2023-09-05 22:04
Ilgi Tito lauzīja galvu, kas īsti viņam lā patīk un tā imponē svešajā, un galu galā nosprieda, ka tas ir Knehta cildenums, aristokrātiskums, valdnieciskums. Šīs bija tās īpašības, kas saistīja viņu visvairāk. Maģistrs Knehts bija aristokrāts, viņš bija valdnieks, dižciltis, lai gan neviens nezināja, no kurienes viņš cēlies un vai viņa tēvs nav bijis vienkāršs kurpnieks. Knehts bija cildenāks un cienīgāks nekā vairums vīriešu, ko Tito pazina, cienīgāks pat par viņa tēvu. Zēns, kurš augstu vērtēja savas dzimtas patriciešu instinktus un tradīcijas un nespēja piedot tēvam, ka tas šīs tradīcijas lauzis, tagad pirmo reizi mūžā sastapās ar ieaudzinātu gara aristokrātismu, ar spēku, kas labvēlīgos apstākļos dažkārt spēj veikt brīnumus, proti, pārlecat garu senču un paaudžu rindu, viena cilvēka mūžā pārvērst plebeju bērnu par izcilu personību. Zēna dedzīgajā, lepnajā sirdī sarosījās nojausma, ka piederība šādai aristokrātijai, kalpošana tai varbūt arī viņam varētu kļūt par godpilnu pienākumu, varbūt šeit, sastapies ar skolotāju, kurš, lai arī lēnīgs un laipnīgs, tomēr caurcaurēm bija valdnieks, viņš sāks apzināties sava mūža jēgu un viņam lemts izvēlēties savai dzīvei mērķus.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs