2024-06-14 15:52
Kāpēc no mūsu pilsētu ielām ir pazuduši bērni
Pilsētplānošana, kas paredzēta galvenokārt automašīnām, ir veicinājusi bērnu aizplūšanu no pilsētas.
Keystone / Salvatore Di Nolfi
Pēdējās desmitgadēs bērni ir pakāpeniski izzuduši no pilsētvides. Šī tendence ir vērojama daudzās valstīs, un tā rada vairākas problēmas. Vairākas pilsētas visā pasaulē, tostarp Bāzele Šveicē, ir izstrādājušas projektus, lai pārdomātu publisko telpu no bērnu viedokļa.
Ārpus rotaļu laukuma arvien retāk sastopami bērni, kas spēlējas uz ielas vai patstāvīgi dodas uz skolu.
To dažkārt dēvē arī par "aizmugurējo sēdētāju paaudzi", norādot uz bērniem, kuri pilsētu redz caur automašīnas logiem. Nemaz nerunājot par "bērniem nepieejamām" vietām vai pasākumiem - kafejnīcām, viesnīcām vai kāzām, kur viņi oficiāli vairs nav gaidīti.
Mobilitāte un digitalizācija
"20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā turpinājās ilgstošs bērnu aizplūšanas process no publiskās telpas," RTS raidījumā "Tout un monde" apstiprina sociologs Klemāns Rivjērs, grāmatas "Leurs enfants dans la ville" ("Viņu bērni pilsētā") autors.
Šim samazinājumam ir vairāki iemesli. Ļoti bieži tiek minētas automašīnas: pilsētas ir pakāpeniski veidotas tā, lai maksimāli daudz transportlīdzekļu varētu pārvietoties sastrēgumstundās. Ņemot to vērā, gājējiem, īpaši cilvēkiem ar kustību traucējumiem un bērniem, netiek dota priekšroka.
Digitalizācija arī ir svarīga. Sociālie tīkli ļauj cilvēkiem sazināties un tikties ar draugiem, nekur nedomājot doties, savukārt, piemēram, videospēļu izplatība ir padarījusi daudzveidīgāku mājas izklaidi. Arī dažādi tiešsaistē pieejamie pakalpojumi palielina tendenci palikt mājās.
Paaugstināta vēlme izvairīties no riska
Arī sabiedrība ir jutīgāka pret riskiem, kas apdraud bērnus. Eiropā tas ir kļuvis daudz izteiktāks, īpaši pēc "Dutroux" lietas Beļģijā 90. gados," uzsver Klemāns Rivjērs. Tas radīja pedofila figūrai ļoti lielu sociālo nozīmību un ļoti lielas bailes (...), ka bērni var nonākt sliktā saskarsmē publiskās vietās."
Vispārīgi runājot, 20. gadsimta gaitā bērni tika "arvien vairāk uztverti kā neaizsargātas būtnes", skaidro Klemāns Rivjērs. Vecāku audzināšanas standarti ir mainījušies. Sociologs stāsta, ka viņš ir runājis ar vecākiem, kuri atceras, kā bērnībā vieni šķērsoja lielas pilsētas, bet nekad neiedomātos ļaut to pašu darīt saviem bērniem. "Sabiedrības viedoklis par šādu praksi - no citu vecāku, izglītības iestāžu vai sabiedrības viedokļa - ir mainījies, un tā ir kļuvusi daudz jutīgāka pret riskiem."
Taču, viņaprāt, šī dinamika ir problemātiska, jo tā kavē brīdi, kad jaunieši kļūst autonomi pilsētā. "Tas nozīmē, ka viņu mobilitātes rādiuss ir samazinājies, tāpat kā laiks, ko viņi patstāvīgi pavada sabiedriskajā telpā," viņš skaidro.
Šī tendence nav neizbēgama. Pēdējos gados dažādas pašvaldības visā pasaulē ir izstrādājušas projektus, lai "atgrieztu pilsētu bērniem" un piedāvātu iekļaujošu publisko telpu, kas veidota bērniem un pielāgota attiecīgo valstu realitātei, piemēram, 2019. gadā Bāzelē uzsākts projekts "Eyes at 1m20".
Radošums un piedzīvojumu izjūta
Bērniem draudzīgāka pilsēta nozīmē arī vietas, kuru izmantošanu nediktē pilsētas plānotāji vai iestādes.
Parīzes arhitekte Madeleine Masse, kas nodarbojas ar šiem iekļaušanas jautājumiem, skaidro, ka viņas veiktajās intervijās ar bērniem bieži vien izskan dažas lietas: "Viņi runā par krāsām, veģetāciju, maziem uzbērumiem..... par to, ka ir reljefs, ka viņi var uzkāpt uz moliem, paslēpties aiz koka, bet arī pārvietot mēbeles, pārveidot vidi, zīmēt lietas (...) Pilsētas ainava ir ļoti mineralizēta un īsti nepiedāvā šīs brīvības vai ērtību."
Viņasprāt, pilsētas rotaļu laukumi neatbilst šīm prasībām. "Tās joprojām ir slēgtas telpas, kur bērnus ieved un uzrauga pieaugušie, un ierobežotas, hiperkoodificētas telpas", kur bērni ne vienmēr spontāni vēlas iet, viņa saka.
"Patiesībā viņi vēlas justies mazliet patstāvīgi, spēt, nokļūt līdz kādai vietai patstāvīgi vai vismaz justies tā, it kā viņi to spētu izdarīt paši. Šī piedzīvojumu un lepnuma sajūta ir ļoti svarīga," skaidro Madeleine Masse.
Ļoti politisks jautājums
Pēc speciālistu domām, domāšana par pilsētu bērniem ir ieguldījums, kas veido pozitīvu loku, jo viņi kā rītdienas pilsoņi labāk rūpēsies par savu pilsētu, ja viņi būs varējuši tajā ieguldīt pēc saviem ieskatiem. Un, kā norāda Klemāns Rivjērs, tas rada arī ļoti politisku jautājumu - par tikšanos, sociālo sajaukšanos un kopdzīvi.
Sociologs turpina: "Publiskajā telpā mēs sastopam otru - reliģiskās pārliecības, ādas krāsas vai sociālā slāņa ziņā. Un, ja mēs arvien vairāk un vairāk atrodamies mājās un arvien mazāk saskaramies ar šo daudzveidību, laika gaitā tas var radīt demokrātisku problēmu."
Tā ir arī daļa no plašāka konteksta, kas saistīts ar dažādu, vēsturiski mazāk dominējošu sociālo grupu iekļaušanu pilsētā. Un pārdomāt publisko telpu kā klimatisku patvērumu iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas dzīvo mazos dzīvokļos.
Pilsētplānošana, kas paredzēta galvenokārt automašīnām, ir veicinājusi bērnu aizplūšanu no pilsētas.
Keystone / Salvatore Di Nolfi
Pēdējās desmitgadēs bērni ir pakāpeniski izzuduši no pilsētvides. Šī tendence ir vērojama daudzās valstīs, un tā rada vairākas problēmas. Vairākas pilsētas visā pasaulē, tostarp Bāzele Šveicē, ir izstrādājušas projektus, lai pārdomātu publisko telpu no bērnu viedokļa.
Ārpus rotaļu laukuma arvien retāk sastopami bērni, kas spēlējas uz ielas vai patstāvīgi dodas uz skolu.
To dažkārt dēvē arī par "aizmugurējo sēdētāju paaudzi", norādot uz bērniem, kuri pilsētu redz caur automašīnas logiem. Nemaz nerunājot par "bērniem nepieejamām" vietām vai pasākumiem - kafejnīcām, viesnīcām vai kāzām, kur viņi oficiāli vairs nav gaidīti.
Mobilitāte un digitalizācija
"20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā turpinājās ilgstošs bērnu aizplūšanas process no publiskās telpas," RTS raidījumā "Tout un monde" apstiprina sociologs Klemāns Rivjērs, grāmatas "Leurs enfants dans la ville" ("Viņu bērni pilsētā") autors.
Šim samazinājumam ir vairāki iemesli. Ļoti bieži tiek minētas automašīnas: pilsētas ir pakāpeniski veidotas tā, lai maksimāli daudz transportlīdzekļu varētu pārvietoties sastrēgumstundās. Ņemot to vērā, gājējiem, īpaši cilvēkiem ar kustību traucējumiem un bērniem, netiek dota priekšroka.
Digitalizācija arī ir svarīga. Sociālie tīkli ļauj cilvēkiem sazināties un tikties ar draugiem, nekur nedomājot doties, savukārt, piemēram, videospēļu izplatība ir padarījusi daudzveidīgāku mājas izklaidi. Arī dažādi tiešsaistē pieejamie pakalpojumi palielina tendenci palikt mājās.
Paaugstināta vēlme izvairīties no riska
Arī sabiedrība ir jutīgāka pret riskiem, kas apdraud bērnus. Eiropā tas ir kļuvis daudz izteiktāks, īpaši pēc "Dutroux" lietas Beļģijā 90. gados," uzsver Klemāns Rivjērs. Tas radīja pedofila figūrai ļoti lielu sociālo nozīmību un ļoti lielas bailes (...), ka bērni var nonākt sliktā saskarsmē publiskās vietās."
Vispārīgi runājot, 20. gadsimta gaitā bērni tika "arvien vairāk uztverti kā neaizsargātas būtnes", skaidro Klemāns Rivjērs. Vecāku audzināšanas standarti ir mainījušies. Sociologs stāsta, ka viņš ir runājis ar vecākiem, kuri atceras, kā bērnībā vieni šķērsoja lielas pilsētas, bet nekad neiedomātos ļaut to pašu darīt saviem bērniem. "Sabiedrības viedoklis par šādu praksi - no citu vecāku, izglītības iestāžu vai sabiedrības viedokļa - ir mainījies, un tā ir kļuvusi daudz jutīgāka pret riskiem."
Taču, viņaprāt, šī dinamika ir problemātiska, jo tā kavē brīdi, kad jaunieši kļūst autonomi pilsētā. "Tas nozīmē, ka viņu mobilitātes rādiuss ir samazinājies, tāpat kā laiks, ko viņi patstāvīgi pavada sabiedriskajā telpā," viņš skaidro.
Šī tendence nav neizbēgama. Pēdējos gados dažādas pašvaldības visā pasaulē ir izstrādājušas projektus, lai "atgrieztu pilsētu bērniem" un piedāvātu iekļaujošu publisko telpu, kas veidota bērniem un pielāgota attiecīgo valstu realitātei, piemēram, 2019. gadā Bāzelē uzsākts projekts "Eyes at 1m20".
Radošums un piedzīvojumu izjūta
Bērniem draudzīgāka pilsēta nozīmē arī vietas, kuru izmantošanu nediktē pilsētas plānotāji vai iestādes.
Parīzes arhitekte Madeleine Masse, kas nodarbojas ar šiem iekļaušanas jautājumiem, skaidro, ka viņas veiktajās intervijās ar bērniem bieži vien izskan dažas lietas: "Viņi runā par krāsām, veģetāciju, maziem uzbērumiem..... par to, ka ir reljefs, ka viņi var uzkāpt uz moliem, paslēpties aiz koka, bet arī pārvietot mēbeles, pārveidot vidi, zīmēt lietas (...) Pilsētas ainava ir ļoti mineralizēta un īsti nepiedāvā šīs brīvības vai ērtību."
Viņasprāt, pilsētas rotaļu laukumi neatbilst šīm prasībām. "Tās joprojām ir slēgtas telpas, kur bērnus ieved un uzrauga pieaugušie, un ierobežotas, hiperkoodificētas telpas", kur bērni ne vienmēr spontāni vēlas iet, viņa saka.
"Patiesībā viņi vēlas justies mazliet patstāvīgi, spēt, nokļūt līdz kādai vietai patstāvīgi vai vismaz justies tā, it kā viņi to spētu izdarīt paši. Šī piedzīvojumu un lepnuma sajūta ir ļoti svarīga," skaidro Madeleine Masse.
Ļoti politisks jautājums
Pēc speciālistu domām, domāšana par pilsētu bērniem ir ieguldījums, kas veido pozitīvu loku, jo viņi kā rītdienas pilsoņi labāk rūpēsies par savu pilsētu, ja viņi būs varējuši tajā ieguldīt pēc saviem ieskatiem. Un, kā norāda Klemāns Rivjērs, tas rada arī ļoti politisku jautājumu - par tikšanos, sociālo sajaukšanos un kopdzīvi.
Sociologs turpina: "Publiskajā telpā mēs sastopam otru - reliģiskās pārliecības, ādas krāsas vai sociālā slāņa ziņā. Un, ja mēs arvien vairāk un vairāk atrodamies mājās un arvien mazāk saskaramies ar šo daudzveidību, laika gaitā tas var radīt demokrātisku problēmu."
Tā ir arī daļa no plašāka konteksta, kas saistīts ar dažādu, vēsturiski mazāk dominējošu sociālo grupu iekļaušanu pilsētā. Un pārdomāt publisko telpu kā klimatisku patvērumu iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas dzīvo mazos dzīvokļos.
Radio: Isabelle Cornaz (RTS), Tīmekļa adaptācija: Pierrik Jordan (RTS)/dbu
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs