Citāti ...
Un, kad labākie psihoanalītiķi aizliedz sev vēsturiski politiskus pielietojumus, mēs nevaram teikt, ka lietas ir daudz labākas, jo viņi atgriežas pie kastrācijas klints, kas tiek pasniegta kā nereducējama "nepanesama patiesība": viņi ieslēdzas fallocentrismā, kas liek viņiem uzskatīt analītisko darbību par tādu, kurai vienmēr jāattīstās ģimenes mikrokosmosā, un joprojām traktēt libido tiešos ieguldījumus sociālajā laukā kā vienkāršas iedomātas Edipa atkarības, kur būtu nepieciešams nosodīt "saplūšanas sapni", " atgriešanās pie Vienotības fantāziju". Kastrācija, viņi saka, ir tas, kas mūs šķir no politikas, tas mūs, analītiķus, padara oriģinālus, kuri neaizmirst, ka arī sabiedrība ir trīsstūrveida un simboliska!

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
"Ģimenes," raksta Kūpers, "darbojas kā starpnieks starp sociālo realitāti un saviem bērniem. Ja attiecīgā sociālā realitāte ir bagāta ar atsvešinātām sociālajām
formām, tad šī atsvešinātība bērnam tiks mediēta un viņš to piedzīvos kā dīvainību ģimenes attiecībās ... Cilvēks var teikt, piemēram, ka viņa prātu kontrolē elektriskā mašīna vai cilvēki no citas planētas. Tomēr šīs konstrukcijas lielā mērā ir ģimenes procesa iemiesojums, kam piemīt substanciālas realitātes izskats, bet kas nav nekas cits kā ģimenes locekļu darbības vai prakses atsvešināta forma, prakse, kas burtiski dominē pār psihotiskā locekļa prātu. Šie metaforiskie kosmosa cilvēki burtiski ir māte, tēvs un brāļi, kuri ... ieņemt vietas ap brokastu galdu it kā psihotiskā sabiedrībā." 36 
36. Deivids Kūpers, Psihiatrija un antipsihiatrija. 1967, tulkota fr.Ed. du Seuil, 64.lpp.
no grāmatas  "Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
Diemžēl jāsaka tik elementāras lietas: vēlme neapdraud sabiedrību tāpēc, ka tā ir vēlme gulēt ar māti, bet gan tāpēc, ka tā ir revolucionāra. Un tas nozīmē nevis to, ka vēlme ir kas cits kā seksualitāte, bet gan to, ka seksualitāte un mīlestība nedzīvo Edipa guļamistabā, bet gan sapņo par plašo klajumu un rada dīvainas plūsmas, kuras nevar uzglabāt noteiktā kārtībā. Vēlme "negrib" revolūciju ; tā ir revolucionāra pati par sevi un it kā piespiedu kārtā, vēloties to, ko tā vēlas. Kopš šī pētījuma sākuma mēs esam apgalvojuši gan to, ka sociālā ražošana un vēlmju ražošana ir viens, bet ka tās atšķiras pēc režīma, tāpēc, ka sociālā ražošanas forma būtiski apspiež vēlmju ražošanu, gan arī to, ka vēlmju ražošanai ( "patiesai" vēlmei ) ir potenciāls uzspridzināt sociālo formu.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
Paceļot tai incesta kropļojošo spoguli (vai to jūs gribējāt?), mēs apkaunojam vēlmi, apdullinām to, noliekam bezcerīgā situācijā, viegli pierunājam to atteikties no "sevis" civilizācijas augstāku interešu vārdā (un, ja visi darītu to pašu, ja visi apprecētu savu māti vai paturētu sev māsu, un vairs nebūtu ne diferenciācijas, ne pasīvas apmaiņas).

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
Ģimenes galvenā funkcija ir saglabāšana: runa ir par to, lai zinātu, ko tā noraidīs no vēlamās ražošanas, ko tā saglabās, kur tā iesprūst strupceļos, kas ved uz tās pašas nediferencēto (izgāztuvi), un ko tā, gluži pretēji, novedīs uz spietošanas un reproducējamas diferenciācijas ceļiem.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
« Vecāks | Jaunāks »


Pārlēkt uz:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)