizbraucu pirmais un, kopš viņš ir te, neesmu viņu vēl redzējis, taču piesardzības labad tev interesentam darīšu zināmu, ka mans pavēlnieks dons Žuans ir vislielākais nelietis, kādu jebkad zeme turējusi; trakulis, suns, velns, turks, ķeceris, kurš netic nedz debesu valstībai, nedz dievam, nedz svētajiem, nedz vilkačiem, kurš dzīvi pavada kā zemisks lopiņš, kā Epikūra cūka, kā īsts Sardanapals, kas neuzklausa kristīgo pamācības un visu, kam mēs ticam, ieskata par muļķību. Tu stāsti, ka viņš esot apprecējis tavu pavēlnieci? Jel tici man, ka viņš vēl daudz ko vairāk izdarītu, savas kaisles dzīts. Tās dēļ viņš būtu gatavs apprecēt gan tevi, gan viņas suni vai kaķi. Noslēgt laulību viņam nemaksā nekā; citu slazdu viņam arī nevajag, lai iegūtu daiļavas. Viņš ir tāds precinieks, kas visu pretī ņem. Jaunava vai kundze, pilsone vai zemniece — tas viņam ne silts, ne auksts. Un, ja es tev sāktu nosaukt visas tās, ar kurām viņš ir apprecējies dažādās vietās, tad šo sarakstu varētu lasīt līdz vakaram. Tu esi pārsteigts, kļūsti bāls no tādām runām. Bet es taču tikai uzskicēju šo vīru, lai pabeigtu tā portretu — daudz lielākus te vajadzētu otas triepienus. Gan debess dusmas reiz to kādā dienā trāpīs! Daudz labprātāk es pašam velnam kalpotu nekā viņam. Viņš man ir licis tādās neģēlībās noskatīties, ka es gan vēlētos, lai viņš sen jau būtu stāvus zemē ietriekts. Ja ir augstas kārtas kungs, turklāt vēl nelietis, tad tas ir briesmīgi. Man jābūt viņam uzticīgam, kaut gan es nevaru to izturēt; uzticīgi kalpoju viņam tikai aiz bailēm, un bieži vien man jāpiekrīt tam, kas manai sirdij pretīgs.
"Dons Žuans" Moljers

[LvSnor]

Nē, visus nicinu, it visi vilku bari.
Tāpēc ka vieni ir, kas ļaunu iemieso,
Un citi, savukārt kas ļauniem pakalpo.
Vēl citiem ir visviens, ne auksts, ne silts šiem trumiem,
Kad gumda dvēseles uz zemiem netikumiem
<...>
Tik daudz pēc tikumiem jums nevajag vis
dzīties,
Bet dabas likumā gan vairāk ieskatīties,
Un ļaužu trūkumus vis nepētīsim tā,
Lai bargi tiesātu, bet vairāk maigumā.
Mums viņu trūkumus būs labot rāmu garu, Var visu sabojāt, ja pielietosim varu.
Jo saprāts veselais no galējībām bēg Un mērenība vien ar saknēm zemē strēg.
Si krasā morāle, kas senos laikos dota,
Ir mūsu gadsimtam ne visai piemērota.
Jo darīt pilnīgus šos mirstīgos grib tā,
Bet mums par šiemlaikiem ir vairāk jādomā. Kam visur iejaukties! Kam visu vajag zināt!

Moljers "Mizantrops"

[LvSnor]

Elīze
Valēr, tā runā katrs! Visiem vīriešiem vārdi ir vienādi, tikai viņu darbi parāda starpību.

Moljers "Skopulis"

[LvSnor]

JAUNEKLIS Bēgat! bēgat! katram slēpne,
Kur naidnieki neatrod:
Katrā slēpnē radīs jūs,
Vilks aiz matiem laukā kauns.
BAIĻU BALSIS UN PRET BALSIS Kas par kaunu? kurš grib mirt?'
Ij ne tauta negrib mirt.
Kas par tautu? Visi brāļi.
Arī brāļu apspiedēji?
BĒGLIS NO SVEŠNIECĪBAS Bēgat, bēgat, mājenieki,
Jums ir mājas aizbēgaznas,
Kādās mājās mēs bēgam:
Svešniecības pārnākuši?
Svešas malas izstaigājām,
Vietas sevim nerazdami,
Nu mēs mājās pārnākam,
Vai še vietas neatrastu?
TRIMDNIEKS Trimdā likti, laukā dzīti,
Baiļodamies mājās nākam,
Vienas bailes turam vien:
Kaut mūs atkal nepadzītu.
Nāves baiļu nejūtam,
Mēs jau nācām, lai še mirtu,
Lai še reizi rastu mieru:
Tēvu zemē vieglas smiltis.
MAZGANĪTIS Klausat, klausat Trimdenieku,
Klausat bēgļu svešniecību.
BALSIS Turpināsim dziesmas savas,
Lai dzied bēgļu trimdenieki.
BĒGLIS Gars ir noguris,
Miesas ir vājas.
Ak, un tik tāļi ir neziņu mājas.
Ko ej aizelsis?
Ceļmalā gulsti,
Kas tevi dzenā, ka vaimanās mulsti?
Dzen dzimtais stūrītis,
Mirt nedod vaļas,
Dzīvot liek, cerēt: reiz druvas būs zaļas.
CITS BĒGLIS Ko tu stāvi svešumā?
Cauras dienas, cauras naktis?
Vai tev kājas piesalušas?
Vai pie zemes pieaugušas?
Sala, sala nepiesala,
Auga, auga nepieauga:
Tāla zeme, tēvu zeme,
Tur pieauga nestāvošas.

J.Rainis "Daugava"

[LvSnor]

IMANTS (Parādās augšā.)
Simtus gadus nogulējis,
Nāku lūkot latvju ļaudis:
Vai tie ceļas, vai tie cīnās
Iegūt savu jaunu sauli?
Nogulēju simtus gadus:
Vai lec saule pusnakts pusē?
Vai ir latvju gars un dvēsle
Izauguši sauli saņemt?
Nogulēju simtus gadus,
Laiku devu gatavoties,
Ja vēl esat negatavi,
Tad vairs nebūs simtu gadu.
Tad vairs nebūs simtu gadu,
Tad būs jāguļ tūkstoš gadu:
Šķīdīs tautas, zudīs miņas,
Raujot noslīks lielā plūsmā.
(Nozūd.)

J.Rainis "Daugava"

[LvSnor]

(Paceļas no Daugavas Lāčplēsis un Spīdola.)
LĀČPLĒSIS Es cīnījos un gāju mirt,
Nu nāku laukā no nāves nirt,
Ceļaties!
Diezgan gaužaties, asaras lejat!
Ceļaties, mostaties, cīniņā ejat!
Par brīvi, par tautu, par cilvēci
Mirt ejat atkal kā varoni!
Cēls mērķis, ar cēliem ieročiem,
Par to vērts tapt par varoņiem,
Ceļaties, ceļaties, ceļaties!
SPĪDOLA Es cīnījos un gāju mirt,
Nu nāku laukā no nāves nirt.
Ir skaistums tik dzīvē un cīniņā,
Tik brīvpašas patības pilnībā;
Tapt skaistumā brīvi un pilnīgi,
Mirt ejat atkal kā varoni!
Ceļaties!
Vēl cīņas nau galā un nebeigsies;
Jums Lāčplēsis, Spīdola palīgā ies.
Ceļaties, ceļaties, ceļaties!
(Parādība nozūd.)

J.Rainis "Daugava"

[LvSnor]

Tāpēc katra veiksmīga aina izvērtās trāpīgā satīrā un katra asprātība trāpīja mērķī. Gan vienas, gan otras partijas piederīgie smējās pilnā kaklā un rādīja ar pirkstu viens uz otru. Komēdija, kas risinājās skatītāju vidū, bija ne mazāk interesanta par to, ko uz skatuves spēlēja aktieri.

A.Dimā "Divas Diānas"

[LvSnor]

Dievi sastapās olimpieša Zeva lielajā megaronā, un gaišmatainie zēni kalpotāji nolika viņiem priekšā ambroziju un nektāru, kas ir nemirstīgo neiznīcīgā barība. Kad viņi bija pietiekami ēduši un dzēruši un liras spēlētājs viņus bija iepriecinājis, Zevs — pērkonmilnas sviedējs — sāka runāt:
— Kauns un iznīcība cilvēkiem! Jo, kad mēs piešķīrām viņiem visus labumus un apaļo zemeslodi, kur dzīvot, viņi noticēja nakts ļauniem murgiem un rēgiem, un nav neviena, kas neienīstu savu tuvāko vai atklāti, vai slepeni sevī. Bet nāciet, dievi, runājiet un pasakiet man savas domas, jo pat tagad uz zemes mīlas maigajā gultā tiek radīts cilvēks, pret kuru liktenis auž dīvainus nodomus. Un viņam būs lemts izbaudīt daudz salduma un daudz rūgtuma, pazīt daudz ļaužu un daudz pilsētu, cīnīties par tādu dzīvi, kas līdzinātos
mūsējai, un tikt cilvēku ļaunuma satriektam. Sakiet man, vai lai dodam veltes šim cilvēkam vai ļaujam viņam nokrist kā vēl vienai nepamanītai lapai cilvēku gaistošajās paaudzēs.
Tad atbildēja Atēna ar baismi skaidrajām acīm, un viņas krūtis, kuras rtekad nebija zīdis bērns, bija cietas kā ārdēta dzelzs.
— Tēvs Zev un jūs citi nemirstīgie dievi, vispirms uzticiet šā cilvēka likteni man, jo no visiem dieviem viņš visvairāk mīlēs mani. Tāpēc es izravēšu jebkuru viltu no viņa dabas, padarīšu skaidru viņa miesīgo un garīgo redzi, lai viņš mīlētu patiesību un ienīstu melus. Un to nelielo gudrību, kas viņam piederas, viņš saņems, jo cilvēka prāts ir kā trausls gliemežvāks, kurā tas nekādā ziņā nevar sasmelt lielo jūru. Par visu vairāk es viņa sirdī ieliešu nemierīgās ilgas pēc labā un cerību, un drosmi nekad nepadoties, un ticību saviem līdzcilvēkiem, lai arī tie būtu diez cik ļauni.
Viņa apklusa, un nemirstīgie dievi sāka saukt cits caur citu, katrs vēlēdamies runāt. Bet zeltmate Afrodīte nokrita pie Zeva kājām, un viņas skaistās, kailās krūtis piedūrās viņa ceļgaliem, un viņas acis, zilas kā debess, kurām neviens cilvēks nespēj pretoties, ieskatījās viņa acīs, un viņa glaudīja viņa bārdu ar savu slaido roku. Zevs pasmaidīja un uzlika savu roku maigi uz viņas galvas, pieskārās viņas kailajam plecam un teica:
— Mans bērns, vai nav diezgan, ka, tev tuvojoties, mīlas bīstamais prieks saviļņo cilvēkus un visus dzīvos radījumus uz zemes, ūdenī un gaisā un tie kvēlo nemierīgās ilgās un izverd bagātīgu sēklu, un skaistais klēpis tiek piepildīts? Vai tu jau mēģini kārdināt pat nemirstīgos dievus un mani, savu tēvu? Bet tagad runā, un jūs, citi nemirstīgie dievi, klusējiet!
Tad zilace Afrodīte, zeltainā, nemirstīgā, iesmējās zem saviem cirtainajiem matiem, kā pavasarī laimīgie lauki šķiet smejamies par daudzajām puķēm — meža anemonēm, hiacintēm un daudzlapainām melilotām. Un viņa sacīja:
— Tēvs Zev un visi jūs nemirstīgie dievi, vai jūs tik maz esat sapratuši, ja domājat, ka cilvēka bērns varētu patiesi dzīvot bez manis? Un tāpēc, ka esmu novērsusies no daudziem, kas mani ienīst, jūs domājat, ka man
