Maxima Library (ru)

[Forumotajs]

http://maxima-library.org/knigi/language...ormat=read

Timurs un viņa komanda
ARKĀDIJS GAIDARS

Jau kopš trim mēnešiem bruņu diviziona komandiera pulkveža Aleksandrova nebija mājās. Domājams, ka viņš bija frontē.

    Vasaras vidū viņš atsūtīja telegrammu un ieteica savām meitām Olgai un Žeņai atlikušās brīvdienas pavadīt vasarnīcā Maskavas tuvumā.

    Atstūmusi raibo lakatiņu pakausī un atspiedusies uz slotaskāta, Žeņa sabozusies stāvēja Olgas priekšā, bet tā viņai teica:

    — Es braukšu ar mantām, bet tu sakop dzīvokli! Vari uzacis neraustīt un lūpas nelaizīt. Pēc tam aizslēdz durvis! Grāmatas aiznes uz bibliotēku! Pie draudzenēm neej, bet nāc tieši uz staciju! No turienes nosūti tētim šo telegrammu! Tad sēdies vilcienā un brauc uz vasarnīcu!… Jevgeņija, tavs pienākums ir mani paklausīt. Es esmu tava māsa…

    — Un es esmu atkal tava.

    — Jā… bet es esmu vecākā… un, beigu beigās, tēvs tā lika.
Kad aizbraucot pagalmā ierūcās mašīna, Žeņa nopūtās un apskatījās visapkārt. Viss bija sajaukts un nekārtībā. Viņa piegāja pie noputējušā spoguļa, kura atspīdēja pie sienas piekārtais tēva portrets.

    Cik labi! Lai arī Olga ir vecākā un pagaidām viņa jāklausa! Bet par to viņai, Žeņai, ir tāds pats deguns, mute un uzacis kā tēvam. Arī raksturs droši vien būs tāds pats kā viņam.

    Viņa apsēja lakatiņu ciešāk ap matiem. Nosvieda zandales. Paņēma lupatu. Norāva no galda galdautu, pabāza zem krāna spaini un, paķērusi slotu, sarausa pie sliekšņa gružu kaudzi.

    Drīz sāka šņākt petrolejas pavards un iedūcās prīmuss.

    Grīda bija pielaistīta ar ūdeni. Cinkotajā veļas toverī šņāca un čaukstēja ziepju putas. Garāmgājēji uz ielas izbrīnījušies noskatījās uz sarkanā sarafānā tērpto baskājaino meiteni, kura, stāvot uz palodzes trešajā stāvā, droši mazgāja atvērtā loga rūtis.

    Smagais auto drāzās pa platu, saulainu ceļu. Uzlikusi kājas uz čemodāna un atbalstījusies pret mīkstu saini, Olga sēdēja pītā krēslā. Viņai uz ceļiem gulēja ruds kaķēns un ar ķepām plūkāja rudzupuķu pušķi.

    Trīsdesmitajā kilometrā viņus panāca sarkanarmiešu motorizētā kolonna. Sēžot rindās uz koka soliem, sarkanarmieši turēja šautenes ar gaisā izslietiem stobriem un saskanīgi dziedāja.

    Dziesmai atskanot, plašāk atvērās māju logi un durvis. Pa sētu spraugām un vārtiņiem priecādamies skrēja laukā puikas. Viņi māja rokām, svieda sarkanarmiešiem vēl nenogatavojušos ābolus, sauca nopakaļ «urā» un turpat uz vietas uzsāka kaujas, straujā kavalērijas uzbrukumā kapājot vērmeles un nātres.

    Smagais auto iegriezās vasarnīcu ciematā un apstājās pie nelielas, efejām apaugušas vasarnīcas.

    Šoferis ar palīgu nolaida mašīnas sānus un sāka izkraut mantas, bet Olga atvēra stikloto verandu.

    No šejienes bija redzams liels, nolaists dārzs. Dziļi dārzā rēgojās neglīts divstāvu šķūnis, un uz šā šķūņa jumta plīvoja mazs sarkans karodziņš.

    Olga atgriezās pie mašīnas. Pie viņas piesteidzās veca, ņipra sieviete — tā bija kaimiņiene, piena sieva. Viņa piedāvājās uzpost vasarnīcu, nomazgāt logus, sienas un uztīrīt grīdas.

    Kamēr kaimiņiene cilāja bļodas un lupatas, Olga paņēma kaķēnu un iegāja dārzā.

    Uz zvirbuļu apknābāto ķiršu stumbriem mirdzēja izkusuši sveķi. Stipri smaržoja upenes, kumelītes un vērmeles. Šķūņa apsūnojušais jumts bija caurumains, un pa šiem caurumiem stiepās augšup kaut kādi tievi auklu vadi un pazuda koku lapotnē.

    Olga izspraucās cauri lazdu krūmiem un norausa no sejas zirnekļu tīklus.

    Kas tas? Sarkanā karodziņa uz jumta vairs nebija, un tur rēgojās tikai kārts.

    Te Olga izdzirda ātru, uztrauktu čukstēšanu. Un pēkšņi, laužot sausos zarus, pie šķūņaugšas loga pieslietās smagās kāpnes ar troksni gāzās gar sienu lejā un, piespiezdamas dadžus, smagi atsitās pret zemi.

    Auklu vadi virs jumta iedrebējās. Kaķēns, saskrāpējis Olgai rokas, iekūleņoja nātrēs. Nekā nesaprazdama, Olga apstājās, palūkojās apkārt, ieklausījās. Tomēr ne krūmos, ne aiz svešās sētas, ne šķūņa melnajā loga kvadrātā nekas nebija ne redzams, ne dzirdams.

    Viņa atgriezās pie lieveņa.

    — Tur puikas citu dārzos blēņojas, — piena sieva paskaidroja Olgai. — Vakar kaimiņiem divas ābeles nopurinājuši, bumbieri nolauzuši. Tādi tagad saradušies… huligāni. Es, mīļā, dēlu Sarkanajā Armijā dienēt izvadīju. Gāja projām, degvīnu nedzēra.

    «Sveika, māt!» viņš sacīja. Un gāja projām svilpodams, mīļais. Pret vakaru, kā jau pienākas, uznāca skumjas, apraudājos. Bet naktī pamostos, un man rādās, it kā pa pagalmu kāds šaudās un ložņā. Domāju, tagad nu esmu vientuļš cilvēks, neviena aizstāvja nav… Un vai daudz man, vecai, vajag? Iezveļ ar ķieģeli pa galvu — gatavs ir. Tomēr dievs apžēloja — nekā nebija nozaguši. Paložņāja, paložņāja un aizgāja. Man pagalmā stāvēja toveris — ozolkoka; pat par diviem nav kustināms — to soļus divdesmit uz vārtu pusi aizvēluši. Tas arī bija viss. Kas tie tādi bija, kas par ļaudīm — tumša lieta.

    Krēslā, kad uzkopšana bija beigusies, Olga izgāja uz lieveņa. No ādas futrāļa viņa saudzīgi izņēma baltu, perlamutrā mirdzošu akordeonu — tēva dāvanu, ko tas bija atsūtījis viņas dzimšanas dienā.

    Viņa nolika akordeonu uz ceļiem, pārsvieda siksnu pār plecu un mēģināja pielāgot melodiju nesen dzirdētajiem dziesmas vārdiem:

Ak, tikai reizi vien
Man jūs vēl ieraudzīt,
Ak, tikai reizi vien,
Un divas… trīs…
Bet jums to saprast grūti,
Ko gaidot, cilvēks, jūti,
Kad sārta rīta blāzma drīz logā atausīs,
Jā!
Lidotāji — vēji!
Bumbas — ložmetēji!
Tālē aizlidoja.
Atgriezīsies kad,
Kad būs atkal mājās?
Nezinu, vai drīz gan,
Tikai atgriezieties… nu vienalga, kad.

    Jau dziesmiņu dziedot, Olga vairākas reizes pameta satrauktu skatienu uz tumšo krūmu, kas auga pagalmā pie sētas.

    Beigusi spēlēt, viņa strauji piecēlās un, pagriezusies pret krūma pusi, skaļi jautāja:

    — Klausieties! Kādēļ jūs slēpjaties, un ko jums te vajag?

    Aiz krūma parādījās cilvēks, ģērbies parastā baltā uzvalkā. Viņš nolieca galvu un pieklājīgi viņai atbildēja:

    — Es neslēpjos. Es pats esmu mazliet mākslinieks. Negribēju jūs traucēt. Tāpēc stāvēju un klausījos.

    — Jā, bet jūs varējāt stāvēt un klausīties uz ielas. Tomēr jūs nezin kāpēc esat pārkāpis pāri sētai.

    — Es… Pāri sētai?… — cilvēks apvainojās. — Atvainojiet, es neesmu kaķis. Tur, sētas stūrī ir izlauzti dēļi, un es no ielas iespraucos pa šo caurumu.

    — Saprotams! — Olga pasmīnēja. — Redzat, tur ir vārtiņi. Esiet tik laipns un izspraucieties pa tiem atpakaļ uz ielas!

    Cilvēks bija paklausīgs. Neteicis ne vārda, viņš izgāja pa vārtiem, aizšaujot bultu; Olgai tas patika.

    — Pagaidiet!— nokāpdama pa kāpnēm no lieveņa, viņa tam uzsauca. — Kas jūs esat? Mākslinieks?

    — Nē, — cilvēks teica. — Esmu inženieris mehāniķis, bet brīvajā laikā spēlēju un dziedu mūsu fabrikas operā.

    — Klausieties! — gluži negaidot Olga izteica viņam priekšlikumu. — Pavadiet mani līdz stacijai! Es gaidu jaunāko māšeli. Ir jau tumšs, bet viņas vēl arvien nav. Es neviena nebīstos, bet vēl nepārzinu šejienes ielas. Ko tad jūs, kādēļ atverat vārtus? Varat mani pagaidīt arī pie sētas.

    Viņa aiznesa akordeonu, uzmeta uz pleciem lakatu un iznāca uz tumšās ielas, kur smaržoja rasa un ziedi.

    Olga dusmojās uz Žeņu, tādēļ ceļā maz runāja ar savu pavadoni. Viņš gan Olgai pateica, ka viņu saucot par Georgu, ka viņa uzvārds esot Garajevs un viņš strādājot par inženieri mehāniķi automobiļu rūpnīcā.

    Gaidot Žeņu, viņi palaida jau divus vilcienus; beidzot pienāca arī trešais, pēdējais.

    — Ar to nelietīgo skuķi gan ir tīrais posts! —Olga iesaucās sarūgtināta. — Ja man būtu gadu četrdesmit, nu kaut vai trīsdesmit! Bet viņai trīspadsmit, man — astoņpadsmit, tādēļ viņa mani nemaz neklausa.

    — Četrdesmit nevajag! — Georgs noteikti iebilda.

    — Astoņpadsmit daudz labāk! Jūs velti uztraucaties. Jūsu māsa atbrauks agri no rīta.

    Uz perona ļaužu vairs nebija. Georgs izņēma etviju. Tai brīdī pie viņa pienāca divi iznesīgi pusaudži un, gaidot uguni, izņēma savus papirosus.

    — Jaunais cilvēk, — aizdedzinot sērkociņu un apgaismojot vecākā pusaudža seju, teica Georgs. — Iekāms sniedzaties pie manis ar savu papirosu, vajag sasveicināties, jo man jau ir bijis gods iepazīties ar jums parkā, kur jūs ar lielu centību lauzāt dēļus no jaunās sētas. Jūs esat Mihails Kvakins. Vai nav tiesa?

    Puika nošņācās un atkāpās, bet Georgs nodzēsa sērkociņu, paņēma Olgu zem rokas un veda viņu uz mājām.

    Kad viņi aizgāja, otrs puika aizlika nosmulēto papirosu aiz auss un nevērīgi vaicāja:

    — Kas tas te par propagandistu gadījies? Vietējais?

    — Vietējais, — Kvakins negribot atteica. — Tas ir Garajevu Timkas krusttēvs. Vajadzētu noķert Timku un noslānīt. Viņš savācis sev kompāniju, un viņi, liekas, pret mums kaut ko perina.

    Tad abi draugi ieraudzīja perona galā pie luktura sirmu, cienījamu džentlmeni, kas, atspiezdamies uz nūjas, kāpa lejā pa kāpnēm.

    Tas bija vietējais ārsts F. G. Kolokoļčikovs. Puikas skrēja ārstam nopakaļ un skaļi prasīja, vai viņam neesot sērkociņu. Tomēr viņu balsis un izskats nemaz nepatika šim džentlmenim, jo, pagriezies atpakaļ, viņš padraudēja puikām ar zaraino nūju un cēli aizgāja savu ceļu.

    Žeņa nepaspēja Maskavas stacijā nosūtīt tēvam telegrammu, tādēļ, izkāpusi no vasarnieku vilciena, nolēma uzmeklēt ciemata pastu.

    Ejot pa vecu parku un plūcot pulkstenīšus, viņa nemanot iznāca divu dārzu iežogotu ielu krustojumā; tukšās ielas skaidri liecināja, ka viņa ir nokļuvusi ne tur, kur vajadzēja.

    Netālu viņa ieraudzīja mazu, ņipru meiteni, kas bārdamās stiepa aiz ragiem tiepīgu kazu.

    — Mīļā, pasaki, lūdzu, — Žeņa viņai uzsauca, — kā no šejienes lai tieku uz pastu?

    Te uzreiz kaza izrāvās, pasita ragus augšup un aizaulekšoja pa parku, bet meitene brēkdama aizdrāzās tai pakaļ. Žeņa atskatījās: jau krēsloja, bet cilvēku tuvumā neredzēja. Viņa atvēra kādas pelēkas divstāvu vasarnīcas vārtiņus un pa taciņu gāja uz lieveni.

    — Sakiet, lūdzu, — neatverot durvis, skaļi, bet ļoti pieklājīgi jautāja Žeņa, — kā lai es no šejienes tieku uz pastu?

    Viņai neatbildēja. Viņa pastāvēja, padomāja, atvēra durvis un pa gaiteni iegāja istabā. Saimnieku nebija mājā. Apmulsusi viņa griezās atpakaļ, lai ietu projām, bet tad no pagaldes klusi izlīda liels, gaiši ruds suns. Viņš uzmanīgi apskatīja apmulsušo meiteni, klusi ierūcās un šķērsām nogūlās durvīm priekšā.

    — Tu stulbais!— bailīgi izpletuši pirkstus, Žeņa iesaucās. — Es tak neesmu zagle! Es pie jums nekā neesmu paņēmusi. Tā ir mūsu dzīvokļa atslēga. Te telegramma tēvam. Mans tēvs ir komandieris. Vai tu saproti?

    Suns klusēja un nekustējās. Bet Žeņa, lēnitiņām virzoties uz atvērtā loga pusi, turpināja:

    — Tā, lūki Tu guli? Guli vien… Ļoti tabs sunītis… Tāds gudrs, simpātisks.

    Bet, tikko Žeņa ar roku pieskārās pie palodzes, simpātiskais suns, nikni rūkdams, pietrūkās kājās, un, bailēs uzlēkusi uz dīvāna, Žeņa pavilka kājas sev apakšā.

    — Pavisam dīvaini, — valdot raudas, viņa ierunājās. — Ķer laupītājus un spiegus, bet es… esmu cilvēks! Jā! — Viņa parādīja sunim mēli. — Muļķis!

    Žeņa nolika atslēgu un telegrammu uz galda malas. Vajadzēja gaidīt saimniekus.

    Bet pagaja viena stunda, otra… Jau satumsa. Pa atvērto logu bija dzirdami tāli lokomotīvju svilpieni, suņu riešana un volejbola bumbas sitieni. Kaut kur spēlēja ģitāru. Tikai te, pie pelēkās vasarnīcas, viss kluss kā izmiris.