2024-07-12 13:11
Cerība un samierināšanās - 50 gadi kopš Kipras sadalīšanas
Cerība un samierināšanās, Kipras iedzīvotājiem atzīmējot 50 gadus kopš sadalīšanas
Šomēnes Kipra atzīmē pusgadsimtu kopš sadalīšanas, un neatrisinātais konflikts starp Kipras grieķiem un turkiem ir iezīmējies ainavā ANO uzraudzītajā buferzonā, kas šķērso salu. Spoku ciemati, sardzes torņi un ielas, kas aizšķērsotas ar betona piepildītajām naftas mucām, katru dienu atgādina par īsajiem, bet seismiskajiem 1974. gada notikumiem, kas sadalīja valsti divās daļās. Kad kiprieši apcer piecas desmitgades, kopš viņu kopienas tika sadalītas, daudzi neredz iemeslu optimismam, jo ir pieredzējuši vairākas neveiksmīgas atkalapvienošanās sarunu kārtas, no kurām pēdējā notika 2017. gadā. Demetris Toumazis 1974. gada 20. jūlijā bija gatavojies pabeigt militāro dienestu Kipras grieķu Nacionālajā gvardē. Tā vietā viņam nācās cīnīties pret iebrucēju Turcijas armiju.
Aizvests uz Turciju kā gūsteknis, viņš pēc trim mēnešiem atgriezās sadalītajā dzimtenē. "Neviens negaidīja, ka viss izvērsīsies tā, kā tas notika, un nu jau ir pagājuši 50 gadi, un joprojām nav risinājuma, un nav cerību," sacīja Toumazis. Džordžs Fialass, cits Kipras grieķu veterāns, kurš ir iesaistījies konfliktā, aģentūrai AFP sacīja, ka atkalapvienošanās ir "zaudēts mērķis". "Es neticu, ka mēs atgriezīsimies (atkalapvienoti)," viņš teica.
Arī Fialass tajā vasarā bija militārajā dienestā. Tāpat kā Toumazis, viņš tika norīkots netālu no savas ģimenes mājām Varošā, Famagustas piekrastes pilsētas priekšpilsētā, kas tolaik bija galvenais salas pludmales kūrorts. Viņš aprakstīja haotiskas ainas iebrukuma laikā, kad bija pieejams maz informācijas, nāvējošus gaisa triecienus un nekādas ziņas par savu ģimeni tikai dažu kilometru attālumā. "Es nezināju, kur viņi devās, un viņi nezināja, kur esmu es... nebija nekādu sakaru," teica Fialass. Pagāja vairāki mēneši, līdz viņš viņus atkal ieraudzīja.
Vardarbība starp kopienām
Iebrukums bija kulminācija salu vēstures strīdīgajam periodam. Kopš 1878. gada Kipra bija britu kolonija, bet neatkarību ieguva 1960. gadā, taču tikai pēc četrus gadus ilgušas asiņainas sacelšanās, ko izraisīja Kipras grieķi, kas vēlējās apvienoties ar Grieķiju. Tā vietā Lielbritānija, Grieķija, Turcija un Kipras līderi risināja sarunas par salas neatkarību saskaņā ar delikāti līdzsvarotu konstitūciju. Tā garantēja Kipras turku pārstāvniecību, kas tolaik veidoja aptuveni 18 % iedzīvotāju, un aizliedza gan savienību ar Grieķiju vai Turciju, gan sadalīšanu.
1963. gada beigās šī sistēma sabruka kopienu savstarpējās vardarbības dēļ, kas lika Kipras turkiem atkāpties uz anklāviem, pirms tur ieradās starptautiskie miera uzturētāji. Nedrošais "status quo" pastāvēja desmit gadus, līdz 1974. gada 15. jūlijā Atēnu militārā hunta sarīkoja apvērsumu, lai salu apvienotu ar Grieķiju. Turcija atbildēja, izsēdinot karaspēku salas ziemeļu piekrastē. Tieši iebrukuma laikā Toumazis un viņa mīnmetēju vienība tika sagūstīti pie Nikosijas, kad Turcijas tanki izlauzās cauri Nacionālās gvardes līnijām un tos ielenca.
"Visa līnija bija pārrauta," viņš teica. "Mēs atradāmies aiz rūpnīcām - mums nebija ne jausmas, kas notiek, un mēs tur iestrēgām." Galu galā viņš tika aizvests uz Turciju, bet Kiprā atgriezās tikai oktobrī, kad lielākā daļa viņa ģimenes jau bija aizbēgusi uz ārzemēm.
Attieksmes maiņa
1983. gadā ziemeļi vienpusēji pasludināja neatkarību kā Ziemeļkipras Turcijas Republika, kuru atzīst tikai Ankara, kas salā uztur tūkstošiem karavīru. Apvienoto Nāciju Organizācija, kuras miera uzturētāji patrulē buferzonā starp abām salas daļām, cenšas panākt jaunas sarunas, taču Bonnas Universitātes eksperts Kipras jautājumos Stefans Talmans šaubās, vai izdosies panākt kādu izrāvienu. "Jebkurš risinājums nozīmētu, ka katrai pusei ir jāpanāk kompromiss un jāatsakās no vienpersoniskām lēmumu pieņemšanas tiesībām savas kopienas labā. Un es nedomāju, ka kāda no pusēm ir ieinteresēta," viņš teica. Šogad tika iecelts jauns ANO sūtnis, cerot atsākt sarunas, taču gadu desmitiem ilgās neveiksmes ir atstājušas maz iemeslu optimismam.
"Mums ir bijušas vismaz divas vai trīs paaudzes, kas nekad nav iepazinušas vienotu Kipru," sacīja Talmans. Huseins Silmans (Huseyin Silman), 40 gadus vecs vīrietis no Nikosijas, kurš strādā Kipras turku globālās politikas centra ideju laboratorijā, sacīja, ka jaunā paaudze, kas uzauga pēc robežšķērsošanas punktu atvēršanas starp ziemeļiem un dienvidiem 2003. gadā, dod viņam cerību par nākotni. "Kad es mācījos skolā, vēstures grāmatas bija diezgan vienpusīgas. Mums mācīja, ka pie visa vainīgi ir Kipras grieķi, ka Turcija nāca un mūs glāba, bet Kipras grieķi bija mūsu ienaidnieki un viņi mūs nogalināja," viņš teica. Savukārt jaunie kiprieši ir uzauguši laikmetā, kad šķērsot robežu starp abām pusēm ir tik vienkārši, kā uzrādīt personas apliecību.
"Viņi dibina arvien vairāk jauniešu organizāciju, kurās kopā piedalās Kipras grieķi un turki," sacīja Silmans. "Kipra ir pārāk maza, lai to sadalītu." Neraugoties uz to, ka pastāv robežšķērsošanas vietas, abas kopienas joprojām dzīvo šķirti. Invāzija pārvērta Kipru par pārvietoto cilvēku salu, jo vairāk nekā trešdaļa kipriešu 1974. gadā bija padzīti vai pameta savas mājas. Varoša, ko pazina Fialass un Toumazis, tagad ir spoku pilsēta un gan pārcelšanās, gan neveiksmīgas diplomātijas gadu desmitu simbols.
Toumazis pameta Kipru, lai studētu ārzemēs, un nekad vairs neatgriezās. Viņš neplāno atzīmēt gadadienu. "Es neredzu iemeslu, kādēļ mums vajadzētu svinēt," viņš teica.
Cerība un samierināšanās, Kipras iedzīvotājiem atzīmējot 50 gadus kopš sadalīšanas
Šomēnes Kipra atzīmē pusgadsimtu kopš sadalīšanas, un neatrisinātais konflikts starp Kipras grieķiem un turkiem ir iezīmējies ainavā ANO uzraudzītajā buferzonā, kas šķērso salu. Spoku ciemati, sardzes torņi un ielas, kas aizšķērsotas ar betona piepildītajām naftas mucām, katru dienu atgādina par īsajiem, bet seismiskajiem 1974. gada notikumiem, kas sadalīja valsti divās daļās. Kad kiprieši apcer piecas desmitgades, kopš viņu kopienas tika sadalītas, daudzi neredz iemeslu optimismam, jo ir pieredzējuši vairākas neveiksmīgas atkalapvienošanās sarunu kārtas, no kurām pēdējā notika 2017. gadā. Demetris Toumazis 1974. gada 20. jūlijā bija gatavojies pabeigt militāro dienestu Kipras grieķu Nacionālajā gvardē. Tā vietā viņam nācās cīnīties pret iebrucēju Turcijas armiju.
Aizvests uz Turciju kā gūsteknis, viņš pēc trim mēnešiem atgriezās sadalītajā dzimtenē. "Neviens negaidīja, ka viss izvērsīsies tā, kā tas notika, un nu jau ir pagājuši 50 gadi, un joprojām nav risinājuma, un nav cerību," sacīja Toumazis. Džordžs Fialass, cits Kipras grieķu veterāns, kurš ir iesaistījies konfliktā, aģentūrai AFP sacīja, ka atkalapvienošanās ir "zaudēts mērķis". "Es neticu, ka mēs atgriezīsimies (atkalapvienoti)," viņš teica.
Arī Fialass tajā vasarā bija militārajā dienestā. Tāpat kā Toumazis, viņš tika norīkots netālu no savas ģimenes mājām Varošā, Famagustas piekrastes pilsētas priekšpilsētā, kas tolaik bija galvenais salas pludmales kūrorts. Viņš aprakstīja haotiskas ainas iebrukuma laikā, kad bija pieejams maz informācijas, nāvējošus gaisa triecienus un nekādas ziņas par savu ģimeni tikai dažu kilometru attālumā. "Es nezināju, kur viņi devās, un viņi nezināja, kur esmu es... nebija nekādu sakaru," teica Fialass. Pagāja vairāki mēneši, līdz viņš viņus atkal ieraudzīja.
Vardarbība starp kopienām
Iebrukums bija kulminācija salu vēstures strīdīgajam periodam. Kopš 1878. gada Kipra bija britu kolonija, bet neatkarību ieguva 1960. gadā, taču tikai pēc četrus gadus ilgušas asiņainas sacelšanās, ko izraisīja Kipras grieķi, kas vēlējās apvienoties ar Grieķiju. Tā vietā Lielbritānija, Grieķija, Turcija un Kipras līderi risināja sarunas par salas neatkarību saskaņā ar delikāti līdzsvarotu konstitūciju. Tā garantēja Kipras turku pārstāvniecību, kas tolaik veidoja aptuveni 18 % iedzīvotāju, un aizliedza gan savienību ar Grieķiju vai Turciju, gan sadalīšanu.
1963. gada beigās šī sistēma sabruka kopienu savstarpējās vardarbības dēļ, kas lika Kipras turkiem atkāpties uz anklāviem, pirms tur ieradās starptautiskie miera uzturētāji. Nedrošais "status quo" pastāvēja desmit gadus, līdz 1974. gada 15. jūlijā Atēnu militārā hunta sarīkoja apvērsumu, lai salu apvienotu ar Grieķiju. Turcija atbildēja, izsēdinot karaspēku salas ziemeļu piekrastē. Tieši iebrukuma laikā Toumazis un viņa mīnmetēju vienība tika sagūstīti pie Nikosijas, kad Turcijas tanki izlauzās cauri Nacionālās gvardes līnijām un tos ielenca.
"Visa līnija bija pārrauta," viņš teica. "Mēs atradāmies aiz rūpnīcām - mums nebija ne jausmas, kas notiek, un mēs tur iestrēgām." Galu galā viņš tika aizvests uz Turciju, bet Kiprā atgriezās tikai oktobrī, kad lielākā daļa viņa ģimenes jau bija aizbēgusi uz ārzemēm.
Attieksmes maiņa
1983. gadā ziemeļi vienpusēji pasludināja neatkarību kā Ziemeļkipras Turcijas Republika, kuru atzīst tikai Ankara, kas salā uztur tūkstošiem karavīru. Apvienoto Nāciju Organizācija, kuras miera uzturētāji patrulē buferzonā starp abām salas daļām, cenšas panākt jaunas sarunas, taču Bonnas Universitātes eksperts Kipras jautājumos Stefans Talmans šaubās, vai izdosies panākt kādu izrāvienu. "Jebkurš risinājums nozīmētu, ka katrai pusei ir jāpanāk kompromiss un jāatsakās no vienpersoniskām lēmumu pieņemšanas tiesībām savas kopienas labā. Un es nedomāju, ka kāda no pusēm ir ieinteresēta," viņš teica. Šogad tika iecelts jauns ANO sūtnis, cerot atsākt sarunas, taču gadu desmitiem ilgās neveiksmes ir atstājušas maz iemeslu optimismam.
"Mums ir bijušas vismaz divas vai trīs paaudzes, kas nekad nav iepazinušas vienotu Kipru," sacīja Talmans. Huseins Silmans (Huseyin Silman), 40 gadus vecs vīrietis no Nikosijas, kurš strādā Kipras turku globālās politikas centra ideju laboratorijā, sacīja, ka jaunā paaudze, kas uzauga pēc robežšķērsošanas punktu atvēršanas starp ziemeļiem un dienvidiem 2003. gadā, dod viņam cerību par nākotni. "Kad es mācījos skolā, vēstures grāmatas bija diezgan vienpusīgas. Mums mācīja, ka pie visa vainīgi ir Kipras grieķi, ka Turcija nāca un mūs glāba, bet Kipras grieķi bija mūsu ienaidnieki un viņi mūs nogalināja," viņš teica. Savukārt jaunie kiprieši ir uzauguši laikmetā, kad šķērsot robežu starp abām pusēm ir tik vienkārši, kā uzrādīt personas apliecību.
"Viņi dibina arvien vairāk jauniešu organizāciju, kurās kopā piedalās Kipras grieķi un turki," sacīja Silmans. "Kipra ir pārāk maza, lai to sadalītu." Neraugoties uz to, ka pastāv robežšķērsošanas vietas, abas kopienas joprojām dzīvo šķirti. Invāzija pārvērta Kipru par pārvietoto cilvēku salu, jo vairāk nekā trešdaļa kipriešu 1974. gadā bija padzīti vai pameta savas mājas. Varoša, ko pazina Fialass un Toumazis, tagad ir spoku pilsēta un gan pārcelšanās, gan neveiksmīgas diplomātijas gadu desmitu simbols.
Toumazis pameta Kipru, lai studētu ārzemēs, un nekad vairs neatgriezās. Viņš neplāno atzīmēt gadadienu. "Es neredzu iemeslu, kādēļ mums vajadzētu svinēt," viņš teica.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs