Ziņa: 3'008
Virtenes: 777
Pievienojies: 2019 Sep
Reputācija:
6
2025-11-08 18:39
(This post was last modified: 2025-11-09 2:19 by LvSnor.)
Un, kad labākie psihoanalītiķi aizliedz sev vēsturiski politiskus pielietojumus, mēs nevaram teikt, ka lietas ir daudz labākas, jo viņi atgriežas pie kastrācijas klints, kas tiek pasniegta kā nereducējama "nepanesama patiesība": viņi ieslēdzas fallocentrismā, kas liek viņiem uzskatīt analītisko darbību par tādu, kurai vienmēr jāattīstās ģimenes mikrokosmosā, un joprojām traktēt libido tiešos ieguldījumus sociālajā laukā kā vienkāršas iedomātas Edipa atkarības, kur būtu nepieciešams nosodīt "saplūšanas sapni", " atgriešanās pie Vienotības fantāziju". Kastrācija, viņi saka, ir tas, kas mūs šķir no politikas, tas mūs, analītiķus, padara oriģinālus, kuri neaizmirst, ka arī sabiedrība ir trīsstūrveida un simboliska!
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Ziņa: 3'008
Virtenes: 777
Pievienojies: 2019 Sep
Reputācija:
6
Ģimenes," raksta
Kūpers, "darbojas kā starpnieks starp sociālo realitāti un saviem
bērniem. Ja attiecīgā sociālā realitāte ir bagāta ar atsvešinātām sociālajām
formām, tad šī atsvešinātība bērnam tiks mediēta un viņš to
piedzīvos kā dīvainību ģimenes attiecībās... Cilvēks var teikt,
piemēram, ka viņa prātu kontrolē elektriskā mašīna vai cilvēki no
citas planētas. Tomēr šīs konstrukcijas lielā mērā ir ģimenes procesa
iemiesojums, kam piemīt substanciālas realitātes izskats, bet kas nav
nekas cits kā ģimenes locekļu darbības vai prakses atsvešināta forma,
prakse, kas burtiski dominē pār psihotiskā locekļa prātu. Šie
metaforiskie kosmosa cilvēki burtiski ir māte, tēvs un brāļi, kuri...
ieņemt vietas ap brokastu galdu it kā psihotiskā sabiedrībā." 36 Pat
būtiskā tēze
36.
Deivids Kūpers, Psihiatrija un antipsihiatrija. 1967, tulkota fr.
Ed. du Seuil,
64.
lpp.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
