Citāti ...

[LvSnor]

bet gan no tām pašām lietām, no kurām viņiem pastāvīgi tiek atņemtas, un kuras viņiem nav neveidoja trūkumu subjekta sirdī, bet gan cilvēka objektivitāti, cilvēka objektīvo būtību, kurai vēlēties nozīmē radīt, radīt realitātē. Reālais nav neiespējams; reālajā, gluži pretēji, viss ir iespējams, viss kļūst iespējams. Tā nav vēlme, kas pauž molāru trūkumu subjektā; tā ir molārā organizācija, kas atbrīvo vēlmi no tās objektīvās būtības. Revolucionāri, mākslinieki un gaišreģi ir apmierināti ar to, ka ir objektīvi, nekas cits kā objektīvi: viņi zina, ka vēlme aptver dzīvi ar produktīvu spēku un atražo to tādā veidā, kas ir jo intensīvāks, jo mazāk tai nepieciešams. Un jo sliktāk tiem, kas tic, ka to ir viegli pateikt vai ka tā ir ideja grāmatās. "No nelielās lasīšanas, ko biju veicis, es nonācu pie šāda secinājuma, ka vīrieši, kas bija visvairāk iegrimuši dzīvē, kas to veidoja, kas bija pati dzīve, ēda maz, gulēja maz, viņiem piederēja maz mantu, ja vispār bija. Viņi neloloja ilūzijas pienākuma, vairošanās jautājumos, ierobežoto ģimenes saglabāšanas vai valsts aizstāvēšanas mērķu dēļ ...
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

25. Moriss Klavēls, atsaucoties uz Sartru, atzīmē, ka marksisma filozofija nevar atļauties ieviest trūkuma jēdzienu jau pašā sākumā: "Šis trūkums pirms ekspluatācijas nosaka pieprasījuma un piedāvājuma likumu kā mūžīgi neatkarīgu kvalitāti, jo tas atrodas pirmatnējā līmenī. Tāpēc vairs nav runa par šī likuma iekļaušanu vai deduktīvo izmantošanu marksismā, jo tas ir tieši nolasāms iepriekš, pirmatnējā līmenī."
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Tā ir māksla dominējošas klases pārstāvju vidū šī tukšuma prakse kā tirgus ekonomika: trūkuma organizēšana ražošanas pārpilnībā, visas vēlmes ievirzīšana lielās trūkuma bailēs, objekta padarīšana atkarīga no reālas ražošanas, kurai it kā vajadzētu būt ārējai no vēlmes (racionalitātes prasībām), kamēr vēlmju ražošana pāriet fantāzijā (nekas cits kā fantāzija).
No vienas puses, nepastāv realitātes sociāla ražošana un, no otras puses, fantāzijas vēlmju ražošana. Starp šīm divām ražošanas metodēm tiktu izveidotas tikai sekundāras introjekcijas un projekcijas saites, it kā sociālās prakses dubultotu internalizētas garīgās prakses vai it kā garīgās prakses tiktu projicētas sociālajās sistēmās, nevienai neietekmējot otru. Kamēr mēs esam apmierināti ar paralēlu naudas, zelta, kapitāla un kapitālistiskā trijstūra nolikšanu, no vienas puses, un libido, anālo atveri, fallu un ģimenes trijstūri, no otras puses, mēs ļaujamies patīkamai izklaidei, bet naudas mehānismi paliek pilnīgi vienaldzīgi pret to cilvēku anālajām projekcijām, kas ar to rīkojas. Marksa - Freida paralēlisms paliek pilnīgi sterils un vienaldzīgs, ietverot terminus, kas internalizējas vai projicē sevi viens otrā, nebeidzot būt sveši, kā slavenajā vienādojumā nauda = sūdi. Patiesībā sociālā ražošana ir tikai pati vēlmju ražošana šajos noteiktajos apstākļos. Mēs sakām, ka sociālo lauku tieši caurstrāvo vēlme, ka tas ir tās vēsturiski noteikts produkts un ka libido nav nepieciešama starpniecība vai sublimācija, nekāda psihiska operācija, nekāda transformācija, lai ieguldītu ražošanas spēkus un ražošanas attiecības.Ir tikai vēlme un sociālais, un nekas vairāk. Pat visrepresīvākās un nāvējošākās sociālās reprodukcijas formas rada vēlme, organizācijā, kas no tās izriet vienā vai otrā stāvoklī, kas mums būs jāanalizē. Tāpēc politiskās filozofijas pamatproblēma joprojām ir tā, ko spēja izvirzīt (un ko Reihs no jauna atklāja) : "Kāpēc vīrieši cīnās par savu verdzību, it kā tā būtu viņu glābiņš?" Kā mēs varam kliegt: vairāk nodokļu! mazāk maizes! Kā teica Reihs, pārsteidzoši nav tas, ka daži cilvēki zog, ka citi streiko, bet gan tas, ka badā mirstošie ne vienmēr zog un ka ekspluatētie ne vienmēr streiko: kāpēc vīrieši gadsimtiem ilgi ir pacietuši ekspluatāciju, pazemojumus un verdzību, līdz pat tam, ka vēlas tos ne tikai citiem, bet arī sev?
Reihs nekad nav bijis tik liels domātājs kā tad, kad viņš atsakās atsaukties uz zināšanu trūkumu vai masu ilūziju, lai izskaidrotu fašismu, un pieprasa skaidrojumu caur vēlmi, vēlmes izteiksmē: nē, masas netika maldinātas, tās vēlējās fašismu šādā laikā, šādos apstākļos, un tas ir tas, kas ir jāizskaidro, šī vēlmes perversija. Tomēr Reihs nespēj sniegt pietiekamu atbildi. 26
26. (Vilhelms) Reihs, Fašisma masu psiholoģija.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

