2025. gada 14. decembrī, 04:58
Pieci gadi, kopš pasaule uzzināja par Covid-19. Infektoloģe Ludmila Vīksna atklāti par pandēmijas kļūdām un mācībām
Guntars Meluškāns
Jauns.lv
Ir pagājuši pieci gadi, kopš pasaule pirmo reizi izdzirdēja par jaunu vīrusu, kas sācis strauju izplatību Ķīnā. 2019. gada decembrī cilvēce iepazina jēdzienu “Covid-19”, kas pilnībā izmainīja pasauli un sadalīja laiku divās daļās – pirms un pēc kovida. Pandēmija bija neziņas, baiļu un kļūdu periods, bet vienlaikus arī apbrīnojamas solidaritātes, mediķu varonības un jaunu zināšanu laiks. Par to visu saruna ar infektoloģi, RSU profesori Ludmilu Vīksnu.
Decembrī pirms pieciem gadiem mēs saņēmām ziņu no Ķīnas par jauna vīrusa uzliesmojumu. Kurš bija tas brīdis, kad sapratām, ka tas vīruss atnāks arī līdz mums? Vai mēs tam gatavojāmies, un kāda bija mūsu reakcija?
Paldies par šo jautājumu. Man patīk uz to atbildēt, un pateikšu, kāpēc. Kad šī informācija izplatījās, dažas lietas infektologiem bija diezgan skaidras. Pirmkārt, par izplatību. No visiem infekciju veidiem visātrāk izplatāmā un gandrīz neregulējamā ir gaisa pilienu infekcija. Tā kā šī bija tieši tāda, bija skaidrs – tā izplatīsies. Vienīgi sākumā nebija skaidrs, cik smagi slimos cilvēki. Zinājām, ka nav vakcīnas un nav medikamentu.
Otrs, kas bija skaidrs – tas nenotiks vienā dienā. Ķīnā jau sākās karantīna, bet mums pirmais pacients parādījās, šķiet, martā. Mums bija trīs mēneši laika zināmā mērā sagatavoties vai vismaz saprast klīnisko ainu. Līdz martam mēs savā zināšanu bagāžā bijām jau soli priekšā Ķīnai tās sākumposmā.
Bez šaubām, bija arī pārsteigumi. Klīnicistiem bija, es negribu teikt “neticami”, bet zināmi pārsteigumi par to, ka klīniskā aina bija līdzīga gripai, kā mums sākumā šķita, bet jauns bija tas, ka, slimībai attīstoties, cilvēki ļoti strauji cieta no skābekļa deficīta. Slimnīcām vajadzēja tam zibenīgi pielāgoties. Godīgi sakot, es apbrīnoju visu Latvijas slimnīcu tīklu – skābekļa padeves sistēmas tika izveidotas ļoti ātri. Pateicoties tam – negribu pārspīlēt, sakot, ka pie katras gultas, bet tuvu tam – daudzi cilvēki tika izglābti. Tā ir ābeces patiesība – ja organismā nav skābekļa, nekas nestrādā. Ja skābekļa nav, cilvēks ir pagalam.
Esmu dzirdējis no ārstiem, ka šis laiks bija ļoti traumatiska pieredze. Sabiedrība bija polarizēta, nobijusies, valdīja milzīga frustrācija. Infektologi bija tie, uz kuriem skatījās gan ar cerībām, gan ar milzīgu skepsi un naidu. Kā jūs to izjutāt?
Redzat, es esmu no tiem “rūdītajiem” infektologiem, kuri pārdzīvojuši vairākas nopietnas epidēmijas, piemēram, meningokoka infekcijas uzliesmojumu, kad pirmajās dienās nomira gandrīz puse slimnieku, vai difterijas epidēmijas sākumu. Infektologi parasti uz to mobilizējas. Es atļaušos domāt, ka tas ir līdzīgi kā kara apstākļos, proti, ir jāmobilizējas. Un tur vairs nav jautājumu, vai sabiedrība mani uztver labāk vai sliktāk.
Mans uzdevums bija skaidrot. Sākumā, kad vakcīnu vēl nebija, akcents bija uz to, lai cilvēki mazāk kontaktējas. Lai neņem ļaunā ierobežojumus, jo tie ir viņu pašu interesēs. Kad parādījās vakcīnas, bija jāskaidro, kāpēc pandēmijas laikā vakcinācija nav tikai individuāla, privāta izvēle, kā tas ir, piemēram, tagad. Tagadējos apstākļos, protams, cilvēkam ir lielākas tiesības izvēlēties – kovids vairs caurmērā nenodara tik smagu postu. Bet pandēmijas laiks – tā nav tikai katra paša izšķiršanās, bet arī sabiedrībai nozīmīga izšķiršanās. Ja es vakcinējos šodien, jums no tā labuma nav nekāda. Roreiz tas bija citādi.
Bet toreiz bija jūtamas milzīgas dusmas. Vieni izsmēja tos, kas staigāja maskās, citi lamāja tos, kas nevakcinējās. Vai jūs šo agresiju jutāt uz savas ādas?
Bez šaubām. Bija atsevišķas personas, kas zvanīja, lamājās un visādi izteicās. Godīgi sakot, tajā mirklī tas mani ļoti neaizskāra. Pacientu reakcija, it īpaši, ja tā balstīta nezināšanā vai situācijas neizpratnē, mani parasti neaizskar.
Kas ir svarīgi – tajā laikā mēs vēl nezinājām, ka Covid-19 atstāj arī mentālas sekas. Tagad, atskatoties atpakaļ, mēs redzam, ka vīrusam ir ietekme arī uz psihi. Mums Latvijā ir izstrādāts apjomīgs materiāls, kā testēt post-kovida stāvokli, kur iesaistās ne tikai ģimenes ārsti, psihiatri, psihoterapeiti un citi speciālisti. Svarīgi, ka šo materiālu var izmantot arī pacienti.
Viena lieta, kas tolaik radīja apjukumu, bija sajūta, ka rekomendācijas nepārtraukti mainās. Šodien divi metri, rīt trīs. Šodien maskas nevajag, rīt vajag. Vai tajā bija panikas elements no lēmumu pieņēmēju puses?
Tas ir labs jautājums. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) teiktajam ir rekomendējošs raksturs, un parasti tas ir pareizs. Bet ar kovidu bija tā – tā bija pilnīgi jauna lieta, un visi gribēja ātri publicēt jebkādus jaunumus. Piemēram, kāds ierauga pacientam zilu pirkstu, un uzreiz publikācija! Mēs to lasām un skrienam skatīties, vai kādam ir zils pirksts un ko ar to darīt. Izrādījās, ka liela daļa šo publikāciju bija pilnīgi nepamatotas, jo nebalstījās pietiekami lielā faktu bāzē. Tas bija gandrīz kā dzeltenajā presē – ko ieraugu, to publicēju.
Tāpēc radās zināms haoss. Dati prasa laiku. Mēs pat vērsāmies pie aptuveni 70 vadošo ar infektoloģiju saistītu žurnālu galvenajiem redaktoriem ar jautājumu, kā viņi atlasīja publikācijas Covid-19 laikā. Atbildēja viens. Secinājumus par iemesliem izdarīt nevarējām, bet nojaust gan.
Tolaik bija daudz politisku kaislību – ministru maiņas, valdības lēmumi. Kāda bija jūsu komunikācija ar valdību? Vai jūs uzklausīja?
Tik tālu, cik nonāca līdz manam līmenim, komunikācija bija ļoti normāla, īpaši sākumā ar veselības ministri Viņķeli. Tas īstais smagums un neziņa jau uzgūlās tieši viņas un viņas komandas pleciem.
Arī dažādu specialitāšu un nozaru ekspertu grupa, kas strādāja valdības paspārnē, bija ļoti godprātīga. Tur bija epidemiologi, sabiedrības veselības speciālisti, ekonomisti, sociologi u. c. Bet tad iestājās viens mirklis... Es vairs precīzi neatceros, kas tieši notika, bet lielā komanda pēkšņi nolēma, ka mēs tur vairs neesam lietderīgi. Man radās sajūta, ka mūsu viedokli vairs neņēma vērā. Mūsu nozīme pēkšņi kļuva nekāda.
Vai bija lēmumi, kas jums kā speciālistei šķita nesaprotami vai kļūdaini?
Man joprojām šķiet diezgan interesants jautājums par vakcīnu pārpalikumiem. Par to, cik tieši vakcīnu vajag, ekspertu grupa ar mums nekonsultējās. Parasti to nosaka SPKC speciālisti. Pirmšķietami liekas, ka iepirkto vakcīnu daudzums bija drusku par lielu. Mums tas rēķins bija vienkāršs – zinājām iedzīvotāju skaitu, zinājām, cik cilvēku un cik reižu jāvakcinē. Pat rēķinot uz diviem gadiem, izskatījās par daudz. Bet es pieļauju, ka lēmums bija balstīts uz ieteikumiem, kas nāca no Eiropas veselības aprūpes struktūrām.
Un kā ar veiksmīgiem risinājumiem – tādi bija?
Jā, mēs izveidojām loģistiku pacientu izvērtēšanai un vakcīnu piegādāšanai. Atcerieties, pirmās vakcīnas vajadzēja glabāt ļoti speciālos apstākļos, mīnus grādos. Un to, starp citu, noorganizēja tieši Viņķeles kundze. Vienā sekundē tika piesaistīta Austrumu slimnīca un Asins donoru centrs, kur to visu varēja nodrošināt. Tur cilvēki strādāja diennaktīm. Es neatceros nevienu situāciju, kad vakcīna būtu jāiznīcina tāpēc, ka bija nepareizi uzglabāta. Tā bija liela skola un vērtīgas iemaņas.
Runājot par uzticību. Ir viedoklis, ka kļūda bija izmantot bailes kā komunikācijas instrumentu: ja nevakcinēsies – mirsi. Tie, kas nevakcinējās un izdzīvoja, tagad saka – redziet, es taču teicu, ka vakcīnas nav vajadzīgas! Nākamreiz, iespējams, viņu būs vēl vairāk.
Es tam nevaru piekrist. Vispirms jau – tie, kas nomira, diemžēl vairs nevar neko pateikt. Viņi jau ir tur. Ja mirušie varētu runāt, pieļauju, ka viņi piketētu. Man patiešām žēl. Bija cilvēki, kurus tuvinieki pierunāja nevakcinēties. Tuvinieki palika dzīvi, bet viņi ne. Man prātā palikusi viena jauna sieviete, kuru veda uz intensīvo terapiju. Viņa teica: “Ja es kaut drusku būtu sapratusi, kāda ir tā slimība, es nekad nevienā vakcinācijas pretiniekā nebūtu klausījusies.” Tiem aģitatoriem mēs nevaram izlikt pretim tos cilvēkus, kuru vairs nav starp mums, bet tieši viņu viedoklis būtu visprecīzākais.
Vai jums ir kādas personīgas spilgtas atmiņas no tā laika?
Ir skumjas atmiņas – mums nomira kolēģis, klasisks infektologs, vēl pirms vakcīnu ēras. Tad vēl... Man patiesībā kauns stāstīt. Es ļoti ilgi neslimoju. Biju vakcinējusies, un infektologi vispār ir noturīgi. Un tad es aizbraucu uz Parīzi. Viens kolēģis man saka – tur ātrāk ir braukt ar metro. Es saku – nē, nu kā tad ar metro, tur taču daudz cilvēku, kovids! Un tomēr es tam stulbumam padevos, kaut gan pati pirms tam radio un televīzijā stāstīju – lidostas, pūlis, metro ir vissliktākās vietas. Es braucu ar metro, bet, pārradusies mājās, pirmajā dienā saslimu. Nekritisms pret sevi? Mentāla problēma? Es taču to visu zināju no galvas! Bet laikam likās – ai, esmu vakcinēta, gan jau būs labi. Izslimoju, par laimi, viegli.
Ko mēs kā sabiedrība no tā visa esam iemācījušies?
Varbūt jūs nepiekritīsiet, bet es teiktu – epidemioloģiskais režīms ir svarīga lieta visas dzīves garumā. Elementāras lietas – ja esi slims, neej uz darbu. Neēd no vienas bļodas, nedzer no vienas pudeles. Mazgā rokas.
Šķiet, cilvēki tiešām ir kļuvuši uzmanīgāki. Ja agrāk atnākt uz darbu ar 40 grādu temperatūru skaitījās varonība, tagad tevi par to nolinčos.
Jā, tagad ir parādījies jauns vārds – “slimstrāde”. Mēs esam kļuvuši piesardzīgāki, un tas ir labi.
https://jauns.lv/raksts/sievietem/686809...un-macibam
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Un vispārēja cilvēka intelektuālo spēju noniecināšana (pseidozinātnes piekritēju fašisms?).
