Citāti ...

[LvSnor]

Un, kad labākie psihoanalītiķi aizliedz sev vēsturiski politiskus pielietojumus, mēs nevaram teikt, ka lietas ir daudz labākas, jo viņi atgriežas pie kastrācijas klints, kas tiek pasniegta kā nereducējama "nepanesama patiesība": viņi ieslēdzas fallocentrismā, kas liek viņiem uzskatīt analītisko darbību par tādu, kurai vienmēr jāattīstās ģimenes mikrokosmosā, un joprojām traktēt libido tiešos ieguldījumus sociālajā laukā kā vienkāršas iedomātas Edipa atkarības, kur būtu nepieciešams nosodīt "saplūšanas sapni", " atgriešanās pie Vienotības fantāziju". Kastrācija, viņi saka, ir tas, kas mūs šķir no politikas, tas mūs, analītiķus, padara oriģinālus, kuri neaizmirst, ka arī sabiedrība ir trīsstūrveida un simboliska!

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

"Ģimenes," raksta Kūpers, "darbojas kā starpnieks starp sociālo realitāti un saviem bērniem. Ja attiecīgā sociālā realitāte ir bagāta ar atsvešinātām sociālajām
formām, tad šī atsvešinātība bērnam tiks mediēta un viņš to piedzīvos kā dīvainību ģimenes attiecībās ... Cilvēks var teikt, piemēram, ka viņa prātu kontrolē elektriskā mašīna vai cilvēki no citas planētas. Tomēr šīs konstrukcijas lielā mērā ir ģimenes procesa iemiesojums, kam piemīt substanciālas realitātes izskats, bet kas nav nekas cits kā ģimenes locekļu darbības vai prakses atsvešināta forma, prakse, kas burtiski dominē pār psihotiskā locekļa prātu. Šie metaforiskie kosmosa cilvēki burtiski ir māte, tēvs un brāļi, kuri ... ieņemt vietas ap brokastu galdu it kā psihotiskā sabiedrībā." 36 
36. Deivids Kūpers, Psihiatrija un antipsihiatrija. 1967, tulkota fr.Ed. du Seuil, 64.lpp.
no grāmatas  "Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Diemžēl jāsaka tik elementāras lietas: vēlme neapdraud sabiedrību tāpēc, ka tā ir vēlme gulēt ar māti, bet gan tāpēc, ka tā ir revolucionāra. Un tas nozīmē nevis to, ka vēlme ir kas cits kā seksualitāte, bet gan to, ka seksualitāte un mīlestība nedzīvo Edipa guļamistabā, bet gan sapņo par plašo klajumu un rada dīvainas plūsmas, kuras nevar uzglabāt noteiktā kārtībā. Vēlme "negrib" revolūciju ; tā ir revolucionāra pati par sevi un it kā piespiedu kārtā, vēloties to, ko tā vēlas. Kopš šī pētījuma sākuma mēs esam apgalvojuši gan to, ka sociālā ražošana un vēlmju ražošana ir viens, bet ka tās atšķiras pēc režīma, tāpēc, ka sociālā ražošanas forma būtiski apspiež vēlmju ražošanu, gan arī to, ka vēlmju ražošanai ( "patiesai" vēlmei ) ir potenciāls uzspridzināt sociālo formu.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Paceļot tai incesta kropļojošo spoguli (vai to jūs gribējāt?), mēs apkaunojam vēlmi, apdullinām to, noliekam bezcerīgā situācijā, viegli pierunājam to atteikties no "sevis" civilizācijas augstāku interešu vārdā (un, ja visi darītu to pašu, ja visi apprecētu savu māti vai paturētu sev māsu, un vairs nebūtu ne diferenciācijas, ne pasīvas apmaiņas).

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Ģimenes galvenā funkcija ir saglabāšana: runa ir par to, lai zinātu, ko tā noraidīs no vēlamās ražošanas, ko tā saglabās, kur tā iesprūst strupceļos, kas ved uz tās pašas nediferencēto (izgāztuvi), un ko tā, gluži pretēji, novedīs uz spietošanas un reproducējamas diferenciācijas ceļiem.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Šizofrēniķis zina, kā aiziet: viņš aiziešanu ir padarījis par kaut ko tik vienkāršu kā piedzimšanu un miršanu. Taču tajā pašā laikā viņa ceļojums ir dīvainā kārtā savā vietā. Viņš nerunā par citu pasauli, viņš nav no citas pasaules: pat pārvietojoties telpā, tas ir intensīvs ceļojums ap vēlmju mašīnu, kas šeit ceļas un paliek. Jo tieši šeit atrodas mūsu pasaules radītais tuksnesis, kā arī jaunā zeme un dūcošā mašīna, ap kuru riņķo šizofrēniķi, planētas jaunai saulei. Šie vēlmju cilvēki (vai varbūt viņi vēl neeksistē) ir kā Zaratustra. Viņi piedzīvo neticamas ciešanas, reiboni un slimības. Viņiem ir savi spoki. Viņiem ir jāizgudro katrs žests no jauna. Taču šāds cilvēks parādās kā brīvs, bezatbildīgs, vientuļš un priecīgs cilvēks, beidzot spējīgs pateikt un izdarīt kaut ko vienkāršu savā vārdā, neprasot atļauju, vēlme, kurai nekā netrūkst, plūsma, kas šķērso barjeras un kodus, vārds, kas vairs neapzīmē nevienu sevi. Viņš vienkārši ir pārstājis baidīties kļūt traks. Viņš redz sevi kā cildenu slimību, kas viņu vairs neskars.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Kas attiecas uz ideoloģiju, tas ir vissarežģītākais jēdziens, jo tas neļauj mums aptvert literārās mašīnas saistību ar ražošanas lauku un brīdi, kad izstarotā zīme caururbj šo "satura formu", kas mēģināja to noturēt apzīmētāja kārtībā. Tomēr Engelss jau sen, jau saistībā ar Balzaku, parādīja, cik liels ir autors, jo viņš nevar neizsekot un neļaut plūsmām plūst, kas pārsprāgst viņa darba katolisko un despotisko apzīmētāju un kas obligāti baro revolucionāru mašīnu pie apvāršņa. Tas ir stils jeb drīzāk stila, sintakses, negramatiskuma neesamība: brīdis, kad valodu vairs nenosaka tas, ko tā saka, vēl jo mazāk tas, kas to padara nozīmīgu, bet gan tas, kas liek tai plūst, straumēt un eksplodēt vēlme.
Literatūrai ... ir gluži kā šizofrēnija: process, nevis mērķis, radīšana, nevis izpausme.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Tādā veidā mākslas darbam vajadzētu būt ierakstītam starp diviem Edipa poliem, problēmu un risinājumu, neirozi un sublimāciju, vēlmi un patiesību vienu regresīvu, saskaņā ar kuru tas rosina un pārdala neatrisinātos bērnības konfliktus, otru perspektīvu, ar kuru tas izgudro jauna risinājuma veidus, kas attiecas uz cilvēka nākotni. Tā ir iekšēja pievēršanās darbam, kas to veido, kā teikts, kā "kultūras objektu". No šī viedokļa vairs nav nekāda iemesla piemērot psihoanalīzi mākslas darbam, jo tieši pats mākslas darbs veido veiksmīgu psihoanalīzi, cildenu "pārnesi" ar priekšzīmīgām kolektīvām virtualitātēm. Atskan liekulīgs brīdinājums: nedaudz neirozes nāk par labu mākslas darbam, labs materiāls, bet ne psihoze, it īpaši ne psihoze; mēs atšķiram neirotisko aspektu, kas, iespējams, ir radošs, un psihotisko aspektu, kas ir atsvešinošs un destruktīvs... It kā lielās balsis, kas prata panākt izrāvienu gramatikā un sintaksē un padarīt visu valodu par vēlmi, nerunātu par psihozes dziļumiem un neparādītu mums izteikti
psihotisku revolucionāru izzušanas punktu.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Meijers Fortess garāmejot izsaka jautru un jēgpilnu piezīmi: "Problēma nav sieviešu aprite ... Sieviete apgrozās pati par sevi. Viņa netiek atbrīvota, bet likumīgās tiesības uz pēcnācējiem tiek noteiktas konkrētas personas labā . " 3
Patiesībā mums nav pamata pieņemt postulātu, kas ir biržas sabiedrības koncepciju pamatā; sabiedrība galvenokārt nav apmaiņas līdzeklis, kur būtiskākais ir apgrozīties vai izraisīt apgrozību, bet gan ierakstīšanas socius, kur būtiskākais ir iezīmēt un tikt iezīmētam.
Apgrozība notiek tikai tad, ja to prasa vai atļauj ierakstīšana. Primitīvās teritoriālās mašīnas process šajā ziņā ... ir orgānu kolektīvs ieguldījums; jo plūsmu kodēšana notiek tikai tiktāl, ciktāl orgāni, kas spēj tās attiecīgi radīt un griezt, tiek ieskauti, ieviesti kā daļēji objekti, sadalīti un piesaistīti sociumam. Maska ir šāda orgānu institūcija. Iesvētīšanas biedrības veido ķermeņa daļas, vienlaikus maņu orgānus, anatomiskas daļas un locītavas.
Aizliegumi (neredzēt, nerunāt).
3 Dž.Meijers Fortess, grāmatā “Voltaic Research”, 1967, 135.–137 . lpp

No "Anti-edips" Delēzs un Gvatari