Citāti ...

[LvSnor]

"Es gribētu Tevi nemīlēt, vai mīlēt labāk" 
Viktorija savam mīļākajam Pjero (filma "Aptumsums" ( L'Eclisse) 1962)

[LvSnor]

"Latviešu sīkkomunisti, kas masveidā ieplūda latviešu nacionālajā kustībā, visai drīz kļuva par tās politiski dominējošo slāni. Tautas frontes vadībā noteicošais elements bija bijušie PSKP biedri E. Levits (!), Latvijas valsts atjaunošana 1986-1993, R., 1998, 213. lpp

[LvSnor]

Bez tam mēs varam rast vēl vienu iemeslu, kādēļ dievs ir saistījis patiku un sāpes dažādās pakāpēs ar visam lietām, kas ir ap mums un iedarbojas uz mums, — [tas darīts] tādēļ, lai mēs, atrodot nepilnību, neapmierinātības sajutu un absolūtas laimes trūkumu visās izpriecās, ko spēj sniegt pasaule, meklētu to viņā, kuram ir prieka pārpilnība un pie kura labās rokas rodama mūžīgā līksmība.

DŽONS LOKS UN VIŅA "ESEJA PAR CILVĒKA SAPRATNI"

[LvSnor]

Dr. Rambali pasmaidīja. "Vienmēr pienāk brīdis, kad terorists pārstāj manipulēt ar mediju tēlu. Brīdis, kad vardarbība var saasināties, bet pēc kura terorists jau ir kļuvis par paša mediju tēla simptomu. Terorisms, kā mēs to parasti saprotam, pēc būtības ir saistīts ar medijiem. Panteru modernie atšķiras no citiem teroristiem tieši ar savu pašapziņas pakāpi, ar savu izpratni par to, cik lielā mērā mediji atdala terora aktu no sākotnējā sociālpolitiskā nolūka..."

"Neiromancers" Viljams Gibsons

[LvSnor]

"Brīnišķīgi," teica Flatline, "man nekad nav paticis darīt neko vienkāršu, ja varēju to izdarīt otrādi." Keiss nospieda lūpas.

"Neiromancers" Viljams Gibsons

[LvSnor]

Tālāk ceļš atveda atpakaļ uz dzimto Smilteni, lai veiktu Tautas izglītības nodaļas inspektores pienākumus. Sirdij tuvāks bija pedagoģiskais darbs, un tā 1957. gadā Hilda Galviņa sāka mācīt latviešu valodu un literatūru Smiltenes vidusskolā, vienlaikus vadot Strādājošās jaunatnes vakara vidusskolu. Tas bija laiks, kad skolotāja tā īsti atvēra savu sirdi. Tā kā skolā mācījās jaunieši, kas bija atgriezušies no trimdas Sibīrijā, viņi gaidīja ne tikai iespēju mācīties, bet arī sirsnīgu atbalstu. Šiem jauniešiem vajadzēja atgūt cilvēcisku pašcieņu un iejusties jaunajos apstākļos. Direktore ar savu kolektīvu to prata dot, līdz mūža pēdējiem gadiem saglabājot cieņas un pateicības pilno uzrunu – mūsu Direktore.
Atmiņās vienmēr saglabāsies kolektīva īso tikšanos vieta – skolotāju istaba, kur varēja dalīties sava darba priekos un bēdās. Daudz bija smagu brīžu – objektīvas un mazāk objektīvas pārbaudes, aizvainojumi, satraukumi. Šajos brīžos pie garā kopējā galda sēdēja arī Hilda Galviņa, klusa, nosvērta, likās, ka satrauktajās sarunās nepiedalās, tad atskanēja mierīga balss, kas ar sev raksturīgu jauku humoru vienā mirklī telpā ienesa gaišumu. 

https://ziemellatvija.lv/arhivs/hilda-ga...eptembris/