"Tas rodas, bet šoreiz attiecas uz visu kopumu, kā atsevišķi sacerēts skaņdarbs, dzimis no iedvesmas , " Pruss saka par Balzaka darba, bet arī sava paša darba vienotību. Un literārajā mašīnā "Meklējot pazudušo laiku", ir pārsteidzoši, cik lielā mērā visas daļas tiek radītas kā asimetriskas malas, lauzti virzieni, slēgtas kastes, nesavienoti trauki, starpsienas, kur pat nepārtrauktības ir attālumi, un attālumi ir apstiprinājumi, puzles gabaliņi, kas nerodas no vienas, bet gan no dažādām puzlēm, vardarbīgi ievietoti viens otrā, vienmēr lokāli un nekad specifiski, un to disharmoniskās malas vienmēr piespiestas, profanētas, iestrādātas viena otrā, vienmēr ar pārpalikumiem. Šis ir šizoīdais darbs par excellence:
varētu teikt, ka vainas apziņa, vainas deklarācijas ir tur tikai smiekliem.
(Kleina izpratnē varētu teikt, ka depresīvā pozīcija ir tikai aizsegs dziļākai šizoīdai pozīcijai).
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Atšķirību attīstība starp grupas fantāziju un individuālo fantāziju, galu galā, parāda, ka individuālas fantāzijas nav. Drīzāk pastāv divu veidu grupas: subjektu grupas un pakļautās grupas – Edips un kastrācija veido iedomātu struktūru, saskaņā ar kuru pakļautās grupas locekļi ir apņēmušies dzīvot vai fantazēt individuāli par savu piederību grupai. Jāsaka arī, ka abu veidu grupas atrodas pastāvīgā slīdējumā, subjektu grupai vienmēr draud pakļaušana, bet pakļautā grupa noteiktos gadījumos var tikt spiesta uzņemties revolucionāru lomu. Vēl jo vairāk satraucoši ir redzēt, kā Freida analīze no fantāzijas saglabā tikai tās atdalīšanas līnijas, ekskluzīvs un sagrauj to tā individuālajos izmēros vai pseidoindivīdi, kas to pēc būtības saista ar pakļautām grupām, nevis dara pretējo un fantāzijā atbrīvo revolucionāras grupas potenciāla pamatā esošo elementu. Kad mēs uzzinām, ka instruktors, skolotājs ir tēvs, un arī pulkvedis, un arī māte, kad mēs tādējādi reducējam visus sociālās ražošanas un antiražošanas aģentus uz ģimenes reprodukcijas figūrām, mēs saprotam, ka panikas libido vairs neriskē pamest Edipu un to internalizē. Tas to internalizē kastrējošas dualitātes veidā starp apgalvojuma subjektu un izteikuma subjektu, kas raksturīga pseidoindivīda fantāzijai (" Es kā cilvēks es jūs saprotu, bet kā tiesnesis, kā priekšnieks, kā pulkvedis vai ģenerālis, tas ir, kā tēvs, es jūs nosodu.") Bet šis Dualitāte ir mākslīga, atvasināta un pieņem tiešu apgalvojuma saistību ar kolektīvajiem izrunas aģentiem grupas fantāzijā.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Kurš gan mazliet nopietns neirotiķis neatbalstās uz šizofrēnijas klints, šoreiz kustīgas klints, aerolīta? Kurš gan nevajā perversas teritorialitātes ārpus Edipa bērnudārziem? Kurš gan nejūt savas vēlmes plūsmās gan lavu, gan ūdeni?
Un galvenokārt, ar ko mēs slimojam? Ar pašu šizofrēniju kā procesu? Vai ar neprātīgo neirotizāciju, kurai esam pakļauti un kurai psihoanalīze ir izgudrojusi jaunus līdzekļus – Edipu un kastrāciju? Vai mēs slimojam ar šizofrēniju kā procesu – vai ar procesa turpināšanos līdz bezgalībai, tukšumā, šausmīgā izmisumā (šizofrēniskās būtības radīšana), vai ar procesa sajaukšanu ar mērķi (perversā mākslīgā radīšana), vai ar procesa priekšlaicīgu pārtraukšanu (neirotiskās analīzes radīšana)? Mēs tiekam piespiedu kārtā konfrontēti ar Edipu un kastrāciju, mēs esam spiesti atgriezties tajos: vai nu lai novērtētu sevi ar šo krustu vai arī lai redzētu, ka mēs tur neesam izmērāmi. Bet jebkurā gadījumā kaitējums ir nodarīts, izārstēšana ir izvēlējusies edipalizācijas ceļu, kas ir pilns ar atkritumiem, pretstatā šizofrenizācijai, kurai mūs jāizārstē no izārstēšanas.
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Tāpēc mums bija svarīga Kanta definīcija, kas Dievu izvirza kā disjunktīvā siloģisma aprioro principu, ciktāl viss no tā izriet, ierobežojot visas realitātes pilnību (omnitudo realitatis). Kanta humors padara Dievu par siloģisma pavēlnieku

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Revolucionārs ir pirmais, kurš spēj
juridiski pateikt: Edip, nezinu – jo saraustītie gabali paliek pielipuši
pie katra vēsturiskā sociālā lauka stūra, kā kaujas lauks, nevis buržuāziska
teātra skatuve. Jo sliktāk, ja psihoanalītiķi rēc. Taču Fanons
atzīmēja, ka nemierīgiem periodiem bija neapzināta ietekme ne tikai uz
aktīvajiem kaujiniekiem, bet arī uz neitrālajiem un tiem, kas
izliekas, ka paliek ārpus šīs lietas, neiesaistās politikā. To pašu var teikt par
šķietami mierīgiem periodiem: ir groteska kļūda uzskatīt, ka bērna zemapziņa
pazīst tikai tēti-mammu un " savā veidā
" nezina
, ka tēvam ir priekšnieks, kurš nav tēva tēvs, vai ka viņš pats ir
priekšnieks, kurš nav
tēvs... Tik ļoti, ka visos gadījumos mēs nosakām šādu noteikumu: tēvs un māte
eksistē tikai gabalos un nekad nav organizēti figūrā vai struktūrā,
kas spēj gan attēlot zemapziņu, gan tajā attēlot dažādus kolektīva aģentus,
bet vienmēr sadalās fragmentos, kas berzējas plecu pie pleca ar šiem
aģentiem, konfrontējas viens ar otru, oponē viens otram vai samierinās
ar tiem kā cīņā ar rokām. Tēvs , māte un ...

[LvSnor]

Apsveriet trīs
lieliskas grāmatas par bērnību : Žila
Valjē "
L'Enfant ", Dariena " Bas les coeurs" , Selīnas " Mort à
crédit"
. Mēs redzēsim, kā maize, nauda, mājoklis, sociālā attīstība,
buržuāziskās un
revolucionārās vērtības, bagātība un nabadzība, apspiešana un sacelšanās, sociālās
šķiras, politiskie notikumi, metafiziskās un kolektīvās
problēmas, kas ir elpot? Kāpēc būt nabadzīgam? Kāpēc bagātiem
cilvēkiem?

[LvSnor]

.
Sākotnējā kopā ir sociālā
formācija, vai drīzāk sociālās formācijas; rases, klases,
kontinenti, tautas,
karaļvalstis, suverenitātes; Žanna d'Arka un Lielais mongolis, Luters un acteku čūska.
Pēdējā kopā ir tikai tētis, mamma un es. Tāpēc par Edipu kā vēlmi pēc
ražošanas mums jāsaka : viņš ir beigās, nevis sākumā. Bet
tas nepavisam nav tāpat. Mēs esam
redzējuši
, ka ražošanas vēlme bija ražošanas robeža. cija, kas vienmēr ir
kavēta kapitālistiskajā
formācijā: ķermenis bez orgāniem deteritorializētās sabiedrības robežās, tuksnesis pie
pilsētas vārtiem... Bet tieši tas ir steidzami, ir svarīgi, lai robeža
tiktu pārvietota, lai tā tiktu padarīta nekaitīga un pārietu, šķietami
pārietu pašas sociālās formācijas ietvaros. Šizofrēnija jeb vēlmju ražošana ir
robeža starp molāro organizāciju un vēlmju molekulāro daudzkārtību; šai
deteritorializācijas robežai tagad ir jāpāriet molārās organizācijas
ietvaros, lai tā tiktu piemērota mākslīgai un pakļāvīgai teritorialitātei. Tad mēs
saprotam, ko Edips domā : viņš pārceļ robežu, viņš to internalizē. Drīzāk
neirotiķu tauta, nevis viens veiksmīgs, neautistisks šizofrēniķis.
Nesalīdzināms sabiedriskuma instruments, Edips ir Eiropas cilvēka galīgā pakļāvīgā
un privātā teritorialitāte. (Turklāt pārvietotā, uzburtā robeža iet
Edipa iekšienē, starp viņa diviem poliem.)