Citāti ...

[Forumotajs]

- Mans vectēvs mēdza sacīt tā: ja pajautāsi, - būs jānokaunas vienreiz, ja nepajautāsi, - var iznākt kaunēties visu mūžu.

Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

Neko interesantāku dieviņš nav izdomājis kā sievieti. Un viņu mēģināt saprast, attaisnot vai nosodīt tas ir ļoti piņķerīgs, bet ļoti aizraujošs darbs.

Alvis Lapiņš scenārists (Aija. Filmas arheoloģija. Dokumentālā filma)

[Forumotajs]

- Tev nav garlaicīgi?
Es papurinu galvu.
- īsti nezinu. Atklāti sakot, man nav laika garlaikoties* Apstākļi vairāk vai mazāk ir vienādi... kas te būtu garlaicīgs?’;
Viņa viegli parausta plecus.
- Man vismaz jaunībā tā likās. Gribēju tikt no šejienes prom, likās, ka gribu tikt uz tādu vietu, kur ir citādi, kur ir jēgpilnāki cilvēki.
-jēgpilnāki cilvēki?
Saeki kundze viegli nogroza galvu.
- Es biju jauna. Jaunībā parasti tā domā. Un kā ir ar tevi?
- Es tā nedomāju. Nedomāju, ka man vajadzētu doties uz citurieni, ka citur būtu kāda īpaša jēga. Es negribēju kaut kur īpaši doties. Es vienkārši vairs negribēju tur palikt.
-Tur?
- Nakano rajonā Nogatā. Vietā, kur piedzimu un uzaugu.
Sadzirdot vietas nosaukumu, viņas acu zīlītes iemirdzas.
Tomēr es neesmu par to pārliecināts.
- Kad brauci prom no turienes, tu vairs īpaši nedomāji par to, kurp doties, - Saeki kundze saka.
- Jā gan, - es atbildu. - Tā vairs nebija īpaša problēma. Galvenais, es domāju: ja netikšu prom no turienes, mani tur sabojās, tāpēc es devos prom.
Viņa skatās uz savām rokām uz galda. Ļoti objektīvu skatienu. Tad klusām ierunājās:
- Es ari domāju tā kā tu. Divdesmit gadu vecumā devos prom no šejienes, - viņa saka. - Domāju: ja palikšu šeit, tad nespēšu vairs ilgāk dzīvot. Biju pārliecināta, ka šo vietu nekad vairs neredzēšu. Nedomāju, ka reiz šeit atgriezīšos. Bet daudz kas notika, un beigu beigās es atgriezos. Izskatās, ka esmu atgriezusies sākumpunktā.

Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

Ap to laiku viņš iemanījās sarunāties ar kaķiem. Mājā bija vairāki kaķi, un Nakata ar tiem bija labos draugos. Sākumā sarunas nevedās, bet pamazām viņš šo prasmi apguva un paplašināja kā svešvalodas zināšanas ar lielu pacietību; drīz vien viņš jau varēja uzturēt garas sarunas. Kaķi Nakatam iemācīja daudz ko par pasauli un dabu. Kad vien Nakatam bija brivs laiks, viņš sēdēja uz lieveņa un sarunājās ar kaķiem. Atklāti sakot, pašas pamatlietas par pasauli un tās uzbūvi viņš apguva no kaķiem.

Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

- Paklau, vectētiņ, es esmu dauzīts kopš dzimšanas — mājās, skolā, dienestā, tā esmu dzīvojis. Es nelielos, bet tās dienas, kad neesmu sists, varētu uz pirkstiem saskaitīt. Tagad man ne silts, ne auksts. Dari, ko gribi.

Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

- Nenoliedzami, - jauneklis sacīja. - Vectētiņ, ko man iesākt ar to akmeni? Mēs ar Nakatu kā nebūt apsviedām to otrādi un tad atvērās ieeja kaut kur. Šausmīga negaisa laikā. Nakata ir tas cilvēks, ar kuru kopā es ceļoju.
- Es zinu par Nakatu, - pulkvedis Sanderss sacīja. - Nav vajadzības man kaut ko skaidrot.
- Hm, - Hošino novilka, - labi, lai paliek. Bet pēc tam Nakata likās ziemas miegā un guļ bez pamošanās. Akmens joprojām ir tepat. Vai nebūtu laiks aizgādāt to atpakaļ uz templi? Ka tik pār mums nenāk lāsts, ka mēs tā - bez atļaujas» paņēmām.
- Tu gan esi viens apnicīgs tips! Cik reižu tev var teikt, ka nekāda lāsta nav! - Likās, ka pulkvedim Sandersam tas sāk pieriebties. — Lai tas akmens kādu laiku paliek pie tevis. Jūs to atvērāt. Ja reiz ir atvērts, tad vajadzēs ari aizvērt. Kad būs aizvērts, tad ari ved atpakaļ. Atpakaļvešanas laiks vēl nav pienācis. Saprati?
-O.K.,- jauneklis atbildēja. - Atvērtais jāaizver. Ja kaut kas ir paņemts, atpakaļ jāatdod tāds pats, kādu to paņēmi. Sapratu. Mēģināšu. Paklau, vectētiņ, es nolēmu vairs neko daudz par visu nespriedelēt. Kāpēc, nesaprotu, bet darīšu, kā jūs sakāt. Man vakarvakarā nāca apskaidrība. Ir pilnīgi veltīgi nopietni domāt par lietām.
- Vieds lēmums. Ir tāds teiciens: “Dumjās pārdomās prāts atpūšas.”
- Labs teiciens.
- Uzvedinošs, vai ne?
- “Kad pārvaldnieks auns, tad jāgatavojas operācijai.”
- Kas tas par teicienu?
- Skaitāmais pantiņš, es pats izdomāju.
- Un kā tas būtu jāsaprot?
- Nekādi. Man vienkārši gribējās to pateikt.
- Hošino! Es palūgšu - pietiek runāt muļķības. Tā var palikt galvā jocīgs. Neciešu tādas bezjēdzīgas tukšības.
- Piedodiet, - jauneklis sacīja. - Vectētiņ, kādā lietā jūs man zvanāt? Jūs taču bez īpašas vajadzības nezvanītu tik agri no rīta.
-Jā gan. Man izkrita no prāta, - pulkvedis Sanderss atbildēja. - Man jāpasaka pats svarīgākais. Es gribu, lai jūs tūlīt pat vācaties prom no viesnīcas. Laika nav. Brokastīs neejiet. Pamodini Nakatu. Paņemiet akmeni un ejiet prom, brauciet ar taksi. Taksometru nepasūtiet viesnīcā, apturiet uz ielas. Tad pasaki šoferim šo te adresi. Vai tev ir pie rokas papīrs un rakstāmais?
-Jā, ir, - jauneklis sacīja un izņēma no somas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. - Slota un liekšķere sagatavota.

Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

- Man pašam nav nekādas skaidrības. Tāpēc vaicāju tev. Es nekad agrāk kaut ko tādu nebiju pieredzējis - ka man kāds tik ļoti patīk, ka man kādu tik ļoti vajag.
- Tu jūties apjucis un nezini, ko iesākt?
Es pamāju.
- Esmu apjucis un nezinu, ko iesākt.
__ Tu nezini, vai viņai pret tevi ir tādas pašas spēcīgas, tīras jūtas kā tev pret viņu? - Ošima saka.
papurinu galvu.
- Man ir smagi par to domāt.
Ošima brīdi klusē un, piemiedzis acis, vēro mežu. Putni lēkā no zara uz zaru. Viņš aizliek abas rokas aiz pakauša.
- Es ļoti labi saprotu, kā tu jūties, - Ošima saka. - Bet, lai kā arī būtu, viss tev ir pašam jāizdomā, pašam jāizlemj. Neviens nevar to izdomāt tavā vietā. Tāda ir mīlestība, Kafka Tamura. Tu paliec viens pats ar brīnišķīgajām, elpu aizraujošajām jūtām, un tāpēc ari tumsā tev jāmaldās vienam pašam. Tas tev jāiztur - ar miesu un sirdi, pašam.

Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

Vai brauksim tagad uzreiz?
- Nē, to vajadzēs rit. Šodien vajadzētu drusciņ aprunāties ar akmeni.
- Laba doma. Vienmēr vajag aprunāties. Lai kas būtu sarunu biedrs, vienmēr ir vērts aprunāties. Es ari, kad braucu smagajā mašīnā, vienmēr parunājos ar motoru. Ja uzmanīgi ieklausies, visu var saklausīt.
-Jā, Nakata arī tāpat domā. Ar motoriem gan Nakata neprot sarunāties. Bet, lai kas būtu sarunu biedrs, vienmēr vajag aprunāties.
- Kā veicas sarunās ar akmeni?
- Jā, tā pamazītēm sākam saprasties.
_ Tas labi. Paklau, vai akmens nedusmojas, ka mēs to atvedām šurp? Nav nelāgā noskaņojumā?
- Nē, nē, nemaz. Cik Nakata noprot, akmenim ir vienalga, kur viņš atrodas.
- Tad jau labi, - Hošino jutās atvieglots, to dzirdot. - Tā tikai mums vēl trūka, lai akmens mūs nolādētu.


Haruki Murakami "Kafka liedagā"

[Forumotajs]

"Nē, nepavisam ne," teica K., "iespējams, ka es tagad domāju par to pārāk maz." - "Nē, jūsu kļūda ir cita," teica Lēnija, "dzirdēju, ka jūs esot pārāk nepakļāvīgs." - "Kas to teica?" vaicāja K., viņš juta Lēnijas augumu spiežamies pie savām krūtīm un lūkojās lejup uz viņas kuplajiem, tumšajiem, cieši savītajiem matiem. - "Ja es jums to pateiktu, tad būtu atklājusi pārāk daudz," Lēnija atbildēja. "Lūdzu, netaujājiet pēc vārda, bet labojiet savu kļūdu, neesiet vairs tik nepakļāvīgs, pret šo Tiesu jau nevar cīnīties, vajag atzīties. Tikko būs nākamā izdevība, atzīstieties. Vienīgi tad var rasties iespēja izsprukt, vienīgi tad. Un pat tas nav iespējams bez palīdzības no malas, bet par šo palīdzību jums nevajag baiļoties, to es pati jums apgādāšu." - "Jūs gan daudz zināt par šo Tiesu un par krāpšanos, kas tur nepieciešama," teica K.; tā kā Lēnija pārlieku stipri spiedās viņam klāt, viņš to iecēla sev klēpī. -"Tā ir labi," viņa teica, iekārtodamās ērtāk, nogludināja brunčus un sakārtoja blūzi. Tad viņa ar abām rokām apķērās K. ap kaklu, atliecās atpakaļ un ilgi uz viņu skatījās. - "Un ja es neatzīšos, tad jūs man nevarēsiet palīdzēt?" izmēģinājuma pēc vaicāja K. Es līgstu sev palīdzes, viņš gandrīz vai izbrīnīts domāja, vispirms Birstneras jaunkundzi, tad Tiesas Kalpotāja sievu un visbeidzot šo mazo slimnieku kopēju, kas šķiet neizmērojami alkstam pēc manis. Kā viņa sēž manā klēpī, it kā tā būtu vienīgā viņai piederīgā vieta! - "Nē," Lēnija atbildēja un lēnām papurināja galvu, "tad nevarēšu jums palīdzēt. Bet jūs jau nemaz negribat manu palīdzību, jums tā neko nenozīmē, jūs esat spītīgs un neļaujat sevi pārliecināt."

F.Kafka "Process"

[Forumotajs]

"Jūs jau, protams, pazīstat Tiesu daudz labāk nekā es, es nezinu neko daudz vairāk, kā to, kas man stāstīts, bet stāstītāji gan bijuši ļoti dažādi cilvēki. Tomēr visi ir vienisprātis, ka vieglprātīgas apsūdzības netiek izvirzītas un ka Tiesa, ja nu reiz tā kādu apsūdzējusi, ir cieši pārliecināta par apsūdzētā vainu un ir ļoti grūti piespiest Tiesu atteikties no šīs pārliecības." - "Grūti?" vaicāja Gleznotājs un pasvieda roku gaisā. "Tiesu nekad nevar piespiest atteikties no tās pārliecības. Ja es šeit uz audekla uzgleznotu visus tiesnešus citu citam blakus un jūs aizstāvētos šī audekla priekšā, jums būtu labāki panākumi nekā īstās Tiesas priekšā." - "Jā," K. teica vairāk pats sev un aizmirsa, ka bija gribējis Gleznotāju tikai papētīt.

F.Kafka "Process"