Citāti ...

[LvSnor]

Tēva pārāk atklātais intelektuālisms un mātes biklā apgarotība lika viņam noslēpt savu juteklīgi kaislo attieksmi pret dzīvi, it kā tā būtu reizē banāla un atbaidoša. Viņš paslēpās dziļā noslēgtībā. Viņš jau tad saprata, ka atklāt citiem savus būtiskos, nozīmīgos pārdzīvojumus nozīmētu sevi apdraudēt. Pret dzīvi varēja izturēties nevērīgi un ārišķīgi, kā to darīja skolā, vai tuvoties tai abstrakti intelektuālā ceļā, kā viņa tēvs, vai padarīt to par garīgu abstrakciju, kā to darīja māte, bet, ja ieietu dzīvē ar visām savām jūtām, ar miesu un ar prātu, ar savām tiešajām sajūtām, nevis abstrakti izdomātām, tad patiesi — visi cilvēki būtu ienaidnieki.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

Bet nenoliedzami — mašīnas bija padarījušas pasauli par briesmīgu vietu, kurā, no vienas puses, valdīja mehanizēta verdžība, no otras puses, neprātīga, apnicīga bagātnieku izšķērdība. Cik ilgi tas varēja turpināties: daži cilvēki izsūca naudu no mašīnu vergiem un bez kādiem pienākumiem dzīvoja pasaules visskaistākajās vietās, kur mašīnas vēl nebija ielauzušās. Viņš drūmi sacīja:
— Manuprāt, mēs vairāk tuvojamies bēdīgam galam nekā spožam sākumam.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

Es zinu, ka cilvēku sabiedrība iekārtota nepareizi, zinu, ka pār mums visiem vairāk vai mazāk valda bagāti nelieši. Bet personisko laimi nevar uzlabot ar kolektīvu organizāciju palīdzību vai ar kaut kādu sociālu mašinēriju, kas pamatojas uz abstrakcijām. Ja es teiktu: «Anglija ir laimīga,» tā būtu nepatiesība. Nav tādas «cilvēku Anglijas». Ir tikai sala, vietām loti skaista. Un ir angļi. Ja es teiktu: «Visi angļi ir laimīgi,» — tie būtu skaidri meli, bet šis apgalvojums būtu vismaz kaut kas noteikts. Atbrīvosimies no abstrakcijām — tās neeksistē. Es pieņemtu par pienākumu, bet neticu, ka ir pienākums mēģināt iekārtot citu cilvēku dzīvi saskaņā ar abstraktajiem principiem, lai tie būtu nez cīk labi domāti un lai tiem būtu nez cik cēli nosaukumi. Es neticu mēģinājumiem reformēt pasauli. Man galvenais ir dzīvot pašam savu dzīvi tik pilnīgi, cik vien iespējams. Ja es varu «labot» pats sevi, tad esmu kaut ko veicis cilvēces izlabošanā. Mana attieksme pret pasaules skaistumu ir mana personiskā nostāja, mana reliģija, ja jums tīk. Un, kas attiecas uz Vnanu pienākumu pret citiem, tad tas pastāv pret vīriešiem un sievietēm, ne pret vīrieti un sievieti. Un cilvēki nekļūs kolektīvi laimīgi, ja tie kā indivīdi būs nenozīmīgi, pelēki un viduvēji, kādi viņi kļūs sociālismā.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

— Viss, — Tonijs rūgti atzinās. Viņš brīdi klusēja, tad sāka runāt strauji, gandrīz nesakarīgi, it kā skaļi domādams, saskatīdams Helēnā tikai cilvēku, kas bija parādījis viņam pietiekami daudz uzmanības, lai mazliet nojaustu viņa rūpīgi slēpto vilšanos pašam sevī un dzīvē. — 1919. gadā es biju gandrīz beigts cilvēks, morāliski un fiziski. Es biju vairāk nekā pārguris, es biju izmisis. Dzīve it kā sadrupa manos pirkstos. Dažas patiesības, kurām biju ticējis, sabruka vai likās sabrūkam. Tā dzīve, par kuru biju cīnījies, pilnīgi izgaisa. Pat mani vecie draugi it kā atlūza no manis. Man likās, ka no visiem cilvēkiem esmu tas nabagākais — ne materiāli, bet visā dzīvē. Es vēlējos veidot, radīt celtnes, kas kaut ko nozīmētu, un viņi man lika rakstīt ziņojumus par betona savrupmājām. Man bija tikai mans tēvs un Margareta, un tie — kā jau visi labvēļi — vēlējās, lai es daru, ko viņi grib, nevis to, ko gribēju pats. Tā es iekļuvu tā saucamajā praktiskajā dzīvē.
Viņš spēji apklusa, drūmi raudzīdamies uz izmirkušu savvaļas augu čemu pie savām kājām, nervozi salauzīdams sauso diļļu stiebru aizvien sīkākos gabaliņos. Helēna neko nesacīja, gaidīdama ar kaķa modrību, vai viņš neteiks kaut ko vairāk.
— Praktiskā dzīve! — viņš pēkšņi izsaucās, un viņa spīvums lika viņai nodrebēt. — Darbīgā bezdarbība, centīgs slinkums. Nopirkt lēti un pārdot dārgi — viszemiskākā nodarbība, uz kuru spējīgs cilvēka prāts, un tomēr visvairāk cienīta un vislabāk atalgota mūsdienās. Blefs. Krāpšana. Degradācija. Man tas viss apnicis!
— Nabaga jēriņš! — teica Helēna ar liekuļotu līdzjūtību. — Nezināju, ka jūs tā ienīstat darbu.
— Es neienīstu darbu, — Tonijs dusmīgi atcirta. — Tieši tāpēc, ka tas nav darbs, ko daru, — es to ienīstu. Darbs nozīmē kaut ko radīt, kaut ko darīt, nevis krāmēties ar citu cilvēku darba papīra simboliem.
Viņš pēkšņi apklusa, instinktīvi sajuzdams, ka runā tukšā gaisā, ka vistālāk no mērenības ir turīgās vidusšķiru sievietes. Viņu laiskums, viņu greznība, viņu godkāre — viņš domāja ar rūgtumu — veicina šo riebīgo krāpšanu. Viņas izlavījās no kara, viņas izlavījās no darba, no bērnu audzināšanas, ja nav izlavījušās no dzemdībām, bet katra no viņām grib būt maza karaliene, kas sēdētu uz mēslu kaudzes, ko savilcis viņas vīrs, rakņādamies netīrajā naudas pasaulē. Un tad viņas vēl gaužas, ka viņām nodara pāri. Ko viņa runā?
— ... Protams, Voltera darbs ir pavisam citāds, — viņš dzirdēja, — tā tiešām ir valsts atjaunošana. Un es saprotu, kāpēc jums tā nepatīk izšķiest laiku praktiskā dzīves rutīnā. Jums nav piemērotas intelektuālas apkārtnes. Kāpēc jūs neļaujat iepazīstināt jūs ar dažiem patiesi interesantiem cilvēkiem Londonā?
— Nē, pateicos, — dusmīgi atbildēja Tonijs. — Ja ir vēl kāda niecīgāka un tukšāka krāpšana kā veikalnieku aprindās, tad tā ir jūsu augstāko intelektuāļu nelietība. Es labāk vēlos būt kaķēns un ņaudēt.
— Ko tad jūs gribat? — Helēna jautāja asi, jo Tonija nicīgums aizvainoja viņas patmīļu.
— Mēnesi, — viņš atbildēja pieceldamies. — Vai labāk neiesim atpakaļ? Sēžot šeit kļūst auksti.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

Neviens īstenībā nevar atbrīvoties no naudas un tirdzniecības mašīnas. Tieši vai netieši tā tur savos žņaugos visu pasauli un agri vai vēlu iznīcina visu, atskaitot sevi pašu, un beigās iznīcinās arī pati sevi. Ne tagad, pat ne drīz, bet katrā gadījumā, jo tā iznīcina visas dzīvības dabiskās dziņas. Kļūt bagātakam par citiem, un tad garlaicību aizdzīt ar kairinātājiem — tas viss ved tikai nāvē. Tas ir nepietiekams stimuls. Labāk grūta nekā muļķīga dzīve.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

Ticiāni ir tikai drūmos muzejos, ne mūsu dzīvē. Ja nāktu jauns Ticiāns, sausie popularizētāji un žurnālisti viņu apvainotu ar savām smirdīgajām dvēselēm, liktu viņam mirt badā, balstoties uz teoriju, ka māksliniekam ir labāk dzīvot nabadzībā (bet ne žokejiem, bokseriem un vidutājiem), un beidzot iemestu viņu cietumā par netikumību. Dievu vairs nebūs, nebūs klusu url svētu vietu uz zemes, un jūra piepildīsies ar mūsu darbu duļķēm. Jūsu sievas dzemdēs kā cūkas, un jūs strādāsit kā roboti. Jums nekas nebūs vērtīgs pašvērtības dēļ, bet tikai tirgus vērtības dēļ. Iztiku jums sagādās mašīnas. Rītos jūs teiksit: «Kaut jel būtu vakars,» — un vakaros: «Kaut jel būtu rīts!» Jūs būsit kā pterodaktiļi, kā milzīgi sliņķi.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

— Es domāju, ka cilvēka daba palaikam prasa vientulību, tāpat kā bērnam dažreiz jāaiziet no skolas un jābūt divatā ar savu māti. Manuprāt, mums nav vairs pietiekami daudz klusu vietu pasaulē, kur mēs varētu būt saskaņā ar dzīvo visumu. Es neticu abstraktam garīgam dievam, tāpat kā neticu abstraktu mehānisku spēku pasaulei. Es zinu, ka esmu dzīvs, ka visums ir dzīvs un ka es no tā gūstu dzīvību. Ja jūs man teiksit, ka visums ir nedzīvs vai vienkārši ir milzīga mašīna, kas nozīmē to pašu, es jums aizrādīšu, ka jūsu jutekļi atrofējušies. Es ienīstot cilvēkus! Bet es mīlu viņus, kad tos nav samaitājuši un padarījuši par postītājiem priesteri un militāristi, un stulbi veikalnieki. Es jums teikšu, Voterton, ka ticu vīriešiem un sievietēm, kad viņi dzīvo pareizi un dabiski, tad viņi nebūt nav visnelaimīgākie dzīvnieki, taisni otrādi — nav laimīgāku un skaistāku par viņiem. Es iebilstu pret viņiem tāpēc, ka pārāk daudzi domā tikai par savu labumu, un tāpēc, ka viņi ļauj sevi piespiest vai piemānīt, lai dzīvotu tik nevērtīgu un postošu dzīvi. Es vēlētos, lai viņi iepazītu paši savu diženumu un tās pasaules diženumu, kurā tie dzīvo. Viņi varētu uzcelt paradīzi, bet šie idioti uzceļ Glazgovu un Pitsburgu.

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons

[LvSnor]

— Vēl ne. Nepagriezies. Es cietu badu trīs dienas. Bija ziema, un es pārdevos kādam vīrietim par barību. Tad es domāju, ka aiz kauna nogalināšos, bet viņš nebija slikts cilvēks, mēģināja pat atrast man darbu, taču viņam tas neizdevās. Man tādā veidā bija jadzīvo trīs mēnešus, līdz mani pieņēma par grīdas mazgataju tajā veikalā, kur tagad strādāju. Tas man tev bija jāpasaka, Tonij, un tāpēc man jāaizbrauc. Es atdotu tev savas asinis un savu dzīvību, bet nevaru atdot tev savu apkaunoto miesu, prostitūtas miesu.

---

Viņa bija pievilcīga šai tērpā, un Tonija nelietpratēja acij griezums šķita nevainojams. Prieka izteiksme Katas sejā viņam bija svarīgāka nekā tērpa cena. Vēl nesen viņš mēdza moralizēt pat par labāko sieviešu tieksmi uz visādiem niekiem, bet tagad viņš atzina, ka sievietes rīkojas pareizi, rūpēdamās par savu ārieni. Tas bija daudz kas vairāk nekā sociāla pase, tā bija estētiska principa, morālas patiesības izpausme — skaistu augumu nevarēja rādīt necienīgā ietērpā. Atšķirība starp Kātu modes tērpā, pat itāliešu modes tērpā, un Kātu nabadzīgos kokvilnas svārciņos bija tik uzkrītoša, ka pat viņas vīrs būtu to ievērojis. Viņa it kā guva morālu atbalstu no labā auduma un tērpa veidojuma. Tādas domas ienāca Tonijam prātā, kad viņš klausījās veikala īpašnieces plašajā paskaidrojumā, ka šis tērps ticis šūts hercogienei di Pinjatelli Montaleone un viņa to neesot valkājusi — untumniece, bet bagāta — tāda jau esot hercogiene; protams, viņi bijuši spiesti ņemt tērpu atpakaļ).

---

— Tu tiec mīlēts, Tonij.
— Un tas ir tikai sākums.
— Jā, tikai sākums.
— Tu nekad nerimsi mani mīlēt, Kata?
— Nekad, līdz pašai nāvei.
— Nemirsti, Kata. Dzīvosim mūžīgi. Vai jā?

"Visi cilvēki ir ienaidnieki" Ričards Oldingtons