nav dāvanu šim cilvēkam? Bet es kaunētos, ja nepiešķirtu tam daudzus slēptus labumus, lai viņu iekārotu sievietes un viņš iepazītu visus mīlas ceļus, no kuriem neviens nav peļams. Un visvairāk es viņam piešķiršu dievišķīgo saskarsmes izjūtu, lai ar to viņš iepazītu nemirstīgos dievus.
Tūlīt dusmās ierunājās jaunavīgā Artemīda:
— Ej prom, tu suņace, tu nekaunīgā! Tu allaž atnes ļaunumu vīriešiem, un sievietēm tu esi smags lāsts. Jo, kad ar savu viltu esi piepildījusi viņu klēpi un tās vaid dzemdību mokās, tad sievietes piesauc mani savās skaudrajās ciešanās, kamēr tu ar kādu mīļāko guli uz savas ziedu salas, nemaz nepieminēdama viņas. Es šim cilvēkam nepiešķiršu nekādas veltes, bet allaž būšu viņa pretiniece, tevis 'dēļ. Es izraisīšu pret viņu naidu un sagādāšu viņam bēdas, atņemšu tam bērnišķīgās cerības* tik ļoti viņu biedēs manu ļaužu naids.
To sacījusi, viņa nikni paskatījās uz zeltaino Afro-dīti, bet tā, valšķīgi smaidīdama, gāja projām no viņiem, nomezdama savas drēbes, lai visi varētu redzēt viņas kailo miesu — krāšņu, nemirstīgu, cilvēku un dievu iepriecinātāju. Un visi dievi kvēli uzlūkoja viņu, bet dievietes dusmās novērsās, izņemot Atēnu, jo viņai nekas nav apslēpts.
Tad. piecēlās Aress, lai steigšus sekotu nemirstīgajai dievei un nogultos uz viņas krūtīm. Bet, iekams aiz-gaja, viņš sacīja:
— Tikai dažus vārdus, ak Zev! Es šim cilvēkam došu spēku, un kaujā es tam stāvēšu blakus.
Un Aress pagriezās un sekoja nemirstīgajai Afrodī-tei, un viņi abi nogūlās zelta gultā, ko bija darinājis Hefests, liels meistars mīlas darbos. Un Afrodīte pielieca ciprešu zarus tuvāk, lai tie noslēptu viņus dievu „ un cilvēku skatieniem, bet pļavās uzziedēja daudz puķu un piepildīja gaisu ar savu smaržīgo elpu.
Kad viņi bija aizgājuši, citi dievi un varoņi runāja sanāksmē, ikviens novēlēdams kādu velti, daži patiesā labvēlībā, bēt lielais vairums izsmieklā un zaimos, jo, tāpat kā cilvēku bērniem, arī dieviem piemīt lepnums un nicība, un tie smagi nospiež taisnīgo cilvēku, kas cīnās pret ļaunumu. Beidzot ierunājās Izida, barbaru
dieviete, vecāka par visiem citiem dieviem un ubadze pie viņu pavardiem, viņa sacīja:
— Ak dievu valdniek, trimdiniecei un ubadzei starp dieviem neklājas piešķirt dāvanas, pat kādam no vājo cilvēku dzimuma, kas ir tik neskaitāms kā smilšu graudi un mainīgs kā gaismas atspulgi plūstošā ūdens mirgā. Bet es esmu dieviete, un tāda ir mana velte: tā kā man lemts vienmēr klīst un meklēt Ozirisa — mana kunga miesas pazaudētās paliekas, tad es nolemju, lai arī šis cilvēks vienmēr klīstu, meklēdams pazaudētās bijušā skaistuma paliekas, mieru, kura nekur nav, svētlaimi, kas ir sapnis, un pilnību, kas nevar pastāvēt. Un šos manus vārdus lai apliecina Saule, kas apspīd manu galvu, un Mēness zem manām kājām, un neskaitāmie zvaigžņu pulki.
To dzirdot, dievi samulsa un klusēdami apsēdās, domādami par visu, ko bija zaudējuši, un par to, cik rūgta viņiem kļuvusi pasaule, kopš Aretuzas avota saldos udeņus padarījusi rūgtus jūra, kuras ūdens nav dzerams.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons. Latviski tulk. Mirdza Ķempe