Ateisms

[LvSnor]

20. gadsimta un 21. gadsimta ateisms nav vienota ideoloģija, tomēr starp tiem var saskatīt vairākas raksturīgas atšķirības.

20. gs. un 21. gs. ateisma atšķirības

Raksturīgās 21. gs. ateisma iezīmes:

• Reliģijas apgalvojumus vērtē pēc pierādījumiem, nevis tradīcijas vai autoritātes.
  
• Liela nozīme tiek piešķirta evolūcijas teorijai, kosmoloģijai un neirozinātnei.
  
• Ētiku cenšas pamatot ar humānismu, empātiju un cilvēktiesībām, nevis reliģiskiem tekstiem.
  
• Daudzi ateisti identificējas arī kā sekulārie humānisti, lai gan ne visi.
  

"Jaunais ateisms"

Pēc 2001. gada īpaši pazīstama kļuva kustība, ko dēvē par Jauno ateismu (New Atheism). Tās pārstāvji ne tikai netic Dievam, bet arī aktīvi kritizē reliģiju, uzskatot, ka tā dažkārt var veicināt kaitīgas idejas vai kavēt zinātnisko domāšanu. Šī pieeja ir viena no redzamākajām 21. gadsimta ateisma izpausmēm, taču tā nepārstāv visus ateistus.

Kopsavilkums

20. gadsimta ateisms bieži bija saistīts ar filozofiju vai politiku, savukārt 21. gadsimta ateisms biežāk balstās zinātniskajā pasaules skatījumā, sekulārajā humānismā un publiskās diskusijās internetā.

---

21. gadsimta ateisma kritika

21. gadsimta ateisms, īpaši tā sauktais Jaunais ateisms, ir saņēmis kritiku gan no reliģiskiem domātājiem, gan filozofiem, gan arī dažiem neticīgajiem.

Biežāk minētā kritika:

• Pārmērīga vienkāršošana. Kritiķi uzskata, ka reliģija tiek attēlota pārāk vienpusīgi, ignorējot tās filozofisko, kultūras un vēsturisko daudzveidību.
  
  
• Pārāk liela paļaušanās uz zinātni. Daži filozofi norāda, ka zinātne nevar atbildēt uz visiem jautājumiem, piemēram, par morāli, estētiku vai dzīves jēgu.
  
  
• Konfrontējošs stils. Jaunā ateisma pārstāvji bieži izmanto asu retoriku pret reliģiju, kas, pēc kritiķu domām, apgrūtina konstruktīvu dialogu.
  
  
• Vispārinājumi par reliģiju. Nereti tiek pieņemts, ka visas reliģijas ir līdzīgas vai rada vienādas problēmas, lai gan praksē tās ievērojami atšķiras.
  
  
• Nepietiekama uzmanība pozitīvajām reliģijas funkcijām. Kritiķi uzsver, ka reliģija daudzviet veicina labdarību, kopienu veidošanu, psiholoģisku atbalstu un kultūras mantojuma saglabāšanu.
  
  
• Pārliecība par objektīvu morāli bez reliģijas. Daļa filozofu uzskata, ka sekulārais humānisms vēl joprojām diskutē par to, kā pamatot universālas morāles normas bez atsaukšanās uz Dievu vai reliģiju.
  

Ateistu iekšējā kritika:

Ne visi ateisti piekrīt Jaunajam ateismam. Daži uzskata, ka:

• Pārāk agresīva reliģijas kritika rada nevajadzīgu polarizāciju.
  
• Sabiedriskās problēmas nevar izskaidrot tikai ar reliģijas ietekmi.
  
• Lielāka uzmanība jāpievērš sadarbībai starp ticīgajiem un neticīgajiem kopīgu mērķu sasniegšanai.
  

