Pilnam zemes ķermenim ir jāiegūst paplašinājums socius un kā socius. Tādējādi primitīvais socius ir pārklāts ar tīklu, kurā pastāvīgi tiek pārlēkts no vārdiem uz lietām, no ķermeņiem uz nosaukumiem, sekojot sistēmas plašajām prasībām garumā un platumā. Tas, ko mēs saucam par konotācijas režīmu, ir režīms, kurā vārds kā vokāla zīme kaut ko apzīmē, bet kur apzīmētā lieta nav mazāka zīme, jo tā sevi iztukšo ar grafiku, kas konotēts ar balsi. Heterogēnumu, nepārtrauktības pārtraukumu, abu elementu, vokālā un grafiskā, nelīdzsvarotību kompensē trešais, vizuālais elements acs, kas, šķiet, redz vārdu (tā to redz, nevis lasa), ciktāl tā novērtē grafiskā dizaina sāpes. Dž. F. Liotārs ir mēģinājis citā kontekstā aprakstīt šādu sistēmu, kur vārdam ir tikai apzīmējoša funkcija, bet tas pats par sevi neveido zīmi; par zīmi drīzāk kļūst lieta vai ķermenis, kas apzīmēts kā tāds, ciktāl tas atklāj uz tā definētu nezināmu seju, ko iezīmē grafiskais dizains, kas reaģē uz vārdu; plaisu starp abiem aizpilda acs, kas " redz" vārdu, to nelasot, ciktāl tā novērtē sāpes,kas izplūst no grafiskā dizaina kopumā: acs palec. 57 Konotācijas režīms, nežēlības sistēma, tāds mums šķita trijstūris vārdi nav zīmes, bet, tiklīdz ir vārds, apzīmētais objekts" kļūst par zīmi: ka objekts kļūst par zīmi, tas ir, tieši tas slēpj slēptu saturu savā acīmredzamajā identitātē, ka tas rezervē citu seju citam tā skatījumam, ... ko varbūt nekad nevarēs pieņemt, bet kas, no otras puses, tiks pieņemts pašā vārdā.
Maģija ar tās trim pusēm: balss-dzirde, grafiskais- ķermenis, acssāpes: kur vārds būtībā ir apzīmētājs, bet kur pats grafiskais rada zīmi ar apzīmēto lietu, un kur acs pārvietojas no vienas uz otru, izvelkot un mērot vienas redzamību līdz otras sāpēm. Sistēmā viss ir aktīvs, uz to iedarbojas, viss reaģē, viss tiek lietots un darbojas. Tik ļoti, ka, apsverot visu teritoriālo reprezentāciju, mūs pārsteidz tīklu sarežģītība, ar kuriem tā aptver sabiedrību: teritoriālo zīmju ķēde nekad nebeidz lēkāt no viena elementa uz otru, izstarojot visos virzienos, izstarojot atdalījumus visur, kur ir plūsmas, kas jāņem, tostarp atdalīšanās, patērējot atliekas, iegūstot pievienotās vērtības, savienojot vārdus, ķermeņus un sāpes, formulas, lietas un afektus konotējot balsis, pareizrakstību, acis, vienmēr polivokālā lietojumā : lēkāšanas veids , kas nav apkopots nozīmē , tomēr mazāk apzīmētājā. Un, ja incests no šī viedokļa mums šķita neiespējams, tas ir tāpēc, ka tas nav nekas cits kā obligāti neveiksmīgs lēciens, šis lēciens, kas ved no apzīmējumiem uz personām, no vārdiem uz ķermeņiem: no vienas puses, apzīmējumu, kas vēl neapzīmē personas, bet tikai dīgļa intensīvus stāvokļus, apspiestais viņpus; no otras puses, apspiestais viņpus, kas apzīmējumus attiecina uz personām, tikai aizliedzot personām, kas reaģē uz māsas, mātes, tēva vārdiem... Starp abiem ir sekla straume , kur nekas neplūst, kur apzīmējumi neaptver personas, kur personas izvairās no grafika un kur acij vairs nav ko redzēt, nekā vairāk izvērtēt: incests, vienkārša pārvietota robeža, ne apspiesta, ne apspiežoša, bet tikai attēlota, pārvietota no vēlmes. Faktiski no šī brīža šķiet, ka divām attēlojuma dimensijām tā virspusējai organizācijai ar elementiem balss-grafika-acs un tās dziļajai organizācijai ar gadījumiem, kas attēlo vēlmi- apspiež reprezentāciju pārvietotu reprezentāciju ir kopīgs liktenis, līdzīgi kā sarežģītai atbilstības sistēmai dotajā sociālajā mašīnā.
57. Žans Fransuā Liotārs atjauno tīras apzīmējuma teorijas pārāk atstātās novārtā tiesības. Viņš parāda nesamazināmo plaisu starp vārdu un lietu apzīmējuma attiecībās, kas tos konotē. Un, pateicoties šai plaisai, tieši apzīmētā lieta kļūst par zīmi, atklājot nezināmu seju kā slēptu saturu (vārdi paši par sevi nav zīmes, bet gan pārveido lietas vai ķermeņus, ko tie apzīmē, par zīmēm). Tajā pašā laikā tieši apzīmējošais vārds kļūst redzams neatkarīgi no jebkādas rakstīšanas- lasīšanas, atklājot dīvainu spēju tikt redzētam (nevis lasītam). Sal. Discours, attēls, red. Klincksieck, 1971, 41.–82. lpp. "
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
Maģija ar tās trim pusēm: balss-dzirde, grafiskais- ķermenis, acssāpes: kur vārds būtībā ir apzīmētājs, bet kur pats grafiskais rada zīmi ar apzīmēto lietu, un kur acs pārvietojas no vienas uz otru, izvelkot un mērot vienas redzamību līdz otras sāpēm. Sistēmā viss ir aktīvs, uz to iedarbojas, viss reaģē, viss tiek lietots un darbojas. Tik ļoti, ka, apsverot visu teritoriālo reprezentāciju, mūs pārsteidz tīklu sarežģītība, ar kuriem tā aptver sabiedrību: teritoriālo zīmju ķēde nekad nebeidz lēkāt no viena elementa uz otru, izstarojot visos virzienos, izstarojot atdalījumus visur, kur ir plūsmas, kas jāņem, tostarp atdalīšanās, patērējot atliekas, iegūstot pievienotās vērtības, savienojot vārdus, ķermeņus un sāpes, formulas, lietas un afektus konotējot balsis, pareizrakstību, acis, vienmēr polivokālā lietojumā : lēkāšanas veids , kas nav apkopots nozīmē , tomēr mazāk apzīmētājā. Un, ja incests no šī viedokļa mums šķita neiespējams, tas ir tāpēc, ka tas nav nekas cits kā obligāti neveiksmīgs lēciens, šis lēciens, kas ved no apzīmējumiem uz personām, no vārdiem uz ķermeņiem: no vienas puses, apzīmējumu, kas vēl neapzīmē personas, bet tikai dīgļa intensīvus stāvokļus, apspiestais viņpus; no otras puses, apspiestais viņpus, kas apzīmējumus attiecina uz personām, tikai aizliedzot personām, kas reaģē uz māsas, mātes, tēva vārdiem... Starp abiem ir sekla straume , kur nekas neplūst, kur apzīmējumi neaptver personas, kur personas izvairās no grafika un kur acij vairs nav ko redzēt, nekā vairāk izvērtēt: incests, vienkārša pārvietota robeža, ne apspiesta, ne apspiežoša, bet tikai attēlota, pārvietota no vēlmes. Faktiski no šī brīža šķiet, ka divām attēlojuma dimensijām tā virspusējai organizācijai ar elementiem balss-grafika-acs un tās dziļajai organizācijai ar gadījumiem, kas attēlo vēlmi- apspiež reprezentāciju pārvietotu reprezentāciju ir kopīgs liktenis, līdzīgi kā sarežģītai atbilstības sistēmai dotajā sociālajā mašīnā.
57. Žans Fransuā Liotārs atjauno tīras apzīmējuma teorijas pārāk atstātās novārtā tiesības. Viņš parāda nesamazināmo plaisu starp vārdu un lietu apzīmējuma attiecībās, kas tos konotē. Un, pateicoties šai plaisai, tieši apzīmētā lieta kļūst par zīmi, atklājot nezināmu seju kā slēptu saturu (vārdi paši par sevi nav zīmes, bet gan pārveido lietas vai ķermeņus, ko tie apzīmē, par zīmēm). Tajā pašā laikā tieši apzīmējošais vārds kļūst redzams neatkarīgi no jebkādas rakstīšanas- lasīšanas, atklājot dīvainu spēju tikt redzētam (nevis lasītam). Sal. Discours, attēls, red. Klincksieck, 1971, 41.–82. lpp. "
"Anti-edips" Delēzs un Gvatari
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs