Kolektivais Putins

[LvSnor]

«КОЛЛЕКТИВНЫЙ ПУТИН»

Чуть ли не первым — еще в 2004 году — это выражение использовал Дмитрий Рогозин, тогда депутат Госдумы от националистического блока «Родина», впоследствии вице-премьер по оборонке и глава «Роскосмоса», а ныне сенатор от аннексированной Запорожской области. Журналисты спрашивали его, почему «Родина» выдвинула на президентские выборы явно технического кандидата, и он объяснял: тем самым блок поддерживает Путина. «Поскольку сам президент, очевидно, не будет участвовать в теледебатах, мы посчитали, что будем коллективным Путиным», — сказал Рогозин.

Потом он еще пробовал откреститься от этого высказывания:

«— Я говорил, что мы — спецназ Путина.

— Да нет, — перебивали его журналисты, — говорили, что и коллективный Путин тоже!

— Прямо так и сказал?

— Прямо так.

— Господи, чего только я не говорил!»

Здесь «коллективный Путин» — это, очевидно, коалиция политических сил в поддержку Путина. Причем вот парадокс: тот же Рогозин настаивал, что «Родина» — это оппозиционная сила, и яростно критиковал «Единую Россию». Путин мог обойтись без поддержки «Родины». А вот «Родине», чтобы быть «системной» партией, нужно было быть пропутинской.

В 2006-м журналисты Сергей Михеев и Владислав Сахарчук писали о «Единой России» как о «коллективном Путине». Дело было в середине второго путинского срока, когда все гадали, уйдет ли он с президентского поста и если да, то оставит ли преемника, и если да, то кого именно и как передаст ему ту широкую поддержку, которой сам пользуется.

По мысли Михеева и Сахарчука, партия как «коллективный Путин» должна была проделать все то, что в первые два срока проделал индивидуальный Путин: «вобрать в себя множество идеологий», привлечь «и западников, и патриотов, и часть либералов, и часть коммунистов, и огромную массу аполитичных россиян». Собственно говоря, с уходом Путина персоналистский режим должен был превратиться в партийный — самовоспроизводящийся и потому гораздо более устойчивый.

Как мы теперь знаем, правящей партии из «Единой России» не получилось. Если кто-то и пытался превратить ее из обслуги в реальный центр принятия решений, то у него не вышло. В 2011-м, когда Путин уже ушел, оставив преемника, и уже объявил, что возвращается, политолог Дмитрий Травин писал о «коллективном Путине» как о гипотетической «реальной партии власти». С его точки зрения, это был своего рода промежуточный вариант перерождения режима: не совсем демократия, не совсем диктатура, а этакое коллегиальное руководство, допускающее дискуссии внутри правящей группы (примерно как в Политбюро при поздней советской власти).

Но и этот сценарий не был реализован. Но «коллективный Путин» из политической речи не пропал — наоборот, в десятые его стало больше. Он не заменил индивидуального Путина, а скорее его дополнил.
«КОЛЛЕКТИВНЫЙ ПУТИН» — ЭТО ЭЛИТА?

Если понимать «элиту» не как «лучших людей», а как «людей, которые управляют страной», то да, именно в этом значении выражение «коллективный Путин» сейчас употребляется чаще всего. Вернее, это несколько пересекающихся значений.

Под «коллективным Путиным» могут подразумеваться люди, которые фактически являются проводниками воли Путина на ключевых должностях: министры, руководители силовых органов, спикеры палат парламента, губернаторы, главы партий, а также собственники и высшие менеджеры важнейших компаний, будь то «Газпром», «Ростех» или ВГТРК.

Может подразумеваться путинский ближний круг — те, у кого с Путиным не только профессиональные, но и личные отношения и кто при этом так или иначе участвует в принятии политических решений: Николай Патрушев, братья Ротенберги, братья Ковальчуки и так далее.

Может подразумеваться путинский клан: не все подряд крупнейшие чиновники, политики и бизнесмены, а лишь его ставленники и доверенные лица, присутствующие как в государственных, так и в бизнес-структурах. Они не подменяют собой всю систему управления, а скорее приглядывают за ней по поручению Путина.

Наконец, «коллективным Путиным» может называться вся система управления Россией, включая как формальные структуры (госорганы и корпорации с их иерархиями), так и неформальные (те же кланы). Собственно Путин в этой системе играет роль арбитра, гаранта договоренностей и верховного распределителя ресурсов.

Политолог Татьяна Становая в 2020 году писала, что, когда индивидуальный Путин тщательно самоизолировался во время пандемии ковида, он фактически самоустранился от повседневного управления Россией. Эту функцию взял на себя «коллективный Путин» — «безликий механизм из сотен тысяч технократов, действующих исходя из консервативных, охранительных побуждений».

Этот «коллективный Путин» действует по инерции, он не обладает собственной волей. И в этом его ключевое отличие от того же позднесоветского Политбюро. Любая инициатива требует не консенсуса и даже не поддержки большинства, а санкции одного конкретного человека — лично Путина. А сколько-нибудь радикальные инициативы вообще могут исходить только от Путина.

И когда индивидуальный Путин вновь проявил радикальную инициативу — полномасштабное вторжение в Украину, — «коллективный Путин», похоже, был так же шокирован, как и весь остальной мир. Политический обозреватель «Медузы» Андрей Перцев по итогам военного 2022 года писал, что «коллективный Путин» просто умер: коллегиальная система управления Россией перестала существовать, решения принимает только и исключительно индивидуальный Путин. А пока он сосредоточен на войне, все остальное должно функционировать на автопилоте.

Впрочем, в 2023 году руководитель Главного управления разведки Минобороны Украины Кирилл Буданов говорил о «коллективном Путине» как о реальном правителе России. По Буданову, «коллективный Путин» балансирует разные «башни Кремля» — а про индивидуального Путина непонятно даже, жив он вообще или нет; да это и неважно: его можно заменить двойником. Насколько серьезно Буданов все это говорил, решить трудно.
«КОЛЛЕКТИВНЫЙ ПУТИН» — ЭТО И ЕСТЬ РОССИЯ?

Существует и такая трактовка этого выражения.

Ее придерживаются многие, но, пожалуй, наиболее откровенно и внятно ее объяснила писательница Светлана Алексиевич. И относится эта трактовка не к устройству российской власти, а скорее к тому, какие идеи и эмоции лежат в основе этой власти, что обеспечивает ее сохранение.

Алексиевич много раз говорила (примеры: раз, два, три, четыре), что «Путин сидит в каждом русском человеке». Российское общество, по ее мнению, чувствует себя обиженным, обманутым, отверженным — и злится на все и вся. Это общество ресентимента. А индивидуальный Путин это общество возглавляет и олицетворяет. Он самоутверждается, помыкая другими и претендуя на роль вершителя судеб мира, — и общество ощущает, что самоутверждается вместе с ним.

В России Алексиевич повсюду различала «материю ненависти». Причем ненависти непредметной, «ненависти вообще: к богатым, соседям, туркам, таджикам — не имеет значения». Индивидуальный Путин воплощает эту всеобщую озлобленность — и срывает ее то на олигархах, то на ЛГБТК-людях, то на Украине.

Отсюда, по Алексиевич, и популярность Путина, и поддержка аннексии Крыма и полномасштабного вторжения в Украину. Дело тут даже не в рейтингах, которые можно измерить с той или иной погрешностью, а в том, что Путин, его политика и риторика точно соответствуют эмоциональному фону в России. Он говорит и делает именно то, чего большинство россиян хочет.

Тут Алексиевич парадоксально сходится во мнениях с Владиславом Сурковым с его концепцией «глубинного народа»: «Умение слышать и понимать народ, видеть его насквозь, на всю глубину и действовать сообразно — уникальное и главное достоинство государства Путина. Оно адекватно народу, попутно ему, а значит, не подвержено разрушительным перегрузкам от встречных течений истории».

Это самое любопытное. Утверждение «„Коллективный Путин“ и есть Россия» само по себе не содержит эмоциональной оценки. Его можно произнести как с восторгом, так и с ужасом. Ключевое в нем — представление о единых воле и разуме, которые якобы присущи 140 миллионам человек, об этих миллионах как о коллективной личности, у которой есть какое-то сознание, характер, опыт, переживания, интересы и так далее.

Такие коллективные личности существуют не сами по себе, а лишь постольку, поскольку люди верят в их существование. Если человек уверенно идентифицирует себя со страной, которую все норовят унизить и развалить, если это унижение и угроза развала для него личная проблема и он лично готов что-то по этому поводу предпринять, то он вместе с другими людьми, которые думают так же, и есть коллективная личность.

Какую-то другую коллективную личность составляют те, кто идентифицирует себя со страной, которая совершает военные преступления и устраивает репрессии, для кого опять же это личная проблема и кто готов что-то предпринять, чтобы это прекратить и, насколько возможно, исправить.

Эти многочисленные коллективные личности еще могут выяснять между собой, кто из них «настоящая Россия». И да, «коллективный Путин» в трактовке Алексиевич вполне может быть одной из таких личностей.

На этом месте возникает соблазн пошутить про расстройство множественной личности. Но в этом-то и самая большая проблема со всеми метафорами: они очень легко буквализируются. Если часто говорить о «коллективном Путине» или о России как личности, легко забыть, что Путин — это на самом деле конкретный человек, а Россия — это страна, состоящая из множества конкретных людей. Пусть мы уподобили одно другому. Это вовсе не означает, будто мы поняли, как устроены власть и общество.

Скорее наоборот, подменили понимание метафорой.
НЕОЖИДАННОЕ ОТКРЫТИЕ, КОТОРОЕ МЫ СДЕЛАЛИ, ПОКА ГОТОВИЛИ ЭТО ПИСЬМО

В знаменитом романе братьев Стругацких «Обитаемый остров» описана коллективная диктатура «Неизвестных Отцов» — хунты, состоящей из людей, чьи имена от публики скрыты. Советская цензура потребовала исключить из романа любые ассоциации с советской действительностью, включая русские имена, а «Неизвестных Отцов» заменить на что-то другое. Стругацкие переименовали их в «Огненосных Творцов». По воспоминаниям Бориса Стругацкого, лишь гораздо позже он понял, что «Отцы» вызывали «неуправляемые ассоциации» с «отцом народов».

https://us10.campaign-archive.com/?e=367...1a9b11582e

[LvSnor]

"KOLEKTĪVAIS PUTINS"

Gandrīz pirmo — vēl 2004. gadā — izmantoja Dmitrijs Rogozins, toreizējais Valsts domes deputāts no nacionālistiskā Rodina bloka, vēlāk premjerministra vietnieks aizsardzības jautājumos un Roscosmos vadītājs, bet tagad senators no anektētā Zaporožjes apgabala. Žurnālisti viņam jautāja, kāpēc Rodina prezidenta vēlēšanām izvirzīja acīmredzami tehnisku kandidātu, un viņš paskaidroja: šādi rīkojoties, bloks atbalstīja Putinu. "Tā kā pats prezidents acīmredzot nepiedalīsies televīzijas debatēs, mēs domājām, ka būsim kolektīvs Putins," sacīja Rogozins.

Tad viņš mēģināja noliegt šo apgalvojumu:

"Es teicu, ka mēs esam Putina speciālie spēki.

"Nē," žurnālisti viņu pārtrauca, "viņi teica, ka arī kolektīvs Putins to darīja!"

- Vai viņš to tikko teica?

- Tieši tā.

"Kungs, ko es neteicu!"

Šeit “kolektīvais Putins” acīmredzami ir politisko spēku koalīcija Putina atbalstam. Turklāt šeit ir paradokss: tas pats Rogozins uzstāja, ka Rodina ir opozīcijas spēks, un asi kritizēja Vienoto Krieviju. Putins varētu iztikt bez Rodina atbalsta. Taču Rodiņai, lai būtu “sistēmiska” partija, bija jābūt Putinam labvēlīgai.

2006. gadā žurnālisti Sergejs Mihejevs un Vladislavs Saharčuks rakstīja par Vienoto Krieviju kā “kolektīvu Putinu”. Tas bija Putina otrā termiņa vidū, kad visi domāja, vai viņš atstās prezidenta amatu un, ja tā, vai viņš atstās pēcteci, un, ja tā, tad kurš tieši un kā viņam nodos plašo atbalstu, ko viņš. pats izbauda.

Pēc Mihejeva un Saharčuka domām, partijai kā “kolektīvajam Putinam” bija jādara viss, ko atsevišķi Putins darīja pirmajos divos termiņos: “absorbēt daudzas ideoloģijas”, piesaistīt “rietumniekus un patriotus, dažus liberāļus un dažus komunistus. .” , un milzīga apolitisko krievu masa. Stingri sakot, līdz ar Putina aiziešanu personālistiskajam režīmam vajadzēja pārvērsties par partijas režīmu – pašreproducējošu un līdz ar to daudz stabilāku.

Kā mēs tagad zinām, valdošajai partijai no Vienotās Krievijas neveicās. Ja kāds mēģināja to no kalpa pārvērst par īstu lēmumu pieņemšanas centru, tas neizdevās. 2011. gadā, kad Putins jau bija aizgājis, atstājot pēcteci un jau paziņoja, ka atgriežas, politologs Dmitrijs Travins rakstīja par “kolektīvo Putinu” kā hipotētisku “īstu varas partiju”. No viņa viedokļa šī bija sava veida režīma deģenerācijas starpversija: ne gluži demokrātija, ne gluži diktatūra, bet gan sava veida koleģiāla vadība, kas ļāva diskutēt valdošajā grupā (līdzīgi kā Politbirojā vēlā. Padomju režīms).

Taču arī šis scenārijs netika realizēts. Taču “kolektīvais Putins” no politiskā diskursa nav pazudis – gluži otrādi, tas ir palielinājies par desmitdaļām. Viņš nevis aizstāja Putinu, bet gan papildināja viņu.
VAI “KOLEKTĪVAIS PUTINS” IR ELITE?

Ja “eliti” saprotam nevis kā “labākos cilvēkus”, bet gan kā “cilvēkus, kas pārvalda valsti”, tad jā, tieši šajā nozīmē tagad visbiežāk tiek lietots izteiciens “kolektīvs Putins”. Pareizāk sakot, tās ir vairākas krustojošas nozīmes.

“Kolektīvs Putins” var apzīmēt cilvēkus, kas faktiski ir Putina gribas aģenti galvenajos amatos: ministri, tiesībsargājošo iestāžu vadītāji, parlamenta palātu priekšsēdētāji, gubernatori, partiju vadītāji, kā arī svarīgāko iestāžu īpašnieki un augstākie vadītāji. uzņēmumiem, vai tas būtu Gazprom, “ Rostec” vai VGTRK.

Tas var nozīmēt Putina iekšējo loku – tos, kuriem ar Putinu ir ne tikai profesionālas, bet arī personiskas attiecības un kuri kaut kādā veidā ir iesaistīti politisko lēmumu pieņemšanā: Nikolajs Patruševs, brāļi Rotenbergi, brāļi Kovaļčuki utt.

Par Putina klanu var domāt: ne visas lielākās amatpersonas, politiķi un uzņēmēji, bet tikai viņa aizstāvji un pilnvarotie, kas atrodas gan valdības, gan biznesa struktūrās. Viņi neaizstāj visu vadības sistēmu, bet gan rūpējas par to pēc Putina norādījumiem.

Visbeidzot, visu Krievijas vadības sistēmu var saukt par “kolektīvo Putinu”, iekļaujot gan formālās struktūras (valdības aģentūras un korporācijas ar to hierarhijām), gan neformālās (tie paši klani). Faktiski Putins šajā sistēmā pilda šķīrējtiesneša, līgumu garanta un resursu augstākā sadalītāja lomu.

Politoloģe Tatjana Stanovaja 2020. gadā rakstīja, ka, kad indivīds Putins Covid pandēmijas laikā sevi rūpīgi izolēja, viņš faktiski noņēma sevi no Krievijas ikdienas pārvaldības. Šo funkciju uzņēmās "kolektīvais Putins" - "bez sejas simtiem tūkstošu tehnokrātu mehānisms, kas darbojas, pamatojoties uz konservatīviem, aizsargājošiem motīviem".

Šis “kolektīvais Putins” darbojas pēc inerces, viņam nav savas gribas. Un šī ir tā galvenā atšķirība no tā paša vēlīnā padomju politbiroja. Jebkurai iniciatīvai ir nepieciešama nevis vienprātība vai pat vairākuma atbalsts, bet gan vienas konkrētas personas – personīgi Putina – sankcija. Un jebkādas radikālas iniciatīvas var nākt tikai no Putina puses.

Un kad atsevišķi Putins atkal parādīja radikālu jauna iniciatīva - pilna mēroga iebrukums Ukrainā - "kolektīvais Putins" šķita tikpat šokēts kā pārējā pasaule. Pēc kara rezultātiem 2022. gadā Meduza politikas apskatnieks Andrejs Percevs rakstīja, ka “kolektīvais Putins” vienkārši nomira: Krievijas koleģiālā pārvaldības sistēma ir beigusi pastāvēt, lēmumus pieņem tikai un vienīgi Putins. Un, kamēr viņš koncentrējas uz karu, visam pārējam jādarbojas autopilotā.

Tomēr 2023. gadā Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas direktorāta vadītājs Kirils Budanovs runāja par “kolektīvo Putinu” kā par īsto Krievijas valdnieku. Pēc Budanova domām, “kolektīvais Putins” balansē starp dažādiem “Kremļa torņiem”, bet par atsevišķu Putinu pat nav skaidrs, vai viņš vispār ir dzīvs vai nē; Jā, tas nav svarīgi: to var aizstāt ar dubultu. Grūti izlemt, cik nopietni Budanovs to visu teica.
"KOLEKTĪVAIS PUTINS" IR KRIEVIJA?

Ir arī šāda šī izteiciena interpretācija.

Daudzi cilvēki to ievēro, bet, iespējams, rakstniece Svetlana Aleksijeviča to izskaidroja visskaidrāk un atklātāk. Un šī interpretācija neattiecas uz Krievijas varas struktūru, bet gan uz to, kādas idejas un emocijas ir šīs varas pamatā, kas nodrošina tās saglabāšanu.

Aleksijevičs daudzas reizes (piemēri: viens, divi, trīs, četri) teica, ka "Putins sēž katrā krievu cilvēkā." Krievijas sabiedrība, viņasprāt, jūtas aizvainota, maldināta, atstumta – un ir dusmīga uz visu un visiem. Šī ir aizvainojuma sabiedrība. Un Putins šo sabiedrību vada un personificē. Viņš apliecina sevi, spiežot apkārtējos un apgalvojot, ka ir pasaules likteņu šķīrējtiesnesis, un sabiedrība jūt, ka tā sevi apliecina kopā ar viņu.

Krievijā Aleksijevičs visur atzina “naida lietu”. Turklāt neobjektīvam naidam, "naidam kopumā: pret bagātajiem, kaimiņiem, turkiem, tadžikiem - nav nozīmes". Atsevišķs Putins iemieso šīs vispārējās dusmas un izceļ oligarhus, LGBTQ cilvēkus un Ukrainu.

Līdz ar to, pēc Aleksijeviča domām, Putina popularitāte un atbalsts Krimas aneksijai un pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Lieta šeit nav pat reitingos, kas mērāmi ar dažādu kļūdu pakāpi, bet gan tajā, ka Putins, viņa politika un retorika precīzi atbilst emocionālajam fonam Krievijā. Viņš saka un dara tieši to, ko vairums krievu vēlas.

Šeit Aleksijevičs paradoksālā kārtā piekrīt Vladislavam Surkovam ar viņa “dziļās tautas” jēdzienu: “Spēja sadzirdēt un saprast cilvēkus, redzēt tos līdz dziļumam un atbilstoši rīkoties ir Putina valsts unikālā un galvenā priekšrocība. . Tas ir adekvāts cilvēkiem, paralēli tiem, un tāpēc nav pakļauts destruktīvai pārslodzei no vēstures pretstraumēm.

Šī ir visinteresantākā lieta. Paziņojums “Kolektīvs Putins ir Krievija” pats par sevi nesatur emocionālu vērtējumu. To var teikt ar sajūsmu vai šausmām. Galvenais tajā ir ideja par vienotu gribu un prātu, kas it kā ir raksturīgi 140 miljoniem cilvēku, no šiem miljoniem kā kolektīvai personībai, kurai ir sava veida apziņa, raksturs, pieredze, pieredze, intereses utt. ieslēgts.

Šādas kolektīvas personības nepastāv pašas par sevi, bet tikai tiktāl, cik cilvēki tic viņu esamībai. Ja cilvēks pārliecinoši identificē sevi ar valsti, kuru visi cenšas pazemot un sagraut, ja šis pazemojums un sabrukuma draudi ir viņa personīga problēma un viņš personīgi ir gatavs kaut ko darīt lietas labā, tad viņš kopā ar citiem cilvēkiem kas domā tāpat, ir kolektīva personība.

Dažu citu kolektīvu personību veido tie, kas identificē sevi ar valsti, kas izdara kara noziegumus un veic represijas, kuriem tā atkal ir personiska problēma un kuri ir gatavi kaut ko darīt, lai to apturētu un iespēju robežās labotu. to.

Šie daudzie kolektīvie indivīdi joprojām var savā starpā noskaidrot, kurš no viņiem ir “īstā Krievija”. Un jā, “kolektīvais Putins” Aleksijeviča interpretācijā var būt viens no šādiem cilvēkiem.

Šajā brīdī ir vilinoši jokot par vairākiem personības traucējumiem. Bet tā ir lielākā problēma ar visām metaforām: tās ir ļoti viegli literalizētas. Ja mēs bieži runājam par “kolektīvu Putinu” vai par Krieviju kā indivīdu, ir viegli aizmirst, ka Putins patiesībā ir konkrēta persona, bet Krievija ir valsts, kas sastāv no daudziem konkrētiem cilvēkiem. Salīdzināsim vienu ar otru. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs saprotam, kā darbojas valdība un sabiedrība.

Gluži pretēji, viņi sapratni aizstāja ar metaforu.

NEGAIDĪTS ATKLĀJUMS, KO VEICĀM, SAGATAVOJOT ŠO VĒSTULI

Slavenais brāļu Strugatsku romāns “Apdzīvotā sala” apraksta “Nezināmo tēvu” kolektīvo diktatūru, huntu, kas sastāv no cilvēkiem, kuru vārdi tiek slēpti no sabiedrības. Padomju cenzūra prasīja no romāna izslēgt jebkādas asociācijas ar padomju realitāti, tostarp krievu vārdus, un aizstāt “Nezināmos tēvus” ar kaut ko citu. Strugatski tos pārdēvēja par "ugunīgiem radītājiem". Saskaņā ar Borisa Strugatska memuāriem tikai daudz vēlāk viņš saprata, ka “tēvi” izraisīja “nekontrolējamas asociācijas” ar “tautu tēvu”.

[LvSnor]

Putin, in the footsteps of Potemkin, is trying to recreate the Russian Empire

by Dov S. Zakheim, opinion contributor - 03/22/24 9:30 AM ET

In May 2016, Vladimir Putin announced that he was seizing personal control of the Russian State Archive (RosArkhiv), formally known as the Federal Archival Agency of the Russian Federation. He removed the archive from the Ministry of Culture, where it had been housed, and placed it in the presidential office. The archive is the largest in Europe and one of the largest in the world, with some seven million items in storage. Its main focus, and clearly the reason for Putin’s reorganization, is the history of the Russian Empire.

Putin asserted that he had ordered the move because of the “special value” of the archives. A Ukrainian outlet opined at the time that the decision reflected Putin’s fear that embarrassing documents contained in the archive could leak to an unhappy public.

But perhaps Putin was not trying to cover up the past, but instead seeking to recreate it. A former Finnish ambassador to Moscow, recalling Putin’s transfer of the archive, pointed out to me that ever since it came under his direct control, Putin had peppered the archivists with demands for specifics regarding Russia’s imperial past. The Russian invasion of Ukraine that commenced on February 24, 2022, certainly indicates that he was acting on those specifics.

A significant portion of the territory that is now Ukraine, and particularly the Crimea, and Russian advances along the Black Sea littoral, actually are the 21st-century version of Prince Grigory Potemkin’s seizure of these lands during the reign of Catherine the Great. It was Potemkin, Catherine’s lover and in essence co-ruler, who founded many of the Ukrainian cities whose names now appear regularly in the media. In 1784, a year after he had successfully managed the annexation of what had been the Crimean Khanate, Potemkin fortified and populated a recently opened port that he renamed Sevastopol. He accurately envisaged the town as one of Russia’s key strongholds on the Black Sea.

Ten years later, after Turkey’s disastrous attempt to reclaim its lost lands in Russo-Turkish War of 1787-1792, Potemkin expanded Russia’s presence on the Black Sea littoral. He founded and named the port of Odessa and created, designed and populated other cities and towns as well, notably Kherson and Mykolaiv. The latter town had been known as Nikolaev (much as Kyiv had been Kiev) until Ukrainian independence. Russia has since restored the town’s original name to those parts of the Mykolaiv oblast that have fallen to its forces.

It is noteworthy that these cities were originally dismissed as “Potemkin villages,” or ghost towns — a term now used to describe a phony facade. In fact, these were very real cities that Potemkin, with Catherine’s support, established as a network for Russia’s expanding presence on the Black Sea. And it was Potemkin as well who created the Black Sea Fleet, which seemed to be a powerful force until Ukraine’s successful missile and drone strikes decimated its numbers.

The history of Potemkin’s 18th-century conquests, which were likely the subject of many of Putin’s enquiries to his office of archives, explains why the control of Crimea and its port of Sevastopol are so important. It also explains why Putin has pushed his forces to fight so fiercely for control of Kherson and Mykolaiv, and to press on for Russia’s ultimate goal of capturing Odessa.

In this regard, it is noteworthy that in his election victory speech on March 18, Putin stated that he wished “to especially express … gratitude to the military people who are on the front line … risking their life and their health by fulfilling this mission of defending our country and defending historical territories of Russia.” Indeed, Putin celebrated the night of his reelection as president by attending a concert that marked the “tenth anniversary of Crimea and Sevastopol’s reunification with Russia”

Putin has at times been derided as a transactional leader rather than as a strategist. Yet his efforts to recreate Imperial Russia’s southern border reflect nothing less than Potemkin’s original strategy. It took Potemkin more than a decade both to establish Russian hegemony over the northern Black Sea and to field the wherewithal to intimidate a weakened Ottoman Empire that still controlled the sea’s southern littoral. Potemkin did so in piecemeal fashion; Putin has been following Potemkin’s playbook virtually step by step. With his reelection to another six-year term, he will certainly attempt to continue to do so.

Potemkin did not restrict himself to expanding Russian control along the Black Sea littoral. He also established a Russian protectorate over the Kingdom of Georgia, predecessor to the modern-day independent republic of that name. Here too, Putin is likely to follow Potemkin’s lead. Having already sliced off South Ossetia and Abkhazia in Russia’s 2008 attack on Georgia, he may well attempt to seize the rest of Georgia if and when he has realized his Black Sea plans.

Although he has threatened NATO with nuclear retaliation, Putin recognizes that he will encounter far more difficulty attacking NATO’s northern flank than in seizing territory from non-NATO states. Perhaps at some point he may feel sufficiently emboldened to challenge NATO, but at present it is not Peter the Great but Catherine the Great whose expansion he seeks to recreate.

It is only Ukrainian resilience and true fighting grit that has stood in the way of Putin’s efforts to dominate the lands between his country and the Black Sea. For that reason, the West, and especially the United States and the Congress, must continue to meet Kyiv’s urgent military needs, as it has done until now. Otherwise, Putin will not cease his effort to restore the legacy of conquest that rewarded Catherine with the epithet “the Great” and Prince Grigory Potemkin with a semi-independent empire within his sovereign’s vast domains.

https://thehill.com/opinion/internationa...an-empire/

[LvSnor]

Putins, ejot Potjomkina pēdās, mēģina atjaunot Krievijas impēriju

autors Dovs S. Zakheims, viedokļu līdzstrādnieks — 22.03.24. 9:30 ET

2016. gada maijā Vladimirs Putins paziņoja, ka pārņem personīgo kontroli pār Krievijas Valsts arhīvu (RosArkhiv), kas formāli pazīstams kā Krievijas Federācijas Federālā arhīvu aģentūra. Viņš izņēma arhīvu no Kultūras ministrijas, kur tas atradās, un ievietoja to prezidenta birojā. Arhīvs ir lielākais Eiropā un viens no lielākajiem pasaulē, kurā glabājas aptuveni septiņi miljoni vienību. Tās galvenā uzmanība un nepārprotami Putina reorganizācijas iemesls ir Krievijas impērijas vēsture.

Putins apgalvoja, ka devis rīkojumu pārcelties arhīvu “īpašās vērtības” dēļ. Kāds Ukrainas veikals toreiz uzskatīja, ka lēmums atspoguļo Putina bailes, ka arhīvā esošie apkaunojošie dokumenti var nonākt nelaimīgā sabiedrībā.

Bet, iespējams, Putins nemēģināja aizsegt pagātni, bet gan mēģināja to radīt no jauna. Bijušais Somijas vēstnieks Maskavā, atgādinot Putina arhīva nodošanu, man norādīja, ka kopš tā brīža, kad tas nonāca viņa tiešā pārziņā, Putins arhīvistiem ir pieprasījis precizēt Krievijas impērijas pagātni. Krievijas iebrukums Ukrainā, kas sākās 2022. gada 24. februārī, noteikti norāda, ka viņš rīkojās saskaņā ar šo specifiku.

Ievērojama daļa teritorijas, kas tagad ir Ukraina, un jo īpaši Krima, un Krievijas virzieni gar Melnās jūras piekrasti, patiesībā ir 21. gadsimta versija par prinča Grigorija Potjomkina sagrābšanu šīs zemes Katrīnas Lielās valdīšanas laikā. Tas bija Potjomkins, Katrīnas mīļākais un būtībā līdzvaldnieks, kurš nodibināja daudzas Ukrainas pilsētas, kuru vārdi tagad regulāri parādās plašsaziņas līdzekļos. 1784. gadā, gadu pēc tam, kad viņš bija sekmīgi pabeidzis Krimas Khanāta aneksiju, Potjomkins nocietināja un apdzīvoja nesen atvērto ostu, kuru viņš pārdēvēja par Sevastopoli. Viņš precīzi paredzēja pilsētu kā vienu no Krievijas galvenajiem cietokšņiem pie Melnās jūras.

Desmit gadus vēlāk, pēc Turcijas katastrofālā mēģinājuma atgūt savas zaudētās zemes Krievijas un Turcijas karā (1787-1792), Potjomkins paplašināja Krievijas klātbūtni Melnās jūras piekrastē. Viņš nodibināja un nosauca Odesas ostu, kā arī izveidoja, projektēja un apdzīvoja arī citas pilsētas, īpaši Hersonu un Mikolaju. Pēdējā pilsēta bija pazīstama kā Nikolajeva (tāpat kā Kijeva bija Kijeva) līdz Ukrainas neatkarībai. Kopš tā laika Krievija ir atjaunojusi pilsētas sākotnējo nosaukumu tām Nikolajevas apgabala daļām, kuras ir kritušas tās spēku rokās.

Jāatzīmē, ka šīs pilsētas sākotnēji tika noraidītas kā “Potjomkina ciemi” vai spoku pilsētas — termins, ko tagad lieto, lai aprakstītu viltus fasādi. Patiesībā tās bija ļoti reālas pilsētas, kuras Potjomkins ar Katrīnas atbalstu izveidoja kā tīklu Krievijas klātbūtnes paplašināšanai Melnajā jūrā. Un tas bija arī Potjomkins, kurš izveidoja Melnās jūras floti, kas šķita spēcīgs spēks, līdz Ukrainas veiksmīgie raķešu un dronu triecieni samazināja tās skaitu.

Potjomkina 18. gadsimta iekarojumu vēsture, kas, iespējams, bija daudzu Putina izmeklējumu temats viņa arhīva birojā, izskaidro, kāpēc Krimas un tās Sevastopoles ostas kontrole ir tik svarīga. Tas arī izskaidro, kāpēc Putins ir spiedis savus spēkus tik nikni cīnīties par kontroli pār Hersonu un Nikolaivu un censties sasniegt Krievijas galveno mērķi — ieņemt Odesu.

Šajā sakarā jāatzīmē, ka Putins savā vēlēšanu uzvaras runā 18. martā norādīja, ka vēlas "īpaši izteikt... pateicību militārpersonām, kas atrodas frontes līnijā ... riskējot ar savu dzīvību un veselību, pildot šo misiju aizstāvot mūsu valsti un aizstāvot Krievijas vēsturiskās teritorijas. Patiešām, Putins svinēja vakaru, kad viņš tika atkārtoti ievēlēts prezidenta amatā, apmeklējot koncertu, kurā tika atzīmēta "desmitā gadadiena kopš Krimas un Sevastopoles atkalapvienošanās ar Krieviju".

Putins dažkārt tiek izsmiets kā darījumu līderis, nevis kā stratēģis. Tomēr viņa centieni atjaunot impērijas Krievijas dienvidu robežu atspoguļo ne mazāk kā Potjomkina sākotnējo stratēģiju. Potjomkinam vajadzēja vairāk nekā desmit gadus, lai izveidotu Krievijas hegemoniju pār Melnās jūras ziemeļu daļu un atrastu līdzekļus, lai iebiedētu novājināto Osmaņu impēriju, kas joprojām kontrolēja jūras dienvidu piekrasti. Potjomkins to darīja pa daļām; Putins praktiski soli pa solim ir sekojis Potjomkina rokasgrāmatai. Pēc atkārtotas ievēlēšanas uz vēl vienu sešu gadu termiņu viņš noteikti mēģinās to turpināt.

Potjomkins neaprobežojās ar Krievijas kontroles paplašināšanu gar Melnās jūras piekrasti. Viņš arī nodibināja Krievijas protektorātu pār Gruzijas Karalisti, kas ir mūsdienu neatkarīgās šī nosaukuma republikas priekštecis. Arī šeit Putins, visticamāk, sekos Potjomkina piemēram. Jau nodalījis Dienvidosetiju un Abhāziju Krievijas 2008. gada uzbrukumā Gruzijai, viņš var mēģināt sagrābt pārējo Gruziju, ja un kad viņš ir īstenojis savus Melnās jūras plānus.

Lai gan viņš ir draudējis NATO ar kodolatriebību, Putins atzīst, ka viņam būs daudz grūtāk uzbrukt NATO ziemeļu flangam, nekā sagrābt teritoriju valstīm, kas nav NATO sastāvā. Varbūt kādā brīdī viņš var justies pietiekami drosmīgs, lai mestu izaicinājumu NATO, taču pašlaik viņš cenšas atjaunot paplašināšanos nevis Pēteris Lielais, bet gan Katrīna Lielā.

Tikai ukraiņu noturība un patiesa cīņas spars ir kavējušas Putina centienus dominēt zemēs starp savu valsti un Melno jūru. Šī iemesla dēļ Rietumiem un jo īpaši ASV un Kongresam ir jāturpina apmierināt Kijevas steidzamās militārās vajadzības, kā tas ir darīts līdz šim. Pretējā gadījumā Putins nepārtrauks centienus atjaunot iekarošanas mantojumu, kas Katrīnai atalgoja epitetu “Lielais” un princi Grigoriju Potjomkinu ar daļēji neatkarīgu impēriju sava suverēna plašajās teritorijās.