1 stunda ago
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kultur...o.a664848/
Trupes sēne saēd Āraišu ezerpili: glābšanai vajadzīgs miljons eiro
25. septembris, 21:05
Kultūrtelpa
Autori: Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums)
Nepietiekamā finansējuma dēļ trupes sēne saēdusi Āraišu ezerpils koka pamatklāstu, apdraudot unikālās baļķu mājiņas. Šonedēļ Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Cēsu novada pašvaldība vienojušās par glābšanas plānu piecās kārtās, kam nepieciešams viens miljons eiro. Tā kā brīvu līdzekļu nav ne pašvaldībai, ne pārvaldei, šī krīze izgaismo sistēmas nespēju operatīvi glābt valsts nozīmes kultūras mantojumu.
Āraišu ezerpilī situācija kļūst arvien kritiskāka
Latgaļu apdzīvotā Āraišu ezerpils gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieku uzbrukuma laikā ap 1050. gadu. Pagāja vēl gandrīz tūkstoš gadu, un ezerpils rekonstrukcija kļuva par arheologa Jāņa Apala mūža darbu. Vispirms izrakumi 15 gadu garumā, tad būvniecība, līdz 1994. gadā vienīgā 9.–10. gadsimta nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Ziemeļaustrumeiropā tika atklāta apmeklētājiem. Taču paaugstinātais mitruma līmenis kokam nepatīk. "Tā sēne ir tik ļoti izplatījusies, ka mēs ar saviem esošajiem līdzekļiem vairs nespējam tikt līdzi, lai nomainītu visu tā, lai būtu labi un lai būtu droši.
Viņa atklāj, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde pirmo reizi atzinumu, ka ezerpils ir apdraudēta un nepieciešami nopietni risinājumi, atsūtīja pirms četriem gadiem: "Līdz ar to ir izstrādāts tehniskais projekts piecās apbūves kārtās. Bet es gribētu teikt – tās ir pietiekami lielas finanses."
Šonedēļ Āraišu ezerpilī bija ieradusies Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Cēsu novada vadība, lai vienotos, kā ezerpili glābt. Kopējā tāme piecām kārtām, kuras realizētu piecu gadu laikā, sasniedz vienu miljonu eiro.
Jānis Rozenbergs atzīst, ka ar šo summu neko neizglābs: "Pat ja pašvaldība, pieņemsim, otrus 30 000 pieliktu klāt – kopā sanāk 60 000 –, tad faktiski viņš ir neatjaunojams. Jo 10 gadu laikā vai 15 gadu laikā tas objekts atkal jāremontē no sākta gala."
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula apzinās, ka var piedāvāt ļoti maz: "Vienīgais, kā mantojuma pārvalde šobrīd var palīdzēt,
[b]Pašvaldība bez valsts atbalsta netiks galā
[/b]Āraišu ezerpils parāda, kas notiek ar atbildības dalīšanu. No vienas puses, ir valsts, kas šo rekonstruēto seno latgaļu apmetni ir atzinusi par nacionālo dārgumu. No otras puses – pašvaldība, kurai ikdienā par šo pili ir jārūpējas un jāapmaksā rēķini.
Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera norāda, ka finansējums vienmēr bijis nepietiekams: "Tās izmaksas ir lielas, un tas arī bija iemesls, kāpēc tas nav risinājies pirms tam."
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula atzīst, ka tagad tam redzam sekas: "Tas, ko Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde vienmēr ir teikusi:
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs cer, ka cīņā par Āraišiem pašvaldība nepaliks viena: "Šīs ir tās vērtības, ko mēs nevaram… Ja mēs viņas pazaudēsim, tad nekad vairs neatgriezīsim.
Līdz ar to svarīgi būtu spēt mazliet audzēt šo valsts atbalstu piemineklim."
Kultūras mantojuma saglabāšana nav prioritāte
Kultūras mantojuma sargāšanu savās priekšvēlēšanu programmās sola tikai trīs saraksti – "Jaunā Vienotība", "Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši" un Jaunā konservatīvā partija. Nacionālā apvienība sola stiprināt Sakrālā mantojuma programmu.
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule jaunas idejas programmās neredz: "Pārsvarā tādas vispārīgas frāzes kā "veicināt", "apzināt". Nav tā, ka ir kādas noteiktas prioritātes, nav mums kultūrā. Protams, visi lepojamies – [animācijas filma] "Straume", cik lieliski, mums ir "Oskars", bet kā tas iet tīri kultūrpolitikā?
Ar kādiem instrumentiem valsts varētu palīdzēt veicināt šīs jomas attīstību, tas nav pieminēts nekur."
"Kultūršoka" uzrunātie nozares eksperti atzīst – kultūras joma priekšvēlēšanu solījumos nav tuvplānā. "Tikai daži no politiskajiem spēkiem Latvijā principā par kultūru kaut kā padziļināti domā, un arī viņu programmās ir iestrādāti punkti, kas liecina, ka viņiem ir izpratne par šo lauku.
Režisore Māra Ķimele uzskata, ka, tiecoties pēc materiāliem labumiem, politiķi ir aizmirsuši svarīgāko: "Visi ķermeņi visā pasaulē, kādi tie ķermeņi ir – melni, balti vai dzelteni, vai vēl kādi –, ķermeņi ir ķermeņi. Un Latvija jau ir Latvija – tikai tā vienīgā pazīme ir kultūra. Tā ir vienīgā pazīme.
Ja mūsu pašu ievēlētajai valdībai ir svarīga tā mūsu tautas pazīme, tad ir ļoti jārūpējas par kultūru.
Un, ja nav svarīga, jo tās robežas tāpat izšķīdīs – un faktiski ļoti ātri –, nav, ko izlikties. Tādi ir fakti. Tad vispār par to kultūru nav jārūpējas, jo mūsu pazīme ir kultūra."
Astrīda Rogule redz, ka politiķiem patīk tikai ar kultūru lepoties: "Kad atbrauc kāds prezidents vai karalis, mēs taču viņiem nerādām bankas un nestāstām par dažādām savām finanšu operācijām. Mēs vedam uz operu. Mēs vedam uz teātri, uz muzejiem, jo tā ir mūsu seja. Kultūra ir mūsu seja. Tas nav pats par sevi saprotams, un tāpēc ir vajadzīgs finansējums, lai sasniegtu šos mērķus, lai parādītu,
ka mēs esam augstas kultūras zeme, kas ir pelnījusi, ka cilvēki, kas šeit dzīvo, lepojas ar to un dzīvo ar prieku, un bauda kultūru."
Kultūrai jābūt virsmērķim
Kultūras nozarē strādājošo algas Latvijā ir vidēji par 30–40 % zemākas nekā pārējā sabiedriskajā sektorā nodarbinātajiem. Atalgojuma palielinājumu kultūras nozarē strādājošajiem sola tikai trīs partijas – Zaļo un Zemnieku savienība, Jaunā konservatīvā partija un "Austošā saule Latvijai".
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule apzinās, ka kultūras darbiniekam nauda ir atslēgvārds: "Mums ir ļoti liela kadru mainība. Jauni, talantīgi cilvēki aiziet prom no kultūras jomas tikai tāpēc, ka tas nav cienīgs atalgojums. Savukārt, vai nauda vispār ir pamats visam? Te es vēlos atcerēties – ļoti, ļoti sen atpakaļ bija bijušo premjeru tikšanās kādā televīzijas pārraidē, un viņiem jautāja – kādu jūs redzat Latvijas nākotni? Visi kā viens, izņemot, man liekas, tas bija [Valdis] Birkavs, kurš atbildēja savādāk, teica šos vārdus – mēs redzam Latviju labklājībā; un kas ir labklājība? Labklājība var būt tikai instruments. Šī labklājība ir vajadzīga kaut kādam virsmērķim, ar ko tad mēs, Latvija, būsim unikāli šajā pasaulē."
Režisore Māra Ķimele domā, ka būtu jāmaina uzstādījums, ko mēs varam izdarīt, nevis ko no Latvijas pārdot: "Mums ir jāorientējas uz tām kvalitātēm, ko tikai mēs varam izdarīt. Ja visu ekonomiku pagrieztu: nevis ātrāk pārdot zemes – būs nauda, ātrāk nozāģēt mežus, jo būs nauda, un visam ir iemesls nauda. Tad būs nauda.
Bet Latvija nav nauda. Latvija ir Latvija. Un es varu tikai aicināt politiķus padomāt par to, kas viņi ir, kas tad dibināja Latviju.
Ja nebūtu to dzejnieku, rakstnieku, zinātnieku un mākslinieku, visu, kas to dibināja, tad, mīļie valdības vīri, jūsu vienkārši nebūtu, jo nebūtu tās Latvijas. Tad, kad paiet tas laiks, kaut kā aizmirstas, ka tie visi bija kultūras darbinieki, kuri dibināja Latviju arī pirmo reizi. Visi, ieskaitot Raini un Aspaziju, kas ir unikāli mākslinieki, unikālas personības."
Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis neslēpj, ka šajos apstākļos iedvesmot jaunos talantus par to, kāda būs viņu vieta Latvijas nākotnes kultūrā, ir aizvien grūtāk: "Tas tā ir, jo mēs jau šobrīd sastopamies ar situāciju... Ņemsim par piemēru kino nozari. Mēs redzam, ka kino nozarē īstenībā nevaram nodrošināt, lai tie,
kas šobrīd ir spēcīgākie Latvijas režisori, spēcīgākie Latvijas operatori un citi kino talanti, lai viņiem būtu regulāra nodarbinātība.
Ko tad mēs varam solīt tiem jaunajiem cilvēkiem, ja viņiem vienkārši tur vairs nav vietas?"
Ezerpili bez miljona varētu glābt eksperimenti un jaunieši
Āraišu ezerpils vadītāja Eva Koljera apzinās, ka šajos apstākļos ir jāmeklē alternatīvas, kā mūsu unikālajam kultūras piemineklim neļaut vēlreiz pazust no kartes. Piemēram, egles vietā izmēģināt pret trupes sēni noturīgāko priedi un darbu uzticēt studentiem: "Varbūt sadarboties arī ar amatniecības tehnikumiem un kokamatniecības skolām, lai piesaistītu lētāku darbaspēku, ja tā varētu teikt. Būtu gan vienlaicīgi šī zināšanu uzkrāšanas vieta, zināšanu pārneses vieta, nemateriālā mantojuma pārneses vieta jauniešiem, gan arī mums būtu labums no tā, ka ir uzbūvētas mājiņas."
Ezerpils vadītāja stāsta, ka Āraišu ezerpils kolektīvam kā nepadošanās piemērs ir arheologs Jānis Apals: "Tie laiki bija tādi, kad daudz varēja panākt tieši ļoti sabiedriska personība,
Uz noteiktu rīcību aicina Māra Ķimele, kura pie esošās lietu kārtības Latvijai gaišu nākotni neredz: "Es domāju, ka mēs patlaban esam tieši tajā brīdī, kad vēl varētu kaut ko darīt. Bet tas ir gandrīz neiespējami tādēļ, ka tādā gadījumā valdībā ir jāmaina ideoloģiskā nostādne, ka mēs identificējam ar sevi. Mums ir tik daudz izcilību visās jomās, bet kaut kā nav apvienojošā saimnieka jeb kaut kādas grupas cilvēku, kuri nolemtu, ka viss – tagad sajozīsim siksnas, bet iesim uz augstākajām aparatūrām.
Tādēļ, ka mēs esam labi, mēs varētu uztaisīt jebko. Mēs varētu izdomāt jebko."
Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis uzskata, ka vajadzētu saprātīgas reformas arī kultūras nozarē: "Valstij budžetā ir tik daudz naudas, cik tās ir, un mēs nevaram bezgalīgi šos izdevumus audzēt. Citām nozarēm arī ir nepieciešams finansējums, protams, arī kultūras nozarei būtu tikai svētīgi, ja būtu kādas lielākas reformas. Ja mēs redzētu iespēju atrast kaut kādu veidu, kā, varbūt mainot kaut kādus fundamentālus principus, mēs arī atrastu to iespēju, ka pirmām kārtām būtu iespēja finansēt tos nākotnes projektus. Varbūt kultūra būtu kaut kādā veidā savādāka, tas kultūras procesa organizācijas princips."
Sliktai organizācijai piemērus min arī mākslas zinātniece Astrīda Rogule: "Mums ir tik daudz iztērētas naudas par dažādiem iesāktiem projektiem, ko nevaram novest līdz galam. Tas pats Laikmetīgās mākslas muzejs – cik daudz naudas ir aizgājis gan valsts, gan privātās, to veidojot jau no 2004. gada, kad tas pirmo reizi parādījās valdības deklarācijā? Cik var? Atkal mēs esam iestrēguši ar [Nacionālo] koncertzāli. Paskatāmies uz Igauniju, negribas būt tādai banālai un visu laiku tikai stādīt igauņus kā piemēru.
Bet tad, kad viņiem atkal notiek kāda jauna muzeja atvēršana, tas mums, muzejniekiem, ir kā [dūriens] ar sarūsējušu nazi sirdī."
Dāvis Sīmanis aicina apzināties, ka tagad uz brīdi politiķi ir "mūsu rokās": "Tas nozīmē – kaut kāda veida izvēle, kaut kāda veida mūsu demokrātijas dotais mandāts, tas, ka mēs katrs esam politiskā procesa daļa. Tad, kad izvēlamies, par ko balsot, tad, kad izvēlamies cilvēkus, kas pārstāvēs mūsu valsti valsts pārvaldē kā politiskais spēks, kā kaut kas, kurš izlemj par to, vai kultūrai pienākas vairāk naudas vai ne,
šajā brīdī, protams, tā atbildība... viņa kaut kur izlīdzinās.
Viņa ir gan jau esošo politiķu pusē, gan arī vienlaikus tā ir mūsu pašu pusē. Tad, kad mēs izdarām šo izvēli."
Trupes sēne saēd Āraišu ezerpili: glābšanai vajadzīgs miljons eiro
25. septembris, 21:05
Kultūrtelpa
Autori: Dace Kaukule (LTV raidījumu redaktore), Zane Brikmane (LTV kultūras žurnāliste), «Kultūršoks» (Latvijas Televīzijas raidījums)
Nepietiekamā finansējuma dēļ trupes sēne saēdusi Āraišu ezerpils koka pamatklāstu, apdraudot unikālās baļķu mājiņas. Šonedēļ Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Cēsu novada pašvaldība vienojušās par glābšanas plānu piecās kārtās, kam nepieciešams viens miljons eiro. Tā kā brīvu līdzekļu nav ne pašvaldībai, ne pārvaldei, šī krīze izgaismo sistēmas nespēju operatīvi glābt valsts nozīmes kultūras mantojumu.
Āraišu ezerpilī situācija kļūst arvien kritiskāka
Latgaļu apdzīvotā Āraišu ezerpils gāja bojā postošā ugunsgrēkā ienaidnieku uzbrukuma laikā ap 1050. gadu. Pagāja vēl gandrīz tūkstoš gadu, un ezerpils rekonstrukcija kļuva par arheologa Jāņa Apala mūža darbu. Vispirms izrakumi 15 gadu garumā, tad būvniecība, līdz 1994. gadā vienīgā 9.–10. gadsimta nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Ziemeļaustrumeiropā tika atklāta apmeklētājiem. Taču paaugstinātais mitruma līmenis kokam nepatīk. "Tā sēne ir tik ļoti izplatījusies, ka mēs ar saviem esošajiem līdzekļiem vairs nespējam tikt līdzi, lai nomainītu visu tā, lai būtu labi un lai būtu droši.
Citāts:Tāpēc mums ir uzbūvēta pagaidu laipa apmeklētājiem, lai būtu droši pārvietoties, jo faktiski gandrīz viss pamatklāsts ir sēnes saēsts.Protams, mēs to mainām. Sēne ieiet arī mājiņās iekšā," stāsta Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera.
Viņa atklāj, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde pirmo reizi atzinumu, ka ezerpils ir apdraudēta un nepieciešami nopietni risinājumi, atsūtīja pirms četriem gadiem: "Līdz ar to ir izstrādāts tehniskais projekts piecās apbūves kārtās. Bet es gribētu teikt – tās ir pietiekami lielas finanses."
Šonedēļ Āraišu ezerpilī bija ieradusies Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Cēsu novada vadība, lai vienotos, kā ezerpili glābt. Kopējā tāme piecām kārtām, kuras realizētu piecu gadu laikā, sasniedz vienu miljonu eiro.
Citāts:Tas ir vairāk, nekā Cēsu novada pašvaldība gada laikā piešķir savā pārvaldījumā esošajām 17 muižām un pilīm."Sāksim ar pirmo kārtu, kas ir pirmā kritiskākā sadaļa, – trīs mājiņas un pamatklājs. Es domāju, ka šogad jau jāiesāk, jo ir kaut kādi resursi, kurus mēs varam pārdalīt, nākamā gada budžetā jāplāno. Nākamā gadā jāpiesakās uz Mantojuma pārvaldes glābšanas programmu," darbības plānu ieskicē Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs ("Jaunā Vienotība"). Nacionālā kultūras mantojuma glābšanas programmā līdzekļi tiek piešķirti konkursa kārtībā. Maksimālā atbalsta summa ir tikai 30 tūkstoši eiro.
Jānis Rozenbergs atzīst, ka ar šo summu neko neizglābs: "Pat ja pašvaldība, pieņemsim, otrus 30 000 pieliktu klāt – kopā sanāk 60 000 –, tad faktiski viņš ir neatjaunojams. Jo 10 gadu laikā vai 15 gadu laikā tas objekts atkal jāremontē no sākta gala."
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula apzinās, ka var piedāvāt ļoti maz: "Vienīgais, kā mantojuma pārvalde šobrīd var palīdzēt,
Citāts:no valsts puses skatoties, ir mūsu eksperti, mūsu ekspertīzes, padoms, darbaspēks.Bet atkal, no otras puses, ar to nereti ir par maz, un viņiem ir vajadzīgs vismaz tas pirmais grūdiens. Bet tāda kopēja, stabila, noturīga sistēma, kas tiešām varbūt motivētu šos objektu īpašniekus un palīdzētu viņiem tādos grūtos brīžos, kādi, piemēram, šobrīd ir Āraišos, mums valstī nav."
[b]Pašvaldība bez valsts atbalsta netiks galā
[/b]Āraišu ezerpils parāda, kas notiek ar atbildības dalīšanu. No vienas puses, ir valsts, kas šo rekonstruēto seno latgaļu apmetni ir atzinusi par nacionālo dārgumu. No otras puses – pašvaldība, kurai ikdienā par šo pili ir jārūpējas un jāapmaksā rēķini.
Citāts:Valsts dotācija Āraišu ezerpilij līdz šim ir bijusi 30 000 eiro gadā, pašvaldības finansējums – 198 tūkstoši eiro gadā."Tur ir katru gadu kāda mājiņa jāremontē, un tā tas būs, jo mitrums un pūšanas process ietekmē koku. Tas ir tāds nebeidzams process," atzīst Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs.
Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera norāda, ka finansējums vienmēr bijis nepietiekams: "Tās izmaksas ir lielas, un tas arī bija iemesls, kāpēc tas nav risinājies pirms tam."
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja Ināra Bula atzīst, ka tagad tam redzam sekas: "Tas, ko Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde vienmēr ir teikusi:
Citāts:ja ikdienā sistemātiski netiek veikti uzturēšanas darbi katru gadu, tad mēs beigās nonākam pie tā rezultāta, ka objekts jau ir tehniski kritiskā stāvoklī."Papildus visu apgrūtina birokrātija, kas, pēc Evas Koljeras stāstītā, kavē meklēt eksperimentālus ceļus, kā ilgāk saglabāt mājiņas, kam katrai piešķirts savs kadastra numurs. Uz tām attiecas Būvniecības likums: "Ja mēs esam savādāki un krītam laukā no tās ierastās birokrātiskās kastītes, tad ir ļoti grūti iet uz priekšu ar tādiem jēgpilniem darbiem, kas būtu vajadzīgi tieši šai konkrētajai vietai."
Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs cer, ka cīņā par Āraišiem pašvaldība nepaliks viena: "Šīs ir tās vērtības, ko mēs nevaram… Ja mēs viņas pazaudēsim, tad nekad vairs neatgriezīsim.
Līdz ar to svarīgi būtu spēt mazliet audzēt šo valsts atbalstu piemineklim."
Kultūras mantojuma saglabāšana nav prioritāte
Kultūras mantojuma sargāšanu savās priekšvēlēšanu programmās sola tikai trīs saraksti – "Jaunā Vienotība", "Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši" un Jaunā konservatīvā partija. Nacionālā apvienība sola stiprināt Sakrālā mantojuma programmu.
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule jaunas idejas programmās neredz: "Pārsvarā tādas vispārīgas frāzes kā "veicināt", "apzināt". Nav tā, ka ir kādas noteiktas prioritātes, nav mums kultūrā. Protams, visi lepojamies – [animācijas filma] "Straume", cik lieliski, mums ir "Oskars", bet kā tas iet tīri kultūrpolitikā?
Ar kādiem instrumentiem valsts varētu palīdzēt veicināt šīs jomas attīstību, tas nav pieminēts nekur."
"Kultūršoka" uzrunātie nozares eksperti atzīst – kultūras joma priekšvēlēšanu solījumos nav tuvplānā. "Tikai daži no politiskajiem spēkiem Latvijā principā par kultūru kaut kā padziļināti domā, un arī viņu programmās ir iestrādāti punkti, kas liecina, ka viņiem ir izpratne par šo lauku.
Citāts:Lielākā daļa, es domāju, izmanto tikai tādas salīdzinoši tukšas frāzes, mēģinot apliecināt savu vispārējo it kā atbalstu,bet tajā pašā laikā skaidrs, ka tāda ilgtermiņa domāšana par kultūru nav raksturīga," norāda Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis.
Režisore Māra Ķimele uzskata, ka, tiecoties pēc materiāliem labumiem, politiķi ir aizmirsuši svarīgāko: "Visi ķermeņi visā pasaulē, kādi tie ķermeņi ir – melni, balti vai dzelteni, vai vēl kādi –, ķermeņi ir ķermeņi. Un Latvija jau ir Latvija – tikai tā vienīgā pazīme ir kultūra. Tā ir vienīgā pazīme.
Ja mūsu pašu ievēlētajai valdībai ir svarīga tā mūsu tautas pazīme, tad ir ļoti jārūpējas par kultūru.
Un, ja nav svarīga, jo tās robežas tāpat izšķīdīs – un faktiski ļoti ātri –, nav, ko izlikties. Tādi ir fakti. Tad vispār par to kultūru nav jārūpējas, jo mūsu pazīme ir kultūra."
Astrīda Rogule redz, ka politiķiem patīk tikai ar kultūru lepoties: "Kad atbrauc kāds prezidents vai karalis, mēs taču viņiem nerādām bankas un nestāstām par dažādām savām finanšu operācijām. Mēs vedam uz operu. Mēs vedam uz teātri, uz muzejiem, jo tā ir mūsu seja. Kultūra ir mūsu seja. Tas nav pats par sevi saprotams, un tāpēc ir vajadzīgs finansējums, lai sasniegtu šos mērķus, lai parādītu,
ka mēs esam augstas kultūras zeme, kas ir pelnījusi, ka cilvēki, kas šeit dzīvo, lepojas ar to un dzīvo ar prieku, un bauda kultūru."
Kultūrai jābūt virsmērķim
Kultūras nozarē strādājošo algas Latvijā ir vidēji par 30–40 % zemākas nekā pārējā sabiedriskajā sektorā nodarbinātajiem. Atalgojuma palielinājumu kultūras nozarē strādājošajiem sola tikai trīs partijas – Zaļo un Zemnieku savienība, Jaunā konservatīvā partija un "Austošā saule Latvijai".
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule apzinās, ka kultūras darbiniekam nauda ir atslēgvārds: "Mums ir ļoti liela kadru mainība. Jauni, talantīgi cilvēki aiziet prom no kultūras jomas tikai tāpēc, ka tas nav cienīgs atalgojums. Savukārt, vai nauda vispār ir pamats visam? Te es vēlos atcerēties – ļoti, ļoti sen atpakaļ bija bijušo premjeru tikšanās kādā televīzijas pārraidē, un viņiem jautāja – kādu jūs redzat Latvijas nākotni? Visi kā viens, izņemot, man liekas, tas bija [Valdis] Birkavs, kurš atbildēja savādāk, teica šos vārdus – mēs redzam Latviju labklājībā; un kas ir labklājība? Labklājība var būt tikai instruments. Šī labklājība ir vajadzīga kaut kādam virsmērķim, ar ko tad mēs, Latvija, būsim unikāli šajā pasaulē."
Režisore Māra Ķimele domā, ka būtu jāmaina uzstādījums, ko mēs varam izdarīt, nevis ko no Latvijas pārdot: "Mums ir jāorientējas uz tām kvalitātēm, ko tikai mēs varam izdarīt. Ja visu ekonomiku pagrieztu: nevis ātrāk pārdot zemes – būs nauda, ātrāk nozāģēt mežus, jo būs nauda, un visam ir iemesls nauda. Tad būs nauda.
Bet Latvija nav nauda. Latvija ir Latvija. Un es varu tikai aicināt politiķus padomāt par to, kas viņi ir, kas tad dibināja Latviju.
Ja nebūtu to dzejnieku, rakstnieku, zinātnieku un mākslinieku, visu, kas to dibināja, tad, mīļie valdības vīri, jūsu vienkārši nebūtu, jo nebūtu tās Latvijas. Tad, kad paiet tas laiks, kaut kā aizmirstas, ka tie visi bija kultūras darbinieki, kuri dibināja Latviju arī pirmo reizi. Visi, ieskaitot Raini un Aspaziju, kas ir unikāli mākslinieki, unikālas personības."
Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis neslēpj, ka šajos apstākļos iedvesmot jaunos talantus par to, kāda būs viņu vieta Latvijas nākotnes kultūrā, ir aizvien grūtāk: "Tas tā ir, jo mēs jau šobrīd sastopamies ar situāciju... Ņemsim par piemēru kino nozari. Mēs redzam, ka kino nozarē īstenībā nevaram nodrošināt, lai tie,
kas šobrīd ir spēcīgākie Latvijas režisori, spēcīgākie Latvijas operatori un citi kino talanti, lai viņiem būtu regulāra nodarbinātība.
Ko tad mēs varam solīt tiem jaunajiem cilvēkiem, ja viņiem vienkārši tur vairs nav vietas?"
Ezerpili bez miljona varētu glābt eksperimenti un jaunieši
Āraišu ezerpils vadītāja Eva Koljera apzinās, ka šajos apstākļos ir jāmeklē alternatīvas, kā mūsu unikālajam kultūras piemineklim neļaut vēlreiz pazust no kartes. Piemēram, egles vietā izmēģināt pret trupes sēni noturīgāko priedi un darbu uzticēt studentiem: "Varbūt sadarboties arī ar amatniecības tehnikumiem un kokamatniecības skolām, lai piesaistītu lētāku darbaspēku, ja tā varētu teikt. Būtu gan vienlaicīgi šī zināšanu uzkrāšanas vieta, zināšanu pārneses vieta, nemateriālā mantojuma pārneses vieta jauniešiem, gan arī mums būtu labums no tā, ka ir uzbūvētas mājiņas."
Ezerpils vadītāja stāsta, ka Āraišu ezerpils kolektīvam kā nepadošanās piemērs ir arheologs Jānis Apals: "Tie laiki bija tādi, kad daudz varēja panākt tieši ļoti sabiedriska personība,
Citāts:kura gāja, runājās ar cilvēkiem, pamatoja savu ideju, runāja par savu ideju un daudz ko sarunāja – vienkārši sarunāšanās pēc.Piemēram, tad, kad Jānis Apals būvēja ezerpili, nekāds Būvniecības likums uz to neattiecās."
Uz noteiktu rīcību aicina Māra Ķimele, kura pie esošās lietu kārtības Latvijai gaišu nākotni neredz: "Es domāju, ka mēs patlaban esam tieši tajā brīdī, kad vēl varētu kaut ko darīt. Bet tas ir gandrīz neiespējami tādēļ, ka tādā gadījumā valdībā ir jāmaina ideoloģiskā nostādne, ka mēs identificējam ar sevi. Mums ir tik daudz izcilību visās jomās, bet kaut kā nav apvienojošā saimnieka jeb kaut kādas grupas cilvēku, kuri nolemtu, ka viss – tagad sajozīsim siksnas, bet iesim uz augstākajām aparatūrām.
Tādēļ, ka mēs esam labi, mēs varētu uztaisīt jebko. Mēs varētu izdomāt jebko."
Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Dāvis Sīmanis uzskata, ka vajadzētu saprātīgas reformas arī kultūras nozarē: "Valstij budžetā ir tik daudz naudas, cik tās ir, un mēs nevaram bezgalīgi šos izdevumus audzēt. Citām nozarēm arī ir nepieciešams finansējums, protams, arī kultūras nozarei būtu tikai svētīgi, ja būtu kādas lielākas reformas. Ja mēs redzētu iespēju atrast kaut kādu veidu, kā, varbūt mainot kaut kādus fundamentālus principus, mēs arī atrastu to iespēju, ka pirmām kārtām būtu iespēja finansēt tos nākotnes projektus. Varbūt kultūra būtu kaut kādā veidā savādāka, tas kultūras procesa organizācijas princips."
Sliktai organizācijai piemērus min arī mākslas zinātniece Astrīda Rogule: "Mums ir tik daudz iztērētas naudas par dažādiem iesāktiem projektiem, ko nevaram novest līdz galam. Tas pats Laikmetīgās mākslas muzejs – cik daudz naudas ir aizgājis gan valsts, gan privātās, to veidojot jau no 2004. gada, kad tas pirmo reizi parādījās valdības deklarācijā? Cik var? Atkal mēs esam iestrēguši ar [Nacionālo] koncertzāli. Paskatāmies uz Igauniju, negribas būt tādai banālai un visu laiku tikai stādīt igauņus kā piemēru.
Bet tad, kad viņiem atkal notiek kāda jauna muzeja atvēršana, tas mums, muzejniekiem, ir kā [dūriens] ar sarūsējušu nazi sirdī."
Dāvis Sīmanis aicina apzināties, ka tagad uz brīdi politiķi ir "mūsu rokās": "Tas nozīmē – kaut kāda veida izvēle, kaut kāda veida mūsu demokrātijas dotais mandāts, tas, ka mēs katrs esam politiskā procesa daļa. Tad, kad izvēlamies, par ko balsot, tad, kad izvēlamies cilvēkus, kas pārstāvēs mūsu valsti valsts pārvaldē kā politiskais spēks, kā kaut kas, kurš izlemj par to, vai kultūrai pienākas vairāk naudas vai ne,
šajā brīdī, protams, tā atbildība... viņa kaut kur izlīdzinās.
Viņa ir gan jau esošo politiķu pusē, gan arī vienlaikus tā ir mūsu pašu pusē. Tad, kad mēs izdarām šo izvēli."
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs