Citāti ...

[LvSnor]

Pie velna visu tavu nāvējošo teātri, iedomātu vai simbolisku. Ko prasa šizoanalīze ? Neko citu kā tika nedaudz patiesu attiecību ar ārpasauli, nedaudz reālas realitātes. Un mēs... Pieprasīsim tiesības uz radikālu vieglprātību un nekompetenci, tiesības ieiet analītiķa kabinetā un pateikt, ka jūs slikti smirdat. Tur ož pēc lielas nāves un maziem... Es.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Tagad šim Visumam ir funkcija sadalīt subjektīvo būtību (dabas identitāti) divās funkcijās: abstraktā darba, kas atsvešināts privātīpašumā, kurš atražo aizvien plašākās iekšējās robežas, un abstraktās vēlmes, kas atsvešināta privatizētā ģimenē, kura izspiež aizvien šaurākas iekšējās robežas, atsvešināšanās. Tā ir dubultā darba vēlmes atsvešināšanās, kas nekad nebeidz palielināt un padziļināt režīmu atšķirības dabas
identitātes ietvaros. Vienlaikus ar nāves atšifrēšanu tā zaudē savu saistību ar modeli un pieredzi un kļūst par instinktu, proti, par izplūdumu imanentajā sistēmā, kur katrs ražošanas akts ir nesaraujami sajaukts ar antiražošanas kā kapitāla instanci.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Tur, kur kodi tiek atšifrēti, nāves instinkts pārņem represīvo aparātu un sāk vadīt libido apriti. Mirstības aksioma. Tad mēs varam ticēt atbrīvotām vēlmēm, bet tās, tāpat kā līķi, barojas ar attēliem. Mēs nevēlamies nāvi, bet tas, ko mēs vēlamies, ir miris, jau miris: attēli. Viss darbojas nāvē, viss tiecas pēc nāves. Patiesībā kapitālismam nav nekā, ko atgūt; vai drīzāk tā atveseļošanās spējas visbiežāk pastāv līdzās tam, kas ir jāatgūst, un pat pirms tā. (Cik daudz revolucionāru grupu kā tādu jau ir izveidotas atveseļošanai, kas notiks tikai nākotnē, un veido aparātu vēl pat neradītas pievienotās vērtības absorbēšanai: tieši tas tām piešķir šķietamu revolucionāru pozīciju.)
Šādā pasaulē nav nevienas dzīvas vēlmes, kas nebūtu pietiekama, lai uzspridzinātu sistēmu vai liktu tai bēgt caur galu, kur viss beigtos sekot un tikt aprīts – režīma jautājums.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Šeit ir vēlmju mašīnas – ar to trim daļām: darba daļām, nekustīgo motoru, blakus esošo daļu, – to trim enerģijām: Libido, Numen un Voluptas, to trim sintēzēm: daļēju objektu un Bux savienojošajām sintēzēm, singularitāšu un ķēžu disjunktīvajām sintēzēm, intensitāšu un tapšanas konjunktīvajām sintēzēm. Šizoanalītiķis nav interpretētājs, vēl jo mazāk režisors, viņš ir mehāniķis, mikromehāniķis. Zemapziņā nav izrakumu vai arheoloģijas, nav statuju: nekas cits kā sūkšanas akmeņi, à la Bekets, un citi deterritorializētu veselumu mehāniskie elementi. Runa ir par to, lai noskaidrotu, kas ir kāda vēlmju mašīnas, kā tās darbojas, ar kādām sintezēm, kādiem uzbudinājumiem, kādām konstitutīvām neveiksmēm, ar kādu Bux. kādām ķēdēm, kādām nākotnēm katrā gadījumā. Turklāt šo pozitīvo uzdevumu nevar atdalīt no neaizstājamajām destrukcijas, no molāro kopu, struktūru un reprezentāciju destrukcijas, kas neļauj mašīnai darboties.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Svarīgas nav zemapziņas spiediena līnijas, gluži pretēji, tās bēgšanas līnijas. Ne zemapziņa rada spiedienu uz apziņu, bet gan apziņa rada spiedienu un dzenā, lai neļautu tai bēgt. Kas attiecas uz zemapziņu, tā ir kā platoniskais pretstats tās pretstata tuvošanās brīdim: tā bēg vai iet bojā. Jau no paša sākuma esam centušies parādīt, kā zemapziņas radījumi un veidojumi netika vienkārši noraidīti ar represijām, kas ar tiem panāktu kompromisu, bet gan patiesi pārklāti ar antiveidojumiem, kas sagroza pašu zemapziņu un uzspiež tai cēloņus, izpratni, izpausmes, kurām vairs nav nekāda sakara ar tās reālo darbību: tātad visas statujas , Edipa tēli, fantāzijas iestudējumi matika, kastrācijas simbolika, nāves instinkta izvirdums, perversas reteritorializācijas.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Lielās sabiedriskuma formas neaizkavē bēgšanu, kas tās aizved prom, un tikai pretojas paranoiskai investīcijai kā "bēgšanai no bēgšanas". Bet, no otras puses, šizofrēniskā bēgšana pati par sevi nesastāv tikai attālināties no sociālā, dzīvot malā: tas liek sociālajam bēgt ar daudzajiem caurumiem, kas to grauž un caururbj, vienmēr tiešā saskarē ar to, visur izvietojot molekulāros lādiņus, kas liks lēkt tam, kam jālec, krist tam, kam jākrīt, bēgt no tā, kam jābēg, katrā brīdī nodrošinot šizofrēnijas kā procesa pārvēršanos par efektīvi revolucionāru spēku. Jo kas gan ir šizofrēniķis, ja ne pirmkārt tas, kurš vairs nespēj izturēt " visu to", naudu, akciju tirgu, nāves spēkus, teica Ņižinskis, vērtības, morāli, dzimteni, reliģiju un privātās pārliecības? No šizofrēniķa līdz revolucionāram ir tikai visa atšķirība starp to, kurš bēg, un to, kurš zina, kā likt bēgt no tā, no kā viņš bēg, pārplēšot netīru cauruli, radot plūdus, atbrīvojot plūsmu, pāršķeļot šķelšanos. Šizofrēniķis nav revolucionārs, bet šizofrēnisks process (kura šizo ir tikai pārtraukums vai turpinājums tukšumā) ir revolūcijas potenciāls.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Sieviete ir dīvaina un salda gaisa vibrācija, kas virzās uz priekšu, neapzināta un ignorēta, meklējot vibrāciju, kas tai reaģētu. Vai arī tā ir sāpīga vibrācija, disharmoniska un cieta ausij, kas virzās uz priekšu, ievainojot visus, kas ir tās sasniedzamības attālumā. Tas pats attiecas uz vīrieti. "Nebūsim pārāk ātri izsmiet pannu ." Šādos tekstos esošais plūsmu teisms: nav viegli deedipalizēt pat dabu, pat ainavas tādā mērā, kā to spēja izdarīt Lorenss. Fundamentālā atšķirība starp psihoanalīzi un šizoanalīzi ir šāda: tieši šizoanalīze sasniedz nefiguratīvu un nesimbolisku bezapziņu, tīru abstraktu figurālu tādā nozīmē, kādā mēs runājam par abstraktu glezniecību, plūsmas lēkmēm vai reālu vēlmi, kas tiek uztverta zem minimālajiem identitātes nosacījumiem.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Gluži pretēji, mēs esam redzējuši, ka tas, ko libido ieguldīja caur mīlestību un seksualitāti, bija pats sociālais lauks tā ekonomiskajos, politiskajos, vēsturiskajos, rasu, kultūras u.c. noteikumos: libido nekad nebeidz murgot vēsturē, kontinentos, karaļvalstīs, rasēs, kultūrās. Ne jau tāpēc, ka būtu pareizi vēsturiskus priekšstatus ievietot Freida zemapziņas ģimenes priekšstatu vai pat kolektīvās zemapziņas arhetipu vietā. Pietiek tikai atzīmēt, ka mūsu izvēles mīlestībā atrodas " vibrāciju " krustcelēs, tas ir, tās pauž savienojumus, atdalījumus, plūsmu savienojumus, kas šķērso sabiedrību, ienāk un iziet no tās, sasaistot to ar citām sabiedrībām – senām vai mūsdienu, tālām vai izzudušām, mirušām vai nedzimušām, Āfriku un Austrumiem – vienmēr ar libido pazemes pavedienu. Ne ģeovēsturiskas figūras vai statujas, lai gan mūsu mācīšanās notiek vieglāk ar tām, ar grāmatām, stāstiem, reprodukcijām, nekā ar mūsu māti. Bet gan sabiedrības plūsmas un kodi, kas neko neatspoguļo, kas tikai apzīmē libidinālās intensitātes zonas uz ķermeņa bez orgāniem, un ko izstaro, uztver, pārtver būtne, kuru mēs tad esam apņēmušies mīlēt, kā zīmes punktu, atsevišķu punktu visā intensīvā ķermeņa tīklā, kas reaģē uz Vēsturi, kas vibrē līdzi tai.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Mēs skaidri redzam, kā viss var pastāvēt līdzās un sajaukties : " Ļeņina plaisā ", kad boļševiku grupa vai vismaz daļa no šīs grupas apzinās proletāriešu revolūcijas tūlītēju iespējamību, kas neievērotu paredzēto spēku līdzsvara cēloņsakarību, bet gan vienveidīgi visu izjauktu, iekrītot plaisā (bēgšanā vai "revolucionārā sakāvē"), patiesībā viss pastāv līdzās: neapzinātas investīcijas, kas joprojām vilcinās to vidū, kuri netic šai iespējai, neapzinātas revolucionāras investīcijas to vidū, kuri "redz" jaunas sabiedrības iespējamību, bet uztur to molārās cēloņsakarības kārtībā, kas jau padara partiju par jaunu suverenitātes formu, un visbeidzot neapzinātas revolucionāras investīcijas, kas rada patiesu cēloņsakarības plīsumu vēlmju kārtībā. Un tajos pašos cilvēkos vienā vai otrā brīdī var pastāvēt līdzās visdažādākie investīciju veidi, abu veidu grupas var savstarpēji mijiedarboties. Tas ir tāpēc, ka abas grupas Kantā ir līdzīgas determinismam un brīvībai: tām ir viens un tas pats "objekts", un sociālā ražošana nekad nav nekas cits kā vēlēšanās pēc ražošanas, un otrādi, taču tām nav viens un tas pats likums vai viens un tas pats režīms. Revolucionārā potenciāla aktualizāciju mazāk izskaidro cēloņsakarības pirmsapziņas stāvoklis, kurā tā tomēr tiek saprasta, bet gan libidināla pārtraukuma efektivitāte.

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari

[LvSnor]

Tie, kas mūs līdz šim ir izlasījuši, iespējams, varēs mums izteikt daudz kritikas punktu: pārāk liela ticība mākslas un pat zinātnes tīrajam potenciālam; šķiru un šķiru cīņas lomas noliegšana vai noniecināšana; vēlmju iracionalisma atbalstīšana; revolucionāra identificēšana ar šizofrēniju; iekrišana visos šajos labi zināmajos, pārāk labi zināmajos slazdos. Tā būtu slikta lasāmviela, un mēs nezinām, kas ir labāk – slikta
lasāmviela vai nekāda lasīšana. Un, protams, ir arī citi, daudz nopietnāki kritikas punkti, par kuriem mēs neesam domājuši. Bet, runājot par iepriekšējiem, mēs vispirms sakām, ka mākslai un zinātnei piemīt
revolucionārs potenciāls un nekas vairāk, un ka...

Šī iespējamība parādās vēl jo vairāk tāpēc, ka mēs sev mazāk jautājam, ko tās nozīmē no apzīmētāju vai apzīmētāja viedokļa, kas obligāti rezervēts speciālistiem; bet gan tās nonāk socius plūsmās, kas arvien vairāk tiek dekodētas un deterritorializētas, jutīgas pret ikvienu, kas piespiež sociālo aksiomātiku kļūt arvien sarežģītākai, piesātinātākai, līdz brīdim, kad mākslinieks un zinātnieks var būt apņēmības pilni pievienoties objektīvai revolucionārai situācijai, reaģējot uz būtībā nekompetentas un galvenokārt kastrējošas Valsts autoritāro plānošanu (jo Valsts uzspiež īsti māksliniecisku Edipu, īsti zinātnisku Edipu).

"Anti-edips" Delēzs un Gvatari