Kopsavilkums

21. gadsimta ateisma galvenā kritika ir tā, ka tas dažkārt pārvērtē zinātnes spēju atbildēt uz visiem cilvēka eksistences jautājumiem, pārāk vienkāršo reliģijas lomu un izmanto konfrontējošu pieeju. Vienlaikus tā atbalstītāji uzskata, ka kritiska reliģijas izvērtēšana ir nepieciešama atvērtas un sekulāras sabiedrības attīstībai.

(Sagatavojis ChatGTP.ai)

[hobbit_lv]

Es tomēr šeit pāris punktos gribu iebilst vai precizēt. 

Iesākumā, pāris būtiski papildinājumi: 

1. Ateisms nav ideoloģija vai pilntiesīgs pasaules uzskats, jo būt ateistam nozīmē vien pateikt "es neticu dievam". No tā automātiski tālāk neizriet pilnīgi nekas, un gana daudzos gadījumos divi ateisti savos uzskatos varēs vienoties bezmaz vai tikai par šo frāzi un neko citu. Nu labi, te es drusku pārspīlēju, jo no ateista lielākoties izriet augstāk aprakstītais (naturālisms/materiālisms, zinātnes preferēšana, sekurālais humānisms utt.), bet ne obligāti. 
   
2. Izšķir "stipro" un "vājo" ateismu. "Stiprais" ateisms ir ciets uzstādījums "dieva noteikti nav", kamēr "vājais" traktējas kā "es esošās norādes/pierādījumus par dieva eksistenci neatrodu pietiekoši pārliecinošus esam". 
   

Un tagad mazliet par kritikas kritiku: 

• Vienkāršošana: hmm, no tā, ka ateisti tipa reliģiju attēlo vienkārši, ignorējot ko nu tur, nekādā veidā automātiski neizriet dieva eksistence; 
  
• Jā, zinātnei mav gatavu atbilžu uz jebkuriem jautājumiem, bet te jau nav runa par gatavām atbildēm, te ir runa par metodoloģiju, kā līdz tām nonākt. Reliģijas gadījumā ir dogmas un gadu tūkstošiem veci teksti, kamēr zinātne būtībā ir "ņemam koku un pabakstam šo te, un skatāmies, kas notiek". Jeb nopietnāk, zinātne ir mācīšanās ar mēģinājumu un kļūdu metodi, mēģinot lietas un skatoties, kas strādā un kas nē, un kāpēc. 
  
• Visām vai gandrīz visām reliģiām IR viena kopējā problēma, un tā ir dieva un viņa gribas sludināšana. Pārējais ir samērā nebūtiskas detaļas. 
  
• Atkal, no pozitīvajām reliģijas funkcijām (kuras tiešām eksistē) nekādīgi automātiski neizriet dieva eksistence. 
  
• Par objektīvu morāli šeit nav taisnība. Pirmkārt, pats pieņēmums ka reliģija sludina absolūtu morāli, ir aplams; otrkārt, ateisms automātski neproponē "objektīvu morāli" whatsoever (atgriežamies pie ateisma definīcijas, sk. augstāk - ateists var būt morāls, un var būt amorāls, un kā vienā tā otrā gadījumā joprojām būt ateists). Un es personīgi sliecos uzskatīt, ka morāle nav absolūta, bet gan situatīva, respektīvi, morāli pareiza rīcība ir atkarīga no situācijas, kuru apskatām, un akmenī cieti un kategoriski iecirstu morāles likumu nav. 
  

Ne visi ateisti piekrīt Jaunajam ateismam. Daži uzskata, ka: [...] Sabiedriskās problēmas nevar izskaidrot tikai ar reliģijas ietekmi.

Šis gan ir smieklīgi. Ateists, kurš uzskata, ka sabiedrības problēmas ceļas TIKAI no reliģijas, ir pilnīgs idiots un es stipri šaubos, ka tāds eksistē.

[LvSnor]

Es tomēr šeit pāris punktos gribu iebilst vai precizēt. 

Iesākumā, pāris būtiski papildinājumi: 

1. Ateisms nav ideoloģija vai pilntiesīgs pasaules uzskats, jo būt ateistam nozīmē vien pateikt "es neticu dievam". No tā automātiski tālāk neizriet pilnīgi nekas, un gana daudzos gadījumos divi ateisti savos uzskatos varēs vienoties bezmaz vai tikai par šo frāzi un neko citu. Nu labi, te es drusku pārspīlēju, jo no ateista lielākoties izriet augstāk aprakstītais (naturālisms/materiālisms, zinātnes preferēšana, sekurālais humānisms utt.), bet ne obligāti. 
   

Pateikt "es neticu dievam" ir diezgan bezjēdzīga un bērnišķīga nodarbe. Tas būtu analogi, kā pateikt ka tu netici "Pīteram Penam", ko mēs visi zinām, ka viņš ir izdomāts ilustratīvs personāžs, un uzstājīgi sākt uzskaitīt, ka tu netici ka var līdot, kopā ar "Piteru Penu". Un tu radīsi situāciju, kur tu "kopā ar ūdeni izlej ari mazuli". Labi stāstam par Pīteru Penu ir "cits mazulis" nekā "tīcībai dievam", bet metode ir viena un tā pati, un es to drīzāk uzskatu par trūkumu nekā sasniegumu.

[hobbit_lv]

Pateikt "es neticu dievam" ir diezgan bezjēdzīga un bērnišķīga nodarbe

Nu, ja cilvēks staigā apkārt un visiem pēc kārtas stāsta "ziniet, es neticu dievam", "ziniet, es neticu dievam" - līdzīgi, kā to reizēm dara vegāni ar vegānismu  tad jā, īsti veselīgi tas nav - kaut gan atkal, manuprāt ateisti tomēr tā nedara, vismaz ne pārsvarā. 

Tas būtu analogi, kā pateikt ka tu netici "Pīteram Penam", ko mēs visi zinām, ka viņš ir izdomāts ilustratīvs personāžs, un uzstājīgi sākt uzskaitīt, ka tu netici ka var līdot, kopā ar "Piteru Penu". Un tu radīsi situāciju, kur tu "kopā ar ūdeni izlej ari mazuli". Labi stāstam par Pīteru Penu ir "cits mazulis" nekā "tīcībai dievam", bet metode ir viena un tā pati, un es to drīzāk uzskatu par trūkumu nekā sasniegum

Ne gluži. Šeit Tu izdari būtisku kļūdu, un izdari pieņēmumu, ka ateisms ir pašsaprotams, bet tā tas nebūt nav. Bezmaz vai ir pilnīgi otrādi, un gandrīz lielāko daļu no cilvēces vēstures tieši reliģija un ticība tādam vai savādākam dievam ir bijis cilvēka defaultais stāvoklis. Piemēram, dzīvojot pirms gadiem 300, jo īpaši ne pārāk izglītotā zemnieku vidē, ne Tev, ne man visdrīzāk nekādas šaubas par dieva esamību nerastos principā. Tikai zinātnes attīstība un zināšanu bāze, kura ir sašķobījusi uzticamību reliģiju brīnumiem no fizikas likumu viedokļa, ir padarījusi ateismu par šķietami pašsaprotamu mūsdienās: ja Tu neko nezini par procesiem atmosfērā un cēloņiem, kuri izraisa negaisus, tad Tev zibens un pērkons tīri dabiski var likties varenu, dievišķu spēku manifestācija, ar kuriem labāk pa labam. Cilvēkiem nepatīk nesaprast lietas, un pirms zinātnes reliģija bija universāls un pat samērā loģisks lietu skaidrojums. 

Apriors ateisms ir tikpat aplama pieeja kā apriora dievticība

[LvSnor]

 Šeit Tu izdari būtisku kļūdu, un izdari pieņēmumu, ka ateisms ir pašsaprotams, bet tā tas nebūt nav.

Nē, šeit Tu izdari būtisku kļūdu, izdarot pieņēmumu, ka es izdaru pieņēmumu ... jo es to nedaru. Es cenšos uzskatīt, ka tavas attiecības ar Dieviem un Dievietēm ir tava personīgā lieta. Un līdz ar to ateisms ir kaut kas, līdzīgs fetišistam, kas savus "baltos palagus", kur neviens nav izbaudījis kaislīgas attiecības, iebāž tev purnā ar paziņojumu - "es dievam neticu". Un kāda man gar to ir kāda darīšana?    Un jā, par dieva neesamību varbūt mēs arī varētu vienoties, tad par dievietēm, es viennozīmīgu nepiekritīšu, viņas viennozīmīgi ir un viņas viennozīmīgi ir vajadzīgas.

Jaunās Derības (Mateja evaņģēlija 7:2 un Lūkas evaņģēlija 6:38), ir teikts: "Jo ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsiet tiesāti, un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērīts."

[hobbit_lv]

Nē, šeit Tu izdari būtisku kļūdu, izdarot pieņēmumu, ka es izdaru pieņēmumu ... jo es to nedaru. Es cenšos uzskatīt, ka tavas attiecības ar Dieviem un Dievietēm ir tava personīgā lieta. Un līdz ar to ateisms ir kaut kas, līdzīgs fetišistam, kas savus "baltos palagus", kur neviens nav izbaudījis kaislīgas attiecības, iebāž tev purnā ar paziņojumu - "es dievam neticu". Un kāda man gar to ir kāda darīšana?

Hmm, vai Tev uz ielas bieži ir nākuši klāt ateisti ar "Labdien, vai jūs negribētu parunāt par to, ka dieva nav?"

Man jau liekas, ka reāli ateisti kļūst vairāk vai mazāk redzami vien tad, kad publiskajā telpā parādās kāda iniciatīva, kura potenciāli var skart visu sabiedrību, un kuras iniciatori nāk ar uzstādījumu "jo tāda ir dieva griba" vai "tas izriet no mūsu ticības". Visā pārējā laikā mēs savu līdzcilvēku reliģisko pārliecību bieži vien nemaz neuzzinām, un tā apkārt nemainās pilnīgi nekas.

Un jā, par dieva neesamību varbūt mēs arī varētu vienoties, tad par dievietēm, es viennozīmīgu nepiekritīšu, viņas viennozīmīgi ir un viņas viennozīmīgi ir vajadzīgas.

Tas ir drusku cits jautājums, bet tā kā man ir aizdomas, ka ar "dievietēm" mēs diez vai saprotam pārdabiskas, pārlaicīgas, viszinošas un visuresošas būtnes, tad attiecībā uz ateismu šis jautājums nav relevants (nu vai otrādi).

[LvSnor]

Man jau liekas, ka reāli ateisti kļūst vairāk vai mazāk redzami vien tad, kad publiskajā telpā parādās kāda iniciatīva, kura potenciāli var skart visu sabiedrību, un kuras iniciatori nāk ar uzstādījumu "jo tāda ir dieva griba" vai "tas izriet no mūsu ticības". Visā pārējā laikā mēs savu līdzcilvēku reliģisko pārliecību bieži vien nemaz neuzzinām, un tā apkārt nemainās pilnīgi nekas.     

Un jā, par dieva neesamību varbūt mēs arī varētu vienoties, tad par dievietēm, es viennozīmīgu nepiekritīšu, viņas viennozīmīgi ir un viņas viennozīmīgi ir vajadzīgas.

Tas ir drusku cits jautājums, bet tā kā man ir aizdomas, ka ar "dievietēm" mēs diez vai saprotam pārdabiskas, pārlaicīgas, viszinošas un visuresošas būtnes, tad attiecībā uz ateismu šis jautājums nav relevants (nu vai otrādi).

Ahh, kārumnieks padod viņam dievietes - un ar dievietēmpatiesi ir tā, ka tā kā tu attiecies pret dievietēm, tā tu attiecies pret sievietēm.

Kristietībā (īpaši katoļu un pareizticīgo tradīcijās) ir tūkstošiem svēto sieviešu. Viņas tiek godinātas par savu dziļo ticību, moceklību, žēlsirdības darbiem vai teoloģiskajiem rakstiem.

Svēto sieviešu lomu un piemērus var iedalīt vairākās galvenajās grupās:

1. Jaunava Marija un Bībeles laika svētās

Šīs ir sievietes, kuras tieši pieminētas Jaunajā Derībā un kurām ir centrāla loma kristietības pirmsākumos.
Jaunava Marija (Jēzus māte): Visu kristiešu visvairāk godinātā svētā, kas tiek uzskatīta par debesu aizbildni un mātišķās mīlestības simbolu.
Svētā Marija Magdalēna: Viena no uzticamākajām Jēzus sekotājām, kura pirmā liecināja par Viņa augšāmcelšanos.
Svētā Elizabete: Jāņa Kristītāja māte un Marijas radiniece.

2. Agrīno gadsimtu mocekles

Sievietes, kuras cieta un mira par savu ticību Romas impērijas vajāšanu laikā. Viņu stāsti gadsimtiem ilgi ir iedvesmojuši kristiešus.

Svētā Cecīlija: Mūziķu aizbildne, kura atteicās ziedot romiešu dieviem.
Svētā Agate un Svētā Lūcija: Jaunavas, kuras izvēlējās nāvi, nevis atteikšanos no savas ticības un tīrības.
Svētā Barbara: Cietumu un kalnraču aizbildne.

3. Baznīcas skolotājas un mistiķes

Šīm svētajām ir bijusi milzīga ietekme uz kristīgo filozofiju, teoloģiju un garīgo dzīvi. Tikai dažām sievietēm katoļu baznīcā ir piešķirts tituls "Baznīcas skolotāja" (*Doctor Ecclesiae*).

Svētā Terēze no Avilas: 16. gadsimta spāņu mistiķe un rakstniece, kura reformēja karmelītu ordeni.
Svētā Katrīna no Sienas: 14. gadsimta itāļu svētā, kura bija politiski aktīva, sarakstījās ar pāvestiem un palīdzēja atgriezt pāvesta krēslu no Avinjonas atpakaļ uz Romu.
Svētā Terēze no Lizjē (Mazais Ziediņš): Pazīstama ar savu "mazo ceļu" – mācību par to, ka svētumu var sasniegt ar maziem, ikdienišķiem mīlestības darbiem.

4. Vēsturiskās un nacionālās varones

Sievietes, kuru svētums izpaudās drosmīgā rīcībā un ietekmē uz veselu tautu vēsturi.
Svētā Žanna d'Arka: Francijas nacionālā varone, jauna meitene, kura, atsaucoties uz Dieva vīzijām, vadīja franču armiju Simtgadu karā.
Svētā Olga: Kijivas daļa, viena no pirmajām Austrumeiropas valdniecēm, kas pieņēma kristietību un veicināja tās izplatību reģionā.

5. Žēlsirdības un kalpošanas svētās

Sievietes, kas savu dzīvi veltīja nabadzīgo, slimo un atstumto aprūpei.
Svētā Māte Terēze no Kalkutas: 20. gadsimta svētā, kura ieguva Nobela Miera prēmiju par mūža darbu Indijas graustos, palīdzot mirstošajiem un pamestajiem bērniem.
* **Svētā Elizabete no Ungārijas:** Karaliskas izcelsmes svētā, kura izdalīja savu bagātību nabagiem un pati cēla slimnīcas.

---

Ja kristietībā un citās monoteistiskajās reliģijās augstākā vara tradicionāli tiek skatīta caur vīrišķo aspektu, tad daudzās citās pasaules reliģijās un senajās mitoloģijās sievišķais pirmatnējais spēks – **dievietes** – ieņem centrālu un ārkārtīgi jaudīgu vietu.

Lūk, daži spilgti piemēri no dažādām kultūrām un reģioniem:

1. Hinduisms: Šakti (Kosmiskā enerģija)

Hinduisms ir viena no retajām joprojām aktīvajām lielajām reliģijām, kurā dieviešu kults ir neticami spēcīgs. Dievišķā Māte jeb *Šakti* simbolizē kosmisko enerģiju, bez kuras vīriešu kārtas dievi nespētu darboties. Viņa izpaužas dažādās formās:

Lakšmi: Bagātības, laimes, gaismas un skaistuma dieviete.
Sarasvati: Gudrības, mākslas, mūzikas un zināšanu dieviete.
Durga un Kali: Karotājas un aizstāves. Kali bieži attēlo kā baisu un niknu, taču viņa simbolizē laika tecējumu un ļaunuma iznīcināšanu, lai radītu vietu jaunam un tīram sākumam.

2. Baltu (latviešu) mitoloģija: Mātes un liktenis

Mūsu pašu senču ticējumos sievišķajām dievībām bija milzīga, bieži vien pat izšķiroša loma ikdienas dzīvē un pasaules kārtībā:

Māra: Zemes un materiālās pasaules valdniece. Viņa pārrauga visu dzīvo radību, sievietes, labklājību un mājas dzīvi. Dainās viņa bieži ieņem "pasaules mātes" lomu.
Laima: Likteņa un laimes dieviete, kura nosaka cilvēka mūža gājumu un palīdz svarīgos dzīves pagriezienos (piemēram, dzemdībās).
Dabas mātes: Vēja māte, Meža māte, Jūras māte, Veļu māte – latviešu mitoloģijā gandrīz katrai dabas stihijai un sfērai ir sava sievišķā aizbildne.

3. Senā Ēģipte: Maģija un autoritāte

Ēģiptiešu panteonā dievietes bija neatkarīgas, gudras un nereti maģiski ietekmīgākas par vīriešu kārtas dieviem.

Izīda (Isis): Mātišķuma, maģijas un dziedināšanas dieviete. Viņa tika uzskatīta par visu faraonu simbolisko māti, un viņas kults bija tik spēcīgs, ka vēlāk izplatījās pat tālu Romas impērijā.
Basteta: Kaķu, mājas pavarda, auglības un prieka dieviete, kura sargāja ģimeni no ļauniem gariem un slimībām.

4. Senā Grieķija un Roma: Sabiedrības un dabas arhetipi

Grieķu un romiešu mitoloģijā dievietes pārstāvēja ļoti dažādus cilvēka psihes un sabiedrības aspektus:

Atēna (Romiešu Minerva): Gudrības, taisnīga kara, stratēģijas un amatniecības dieviete. Kamēr kara dievs Aress simbolizēja aklu asinsizliešanu, Atēna pārstāvēja intelektu un taktiku.
Afrodīte (Romiešu Venēra): Mīlestības, kaisles un vizuālā skaistuma dieviete.
Artemīda (Romiešu Diāna): Medību, savvaļas dabas un mēness valdniece, kura sargāja mežus un jaunas meitenes, izvēloties palikt pilnīgi neatkarīga.

---

Kopīgais un atšķirīgais

Kamēr vienas dievietes vēsturiski simbolizē maigumu, auglību un dzīvības došanu, citas ir cieši saistītas ar karu, taisnīgumu, intelektu un pat iznīcību. Tas parāda, ka senajās kultūrās sievišķais spēks netika uzskatīts tikai par "maigu" – tas bija pilnvērtīgs un spēcīgs kosmiskās kārtības balsts.

Kurš no šiem tēliem – neatkarīgā dabas valdniece Artemīda, gudrā stratēģe Atēna vai varbūt mūsu pašu likteņa lēmēja Laima – tev šķiet filozofiski visinteresantākais?