Citāti ...

[LvSnor]

"Ja grib cilvēku vienlīdzību novērst uz visiem laikiem, - ja grib, lai augstie, ka mēs tos saucam, mūžīgi paliktu savās vietās, - tad valdošajam mentālajam stāvoklim jābūt kontrolētam ārprātam."
E. Goldsteins

[LvSnor]

"Pastāvīgi nāca un gāja visādu šķiru apcietinātie: narkotisku vielu tirgotāji, zagļi, bandīti, spekulanti, dzērāji, prostitūtas. Daži žūpas bija tik kauslīgi, ka citiem arestantiem bija jāsametas kopā, lai tos savaldītu. Četri sargi aiz rokām un kājām iestiepa kādu staiguli apmēram sešdesmit gadu vecumā, sievu kā lāvu lielām, noļukušām krūtīm un biezām sirmu matu šķipsnām, kas kliedzot un spārdoties bija izjukušas. Sargi norāva viņai puszābakus, ar ko viņa pūlējās viņiem iespert, un iesvieda viņu Vinstonam klēpī, tā ka viņam no trieciena tikko nesalūza gūžu kauli. Sieviete uzrausās sēdus un nokliedza sargiem pakaļ: "Dirsu drātētāji!" Tad, pamanījusi, ka sēd uz kaut kā nelīdzena, nošļūca no Vinstona ceļiem uz sola.
- Atvainošanu, mīlucīt, - viņa teica. - Es jau nebūtu tev virsū sēdusies, bet tie stulbeņi uzsēdināja. Vai tādi zina, kā apieties ar dāmu? - Viņa brītiņu apklusa, pabraucīja pakrūti un atraugājās. - Piedošanu, - viņa aizbildinājās, - būšu tā pavairāk ieķērusi.
Viņa noliecās uz priekšu un pamatīgi izvēmās uz grīdas. "

Džordžs Orvels "1984"

[LvSnor]

...pēc tam kad vīrietis un sieviete ir apzinājušies katrs sevi un viens otru, viņi apzinās savu atšķirtību un savu dzimumu atšķirību. Bet, apzinoties savu atšķirtību, viņi paliek svešinieki, jo viņi vēl nav iemācījušies mīlēt viens otru (to pierada arī fakts, ka Ādams aizstāvējās, uzveļot vainu Ievai, nevis aizstāvēja viņu).
/E. Fromms "Mīlestības māksla" /

[LvSnor]

"Freida teorijā, ka mazs zēns uztver sievieti kā kastrētu vīrieti un ka viņa pati meklē dažāda veida kompensāciju šo vīrišķo dzimumorgānu zaudējumam. Sieviete tomēr nav kastrēts vīrietis, un tās seksualitātei ir specifiski sievišķa, nevis "vīrišķa" daba."
E. Fromms "Mīlestības māksla"

[LvSnor]

"par tiem, kuru bērni savas dzīves izputināja raktuvēs vai fabrikās, kamēr vecāki dzīvoja nabadzības, slimību un tumsonības gūstā, - tādā stāvoklī, kurā runāt par trūcīgo un vājo likumīgajām tiesībām izlietot savu naudu tā, kā viņi grib, vai izvēlēties tādu izglītību, kādu viņi vēlas (ko Kobdens un Herberts Spensers, un to sekotāji viņiem piedāvāja, šķiet, no visas sirds), kļuva par cinisku izsmieklu."

"Lai kādas būtu viņu nepilnības un kļūdas, galvenajā jautājumā taisnība izrādījusies Hobsam, nevis Lokam: cilvēki nemeklē ne laimi, ne brīvību, ne taisnīgumu, bet visupirms un galvenokārt drošību. Taisnība bijusi arī Aristotelim: ļoti daudz cilvēku pēc savas dabas ir vergi, un, kad viņi tiek atbrīvoti no važām, viņiem nav ne morālo, ne intelektuālo spēju uzņemties atbildību, stāties pretī pārāk plašai alternatīvu izvēlei; tāpēc viņi, zaudējuši vienas važas, neizbēgami meklē citas, vai arī nokaļ tās paši."

"Padomju modelis ir skaidrs, vienkāršs un izriet no «zinātniski pierādītām» premisām. Tā īstenošanas uzdevums jāuztic tehniski apmācītiem ticības piekritējiem, kuri uzlūko viņu rīcībā esošos cilvēkus par materiālu, ko var bezgalīgi mīcīt un veidot zinātņu noteiktajās robežās. Staļina atziņa, ka radošie mākslinieki ir «cilvēku dvēseļu inženieri», ļoti precīzi izsaka valdošo garu."

Jesaja Berlins " POLITISKĀS IDEJAS 20. Gadsimtā."

[LvSnor]

" Jo ir taču ļoti ērti, ja sociālo zinātņu speciālisti mums atgādina: cilvēka izvēles joma ir daudz ierobežotāka nekā esam pieraduši domāt; mums pieejamās liecības rāda, ka daudzi rīcības veidi, pretēji mūsu pieņēmumiem, ir ārpus cilvēka kontroles - ka cilvēks ir (zinātniski paredzamas) dabas objekts daudz lielākā mērā nekā palaikam pieņemts uzskatīt; ka cilvēki daudz biežāk rīkojas tā, kā rīkojas, iedzimtības, fizisku īpašību, sociālās vides, izglītības, bioloģisku vai fizisku īpašību, vai šo faktoru savstarpējas mijiedarbības dēļ, kā arī to mijiedarbības dēļ ar miglainākiem faktoriem, kurus nosacīti dēvē par psihiskām īpašībām, un ka to iespaidā izveidojušies domāšanas, jūtu un izteiksmes ieradumi - vismaz principā - ir tikpat sekmīgi pakļaujami klasifikācijai un izmantojami par hipotēžu un zinātnisku likumu priekšmetiem kā materiālu objektu uzvedība. Un tas, bez šaubām, maina mūsu priekšstatus par brīvības un atbildības robežām."

[LvSnor]

"Kur nosakāma robeža starp brīvību un cēlonības likumiem, tas ir kritiski svarīgs praktisks jautājums; zināšanas par to ir spēcīgs un neaizstājams pretlīdzeklis cīņā ar nezināšanu un iracionalitāti un piedāvā mums jauna veida skaidrojumus - vēsturiskus, psiholoģiskus, socioloģiskus, bioloģiskus, - kādu nebija iepriekšējām paaudzēm. "

[LvSnor]

"Nē, lai paliek, — tāpat labāk!" viņš man atteica, "runāt vedas vislabāk puskrēslā."

Apsīšu Jēkabs "Iz tautas dzīves galerijas: Bildes tautas dziesmās"

Nav arī sveša lieta tā, kā tāds atraitnis — vecis — izrāda precinieka lomu, kas jauneklim tik piederīga, bet pie atraitņa — veča iznāk gandrīz arvien daudz vai maz jocīga. Tāds vecis, precību domas uzņēmis, nodzen rūpīgi bārdu, iztaisīdamies tā gadu desmit jaunāks — jo vecums jau tas vienīgais, kas var būt par kavēkli — sper stingrākus, cēlākus soļus, iemetis šņabi, apgriežas ari uz papēža, palielīdamies pat pret jaunpuišiem ar savu spirgtumu un veiklumu, paceļ galvu augstāk, bieži vien pasmaida, — jo smaidi jau taisa jaunāku, — un, paskaties tik, sieva viņam rokā, dažreiz pat gadu divdesmit veca, kur pats jau pie sešdesmitiem! Ja vecis tik vēl var nopelnīt gana lonu vai arī, vismazais, pats sev tabaku, tad cerības vēl diezgan tikt pie sievas. Pie mācītāja par pātariem ari nav liela bēda, jo var jau aizbildināties ar "veco galvu" un ar "tumšām acīm", ja liek lasīt, — visa rakstu zināšana piekrīt te vienīgi brūtei; veča galva no tām lietām svabada. Gan šāda dzīves derība reizām izirst jau pēc gada, bet tas tik retums, pa lielākai daļai viņu tura uzticīgi, jo kopīgs labums, savstarpīga palīdzēšanās un visvairāk bērni, ir tās saites, kas satur abus kopā. Bet nu jau nogriezāmies par daudz no ceļa!

Apsīšu Jēkabs "Iz tautas dzīves galerijas: No mazām bērna dienām"

Pie vakara Aža ataicināja netālu dzīvojošo ārsti, lai tā apraudzītu, kas Spricīšam noticis. Šī diezgan slavenā riebēja un būrēja, aplūkojusi lietpratējas acīm puisēnu, īsi un aši noteica vainu: "Puisēns pārbijies!" Kas pazīst šādas mūsu laiku ārstes un arī pie viņām gājējus — palīdzības meklētājus, tas zinās, cik lielā svarā stāv "pārbīšanās". Vārdu sakot, pārbīšanās — visu vājību pirmais iesākums. No pārbīšanās ceļas bīstamā roze, krūšu sāpes, vēdera graizes, ādas izsitums, drudzis, un viss, kas tik saucams par vājību. Tādēļ pie katras vājības meklē pēc "pārbīšanās" kā pēc vājības cēloņa. Cik reižu dakteris vai skolotājs pie vispazīstamās vājības nedabū dzirdēt: "Kad tik vien bērns nav dabūjis kur bīties!?", lai ari "bērns" nav ne ar vicu lāgā pabiedējams. Bet "pārbīšanai" visi tic, tiklab vecenes — ārstenes, kā arī viņu aicinātāji un vājnieki. Tātad arī ar šās ārstes diagnozi, ka puisēns pārbijies, visi bija mierā. Ažai bija labs prāts, ka ārste izteica to, ko viņa no ārstes kāroja dzirdēt, ārstei atkal bija sava labpatikšana par to, ka viņas ārstes zināšanai Aža un arī daži citi no mājniekiem parādīja pelnīto godu un cienību. Turklāt šis spriedums arī pavairoja viņas cerības uz labu atalgojumu — vai nu kādu saujiņu vilnas, vai arī šķēlīti sviesta uz maizes donas. Ārste zināja it labi, ka, ja šo reizi diagnozi noliktu citādi, tad būtu mazas cerības uz pūliņu atmaksu. Tādēļ tikpat noteikti viņa arī noteica: "Es viņu drusku pārpūlēšu, lai sāpes izdalās, jo atstāj vien "pārbaiļu vietu" neizspaidītu, — palūk, vārgsti un mocies gadiem." Šo svarīgo ārstes padomu apkārtstāvošie atkal saņēma godbijīgi, izteikdami tam savu piekrišanu: "Tiesa, māt, tiesa, vai nu veselība bez pārpūlēšanas?" Nu vājam Spricīšam bij jāpacieš, ka to ārste sāka spaidīt. Puisēnam ārstes masaža sāka kutēt, tā ka pats nevarēja noturēties, klusām nesmējies. "Kuš, kuš, bērniņ, neraud nekā, gan būs labi, neraud vis!" ārste un māte puisēna smiešanos iztulkoja par raudāšanu, protams, kā jau apstākli to prasīja. Aizejot ārstei viena paduse bij līkāka par otru, nāciens nebij par velti.

Apsīšu Jēkabs "Iz tautas dzīves galerijas: No mazām bērna dienām"

[LvSnor]

Aļoša pļāpāja reizēm arī par kādu grāfieni, ar kuru lakstojušies ir viņš, ir tēvs reizē, bet viņš, Aļoša, guvis virsroku, un tēvs uz viņu tāpēc briesmīgi noskaities.

Fjodors Dostojevskis. "Pazemotie un apvainotie"

[LvSnor]

" Viņa vadītā pētījumu nodaļa bija tipisks birojs, ne tur ko pielikt, ne atņemt. Molekulārās bioloģijas pētniekiem nepiemīt ne kripatas dzejiskā šarma, ko viņiem piedēvē sentimentāla sabiedrība, vairākumā gadījumu viņi ir parasti tehniķi, kas lasa populārzinātniskus žurnālus un sapņo par atvaļinājumu Grenlandē."

"Otrpus Senai pa saulaino Tilerī krastmalu pastaigājās homoseksuālisti, viņi pļāpāja pāros vai nelielās grupiņās, lietoja vienu dvieli, gandrīz visiem kājās bija miniatūras peldbikses. Ar sauļošanās eļļu ieziestie muskuļi gaismā mirdzēja, viņu pakaļas bija spīdīgas un formīgas. Runādamies dažs caur peldbikšu neilona audumu masēja savus dzimumorgānus vai ieslidināja tajās pirkstu, lai pakasītu kaunuma apmatojumu vai locekļa sakni. Deplešēns pie sava biroja lielajiem logiem bija pielicis tālskati. Klīda baumas, ka viņš pats arī esot homoseksuāls -patiesībā jau pirms vairākiem gadiem viņā virsroku bija ņēmis sabiedrisks alkoholiķis. Kādā no šādām pēcpusdienām, pieplacis tālskatim, viņš divas reizes mēģinājis masturbēt, neatlaidīgi blenzdams uz kādu pusaudzi, kurš bija novilcis peldbikses un kura loceklis sācis jūtami celties. Turpretī Deplešēna pimpis nestāvēja, tas bija ļengans un sažuvis, un viņš atmeta mēģinājumam ar roku."

Mišels Velbeks "Elementārdaļiņas